Nora Ikstena “Dzīves svinēšana”

Kas miris, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst

Nora Ikstena. Dzīves svinēšana. R., Atēna, 1998

Nora Ikstena Dzīves svinēšana Nora Ikstena pēc veiksmīga sākuma īsprozas grāmatās Nieki un izpriecas (1995) un Maldīgas romances (1997) ķērusies pie ragiem, neteiksim pussprāgušam, bet drusku ar reimatismu apslimušajam latviešu romāna vērsim. Apgāds Atēna izdevis viņas pirmo romānu, kas patīkami pretenciozi nodēvēts par Dzīves svinēšanu. Autore kādā intervijā gan apšauba žanra apzīmējumu: „Patiesībā es nezinu, kas šajos laikos ir romāns. Dzīves svinēšana ir ne vien grāmatas, bet arī žanra nosaukums.” Ja īsi jāatbild uz tradicionālo jautājumu, par ko ir Dzīves svinēšana, jāsaka – par bērēm, ar šo atbildi riskējot atbaidīt potenciālo lasītāju, kuram līdz šim nav izveidojies savs priekšstats par Ikstenas prozu. Kā gan iespējams uzrakstīt veselu romānu par bērēm, turklāt tā, lai lasāmgabals nebūtu kārtējā gaudulīgā ziņģēšana vai apnāves prātniecisko formulu atgremošana? Izrādās, ir iespējams (un to apzinās ne jau Nora Ikstena vien – piemēram, pirms pāris gadiem Anglijā Booker prēmiju ieguva Greiama Svifta romāns Pēdējie rīkojumi, kurā aprakstīts garumgarš bērēšanas brauciens, bet, meklējot pavisam klasiskus priekšgājējus, atmiņā nāk, protams, Džoisa Finegana vāķis).

Sižets apmēram šāds. Ir mirusi Helēnas māte Eleonora, visai savdabīga sieviete (Ikstenas proza vispār ir dažādu un reizēm pavisam nenosakāmas sugas īpatņu herbārijs), kas uz savām bērēm jau laikus uzaicinājusi katoļu priesteri. Viņam savukārt jāsameklē septiņi Eleonoras dzīvē svarīgi ļauži, kuriem katram pie kapa jānolasa kāds psalms. Eleonora tiek laimīgi nobērēta, bet naktī pēc bērēm šie septiņi cilvēki stāsta savas atmiņas par viņu. Tas arī faktiski ir viss, kas notiek romānā aprakstītās vienas diennakts laikā, – un varētu teikt, ka „nekas sevišķs”, ja vien nebūtu palicis nepasacīts pats svarīgākais. Proti, tas īsti netveramais iespaids, kāds paliek pēc saskarsmes ar Ikstenas prozas pasauli.

Turpināt lasīt