Pēters Brūveris
Intervija publicēta Karoga 2005. gada 7. numura Skatā, kas bija veltīts tai Pētera Brūvera apziņas daļai, kura nodarbojas ar atdzejošanu. Tāpēc šoreiz ar Brūveri par dzeju nerunājam, pareizāk sakot, mēģinam nerunāt, jo atdalīt dzejnieku no atdzejotāja – tā ir baisi sadistiska nodarbošanās (intervija ar Brūveri kā dzejnieku šeit). Tiekamies 1. jūnijā Brūvera mājā netālu no Rīgas Līčos; klātesošs ir arī Karoga prozas nodaļas redaktors Arvis Kolmanis. Fonā – darbistabas radošā nekārtība. Tiek cilātas izdruku kaudzes ar tekstiem, kas latviešu valodā pārcelti no leišu, vācu, krievu, tuviešu, azerbaidžāņu, oguzu, turku un citām mēlēm. Pārspriežot redakcionālas dabas smalkumus un prātojot, ko no milzīgā tekstu daudzuma likt malā labākiem laikiem, gausi veidojas Skats.
Guntis Berelis. …re, futūrists Kručonihs, iedomājos, ka intereses pēc Kručoniham varētu nodrukāt klāt oriģinālus – lai redz, kā tu esi cīnījies ar viņa словотворчество, vārddarināšanu.
Pēters Brūveris. Baigo vietu aizņems… Bet es jau ņēmu tādus, kas loģiskāki, viņam jau ir arī pavisam dulli.
G. B. Vai sen atpakaļ tu vienu tādu nebiji pamanījies atdzejot no aizprāta valodas (заумный язык)?
P. B. Tas ir tas slavenākais (deklamē – ļoti skaļi un izteiksmīgi): dir bul šķil ubeščur skum lll ēēē… Те Okudžava, Knuta Skujenieka skolotājs, viņš pats reiz to atzina, šito var arī nodziedāt. Grūti tulkot tekstus, kas ir arī dziedami, tur vajag dabūt zilbi zilbē. Latvijā neviens nestilizē tik labi kā es, bet kas nu to novērtēs. (Straujā tempā drusku nebalsī nodzied Okudžavu krieviski un pēc tam arī latviski, apliecinādams, ka viņa atdzejojums nav zaudējis oriģināla muzikalitāti).
Arvis Kolmanis. Pēter, šitā vieta, hviltīgpuķīgi, kļūda vai tā jābūt?
P. B. Nu, tā viņš tur muļķojās…
G. B. Tieši tāpēc vajag blakus oriģinālus. Rindas nav garas, var salikt divās slejās, Pēterim pašam vietas nepaliks mazāk.
P. B. Paskaties, te Hodasēvičs, divdesmit gadus tulkoju šito dzejoli. Я, я, я! Что за дикое слово… Tikai nezinu, kā lai to дикое iztulko, mēģināju visādi – ‘savādi’, ‘briesmīgi’, ‘mežonīgi’ arī neder…
A. K. Jā, дикое nevar iztulkot.
P. B. Jāizdomā kā darīt. Viens variants – no katra dzejnieka vispār tikai pa vienam gabalam, to labāko, meistarstiķi. Otrs – sadalīt pa loģiskiem blokiem. Lai ir krievu bloks, leišu, turku. Pa vidam tādas kā intermēdijas – Trāklu no vāciešiem, šito poļu intelektuāli… Hodasēvičs – viņam noteikti jābūt, jāatdod parāds, Hodasēvičs taču savā laikā atdzejoja Plūdoņa Divi pasaules. Krievu bloks nav garš. Nosaukums – Mani krievi, dzejas dievi. Bet ir arī liela dzeja tiem krieviem, maitām. Hodasēvičam es gribētu, lai ir Spoguļa priekšā – Перед зеркалом, 1924. gada dzejolis, tas visgrūtāk nācis. Elles darbs – zilbe zilbē. Gribas pierādīt sev – neviens vairs nevar krievus iztulkot, bet es varu. Tas pats Hodasēvičs – viņš ir interesantāks par Brodski, jo Brodskis vispār šarlatāns.
G. B. Kāpēc šarlatāns?
P. B. Viņam ir tāda robeža… Ir vietas, kur baigi forši samudžināts, bet ir vietas, kur viņš robežu pārkāpj. Tāpat kā Pikaso. Liels skunstnieks, bet tehnika prevalē pār visu pārējo.
Turktautu bloks. No turktautu folkloras, tāds varētu būt virsraksts, jo tās visas ir tautasdziesmas…
A. K. Pag, turku vai tjurku? Kā tad īsti būtu pareizi?
P. B. Šoreiz lai ir turktautu – Bērziņam par prieku. Latviski tagad pastāv četri varianti. Pirmais – turki, kas ir Turcijas turki, un tjurki, kas apzīmē piederību pie tjurku valodu grupas. Tas nāk no krievu valodas, kurā turkus atšķir no tjurkiem, bet turciski ir viens vārds, kas apzīmē gan pašus turkus, gan citas šīs valodu grupas tautas. Otrais – Bērziņa variants: turktautas. Trešais, ko reiz ieteica tulkotāja Marija Šūmane, – tirku valodas, bet, manuprāt, tas atmetams, jo vārdnīcās un enciklopēdijās, turkus meklēdami, tirkus neviens nevarēs atrast. Ceturtais – turciešu valodas. Man liekas, ka gramatiski tas nebūtu īsti pareizi – tad jau varētu teikt arī „latvijiešu valoda”. Protams, varbūt ne visi tjurki grib lai viņus sauc par turkiem, viņi grib atšķirties no tiem Turcijas turkiem, kas gan ir visbagātākie, viņiem pašiem sava valsts, tāpēc var sūtīt emisārus pa visu pasauli un ieteikt, kādu alfabētu lietot, ko mācīt skolās. Tomēr katrs grib savu identitāti. Un kur nu vēl ticību atšķirības. Ne jau visi ir musulmaņi. Teiksim, tuvieši ir arī drusku šamaņi, drusku budisti.
G. B. Tas nozīmē, ka turks jakutu uzskatīs par savu tautieti?
P. B. Turkiem ir tā mendele, ka visas turktautu valodas vāc zem panturkisma karoga. Tāds kā romantisms – visi no Altaja nākuši, valodu aina vienota – tās dēvē nevis par valodām, bet par izloksnēm. Turcijā pat bankas un bērnus sauc Altaja vārdā.
Tālāk – No latviskām leišu dzejas izlasēm. Radausks, lielākais formas meistars, viņam visi dzejoļi labi, nezinu, ko lai izvēlas… Vispār netulkojama dzeja. Tu paskaties, kāda viņiem piecdesmitajos gados bija dzeja! (deklamē) „Aizpeld violets arlekīns / Augšup vakara mākonī…” Radauskam nav absolūti neviena dzeja par politiku. Kas mums bija tajā laikā? Latviešiem sākās tikai ar Taunu, pēc tam nāca Saliņš, bet leiši jau tolaik dragāja šitā. Kaut gan – ja leišiem stiprāka bija trimdas dzeja, tad mums – vietējā.
Leiši – man viņi visi tik ļoti patīk. Re, te datorā ir desmit gadu darbs, 24 000 rindu atdzejots, maz kas no tā ir publicēts. Divpadsmit autoru, seši no Lietuvas, seši – trimdinieki. Pēc gadiem varēs kā Belševicai uztaisīt atdzejas izlasi. Vai kāds pēc nāves uztaisīs. Drusku pārstiepos ar tiem leišiem. Kaut kāda lielummānija vai kas. Bruku galvā dabūju – saproti, sāc saiet sviestā un pats nejēdz, ko dari.
Tagad prūši. Tā nav liela dzeja, vien tas, ka prūšu valodā rakstīta. Jaunprūšu. Vēl viena intermēdija, austrietis Trākls – šito dzejoli tulkojis arī Rainis…
G. B. No cik valodām esi gatavs tulkot?
P. B. Atdzejošana jau nav tulkošana. Drīzāk var jautāt, no cikām esmu atdzejojis, jo piecpadsmit, divdesmit gados viena otra, no kuras esmu atdzejojis un daudzmaz zinājis, jau ir piemirsusies. Tagad paņēmu tulkot azerbaidžāņu pasaku un skatos, kas palicis paurī. Bet savulaik man iznāca no azerbaidžāņu valodas tulkota grāmata.
Kopskaitā sanāks varbūt kādas piecpadsmit vai sešpadsmit valodas. Bet jāņem vērā, ka tjurku valodas savā struktūrā ir līdzīgas. Nav kā indoeiropiešu valodām, kas savā starpā stipri atšķiras. Piemēram, oguzu valodas ir tuvākas nekā latviešu un leišu, pat bieži tuvākas nekā latviešu un latgaliešu. Nē, protams, atšķirības ir – ja tu turku valodu zini, tad tuviešu, jakutu, šauriešu vai hakasu valodas ne.
G. B. Kā tu nonāci līdz tjurku valodām?
P. B. Kādreiz nonācu, bet tagad jau drusku esmu aizgājis prom. Gāju pie Ulža Bērziņa un teicu, ka gribu mācīties valodas – lai iedod kādu grāmatu. Viņš iedeva, kas bija pa rokai, un tā izrādījās azerbaidžāņu valodas mācību grāmata. Katru dienu divas stundas mācījos vārdiņus, vēlāk pat aizbraucu uz Baku rakstīt disertāciju par azerbaidžāņu un latviešu literārajiem sakariem. Tolaik nekādas citas valodas nezināju, jo man jau valodas nepadodas. Baku ierados sešos no rīta, prasīju azerbaidžāniski kādu tur ielu, bet biju nepareizi iemācījies divus burtus, tāpēc neviens mani nesaprata. Nauda sanāca vienam cīsiņam. Sazvanīju vienu Bērziņa draugu, komjaunatnes prēmijas laureātu, tas uzreiz aizveda pie sevis, atdāvināju viņam līdzpaņemto balzāmu, un viņš ielika mani radošajā namā pie Kaspijas jūras. Tā es tur mitu.
Tolaik es redzēju, ka pašam savus pantus man būs grūti realizēt un, galvenais, ar tiem nevarēs izdzīvot. Izdomāju – Padomju Savienībā ir piecpadsmit republikas plus vēl mazās, ir neskaitāmas valodas, ir pasludināta tautu draudzība – es mācīšos valodas un tulkošu folkloru, jo tā visām tautām laba, tur nav ideoloģijas. Bet mans labais biznesa plāns nobruka. Jo – sākās Atmoda, un es ar savām turktautu valodām paliku karājamies gaisā. Vēl gan paspēja iznākt pirmā tulkotā grāmata – azerbaidžāņu tautas pasakas, Bērziņš piedāvāja divus autorus turku izlasē patulkot… Tad vēl bija interese, likās, ka tam ir kaut kāda jēga, jo tas viss tika darīts, lai ar mazo tautu un valodu starpniecību drupinātu to milzu impēriju. Jo īpaši siltas atmiņas par Krimas tatāriem – tā nu ir tīri tāda inteliģenti disidentiska tauta. Atšķirībā no čečeniem, kurus arī izsūtīja, Krimas tatāri visu savu atgriešanās politiku veidoja tikai nevardarbīgā veidā.
G. B. Un tuviešu šamaņsaukas?
P. B. Tīrons atveda no Tuvas šamaņu tekstus. Bija paredzēts liels multimēdiju projekts – filmas un vēl kas, un, tā kā es zināju tjurku valodas, tad paņēmu gramatikas un gada laikā iztulkoju šamaņu tekstus. Protams, nekāds multimēdiju projekts tur nesanāca. Nodrukāju avīzē, saņēmu savus 16 repšukus par gada darbu un gāju malku skaldīt.
Daudz krūmu, ar vienu zāģi nepietiek
A. K. Bet leišu valodu?
P. B. Leišu valodu iemācījos principa pēc. Tāds panbaltisms – divi vien esam, tepat blakus –lai var aizbraukt parunāt un alu iedzert. Prūšu valoda nāca saistībā ar paša tekstiem. Mēģināju rakstīt dzejoļus tā, lai dabūtu seniskuma efektu. Skatījos vārdu etimoloģijas, vārdnīcas, lai vārds ietu vēsturiski dziļumā. Man tas likās svarīgi – radīt netveramu, bet emocionālu efektu. Patrāpījās arī teksti prūšu valodā, Toporova vārdnīca… Pēc tam jau nāca jautājums par to, kā iedarbojas tīras skaņas. Mēģināju novest sevi līdz tādai kondīcijai, ka viss atslēdzās un sāku runāt tikai skaņās. Kāds ducis tādu dzejoļu ir, atceros, Druskininkos Dzejas rudenī bļāvu tikai skaņās (Brūveris demonstrē, kā viņš bļāvis – diemžēl rakstiskā veidā šos tekstus nav iespējams atveidot). Visi bija sajūsmā.
A. K. Tā bija dzeja?
P. B. Sauc kā gribi (nosmīkņā).
Vāciski un poliski nerunāju, tikai tekstu saprotu un atdzejoju ar vārdnīcu palīdzību. Bet, arī rakstot savus dzejoļus, katru piecpadsmito vārdu skatos Mīlenbahā. Tāpat nemaz tik vienkārši nav ar Hļebņikovu – tu drīzāk vari nojaust, kas tur teikts, bet pārcelt citā valodā nav iespējams. Arī Kunnosu taču nevar pārtulkot.
Kādreiz gāju pie Ināras Ķemeres mācīties latīņu valodu. Neiemācījos. Tomēr kaut kādi pieraksti palika, un tā radās trīs Horācija atdzejojumi, jo Horācijam latviešu literatūras vēsturē liela nozīme – atcerēsimies kaut Veidenbaumu. Sāku krāmēties ar idišu – bija tādi teksti, kurus viens vecis sarakstījis Viļņas geto, vienpadsmitgadīgs puika piegudrojis melodiju, abi pēc tam laikam nošauti. Tomēr nevaru ar tiem burtiem, bezcerīgi, Bērziņš gan teica, lai ejot pie Vestermaņa mācīties, bet jidišs tomēr liekas drusku par traku.
A. K. Tādā gadījumā – ar vārdnīcu tu ņemtos atdzejot no jebkuras pasaules valodas?
P. B. Gramatika jāiemācās. Atšķirība tā, ka, jo vairāk tu zini no tās valodas, jo ātrāk iet. Jāpārzin arī reālijas – kur to vārdu lieto, kāpēc, vai tas ir kādā reliģiskā rituālā vai sadzīvē. Galvenais jau nepierakstīt neko klāt, lai nesadzejotu kaut ko tādu, ko oriģināla autors nekādā gadījumā nebūtu atļāvies lietot.
A. K. Kā tu zini, ko viņš nebūtu atļāvies lietot?
G. B. Dzejnieks dzejnieku pazīst…
P. B. Jā, dzejnieks dzejnieku pazīst. Un tomēr jāpalasās riņķī apkārt. Sajūtai jābūt. Tāpat liela nozīme, kāda laikmeta dzejnieks – kā to laikmetu dabūt iekšā. Varbūt tāpēc, ka man nav tik liela talanta uz valodām, man vairāk uztrenēta tehniskā varēšana. Atdzejošana – tas nenozīmē tikai zināt valodu. Nāk klāt arī dzejas tehnika, konteksti, tev jāiziet cauri attiecīgajam autoram, visai literatūras vēsturei, jāzina arī, no kurienes viņš cēlies – folklora, mitoloģija, reliģija. Vēl uztveres problēma – kā tekstu uztvēra sarakstīšanas laikā un kā to uztver tagad. Mēs vienalga nevaram adekvāti uztvert, vienmēr laiks ir pa vidu. Valoda visā šajā būšanā ir tikai viena no komponentēm. Tāpēc atdzejotāji slikti zina svešvalodas. Viņi nevar iemācīties, jo teksta apjoms mazs, dzejolī nav daudz vārdu, bet pie tā daudz jāstrādā. Es bieži vien ņemu īsākus tekstus, kur vairāk mocības ar izstrādi – kā tas ir bajatī četrrindēs, 28 zilbju turku tautasdziesmās, kur ir maz teksta, daudz darba, liela sēdēšana. Vienai tautasdziesmai aiziet vairākas dienas. Lasu visu tautasdziesmu masīvu un meklēju, kur piepeši parādīsies saskaņa ar latviešu valodu. Tāda kā laimes spēle.
Es vispār nevaru izlasīt garus tekstus, nav pacietības romānam. Te es pieturos pie Ņurbuļa, kurš teica: kāpēc jāraksta romāns, ja var uzrakstīt dzejolīti. Tie, kas nevar uzrakstīt dzejoli, raksta romānus. Visvairāk informācija ir vienā dzejolī, tur ir visa kultūras bagāža gan pa horizontāli, gan pa vertikāli.
Serenāde Arvim Kolmanim?
G. B. Diezgan bieži, apcerot atdzejojumu kvalitāti, kritika lieto jēdzienu „adekvāts”. Ir atdzejots adekvāti oriģinālam, nav adekvāts… Ko tas īsti nozīmē? Vai vispār iespējams adekvāts atdzejojums?
P. B. Droši vien ļoti reti. Kā jau teicu – laimes spēle. Mēģini vienu reizi, otru, piekto, tad vienubrīd varbūt laimējas. Kādas atskaņas trāpās vai kas. Kaut gan – latviešu valoda atdzejai ir ļoti neērta pirmās zilbes uzsvara dēļ.
Bet vēl jau ir jautājums, kāda katrā tautā pastāv atdzejošanas tradīcija. Mums ierasts adekvāti pārcelt. Ja Homērs, tad atdzejojumā būs heksametrs – un tā tālāk. Tur tas kaifs rodas, no tās muzikalitātes. Jo dzejolis ir mazlietiņās dziesma. Tu dzejoli varbūt gluži nedziedi, bet skandē, un iedarbojas ne jau tikai semantika, dzejolis iespaido arī kaut kā fizioloģiski. Ja klausos Brodska ierakstus, nevaru izsekot, par ko viņš raksta, bet mani apbur – ja apbur – viņa balss modulācijas, kā viņš tur izdzied dzejoli. Tikai pa starpai dzirdu kaut kādus vārdus.
Vajadzīga valodas izjūta, un tā nāk ar lielu darbu, lai dabūtu skaniskumu, sevišķi, ja rakstīts klasiskajās formās, kur jāievēro visādas asonanses un aliterācijas. Teiksim, zili stikli, zaļi ledi – viss iet, mēle pati no sevis kustās. Zaļi stikli, zili ledi – kaut kas nav kā nākas, neskan.
Turpretī Rietumeiropā pārtulko tikai to jēdzienisko. Būtībā tas ir tikai vairāk vai mazāk māksliniecisks parindenis. Taču tādā veidā nekad nepierādīsim, ka Plūdonis ir liels dzejnieks. Bet paņemsim kaut vai to pašu Hodasēviču, kurš tulkoja, latviešu valodu nezinādams, – tas vēl tagad ir baudāms gabals, kurā ievērotas visa ritma maiņas.
Mums nav tādas tradīcijas – atdzejot no parindeņa. Tas gan varētu būt labs palīdzlīdzeklis, ja kāds filologs uztaisītu precīzu parindeni, ar komentāriem, ar atsaucēm, bet es pēc parindeņa nevaru atdzejot, man vajag izjust oriģinālu.
A. K. Lasot atdzejotu dzejoli – pieņemsim, man viņš šausmīgi patīk. Bet, ja es iedomājos, cik tālu tajā aiziets no oriģināla…
P. B. Nepateikšu nekā jauna – atdzejošana vienmēr ir vairāk vai mazāk interpretācija – sākot no parindeņa un beidzot ar lokalizējumu. Vai variācija par tēmu.
A. K. Ir tavs Hodasēviča atdzejojums, ir, pieņemsim, Aizpurietes atdzejojums un vēl kāds trešais. Izlasu visus trīs. Izrādās, latviski ir trīs atšķirīgi Hodasēviči. Kā lai es zinu, kurš ir tas īstais? Kā lai vispār tieku tam reālajam Hodasēvičam klāt? Pēc atdzejojumiem es to nevaru izdarīt.
P. B. Jāskatās, lai atdzejojot gala iznākumā noteikti rodas laba latviešu dzeja.
A. K. Tādā gadījumā – tas nav Hodasēvičs, tā ir tava dzeja.
P. B. Tā, protams, ir. Man negribās ar atdzejošanu nodarboties, ja nerodas dzeja. Es ņemu to, no kā var uztaisīt dzeju.
A. K. Pēc gadiem simts kāds atdzejos Hodasēviču pilnīgi atšķirīgi no tevis. Kāpēc saka, ka atdzejojums noveco? Atdzejojums noveco, bet oriģināls ne.
P. B. Tāpēc, ka valoda mainās. Vārdu nozīmju nianses mainās. Notiek semantiskās nobīdes, gudri izsakoties. Tāpēc jātulko no jauna, lai atkal tuvotos oriģinālam. Teiksim, sviests. Pirms gadiem piecdesmit vārdu „sviests” neviens neuztvēra kā tagad. Galīgā sviestā esmu sagājis no tiem leišiem. Vai „drāzt”. Izdrāz skulptūriņu…
A. K. Tu citās valodās esi rakstījis dzejoļus?
(Brūvera rokās uzrodas ģitāra un viņš jestrā meldiņā dzied).
P. B. Там за Тихим океаном, / Там, где яркий свет горит, / В золотых песках играют / молодые дикари. / Каждому из них корона, / Каждому из них свой трон. / Не пугает их что завтра / Может кончится сей сон. Un tā tālāk. Посвящение молодым латышским поэтам. Deviņdesmit piektais gads.
A. K. Bet pats savus dzejoļus atdzejot citās valodās?
P. B. Tāds kārtīgs eiropietis, kas katru gadu dzīvo citā valstī, varbūt to varētu. Bet bijušie padomieši – mums tas vilciens jau aizgājis. Krieviski vai leitiski droši vien ar kļūdām varētu pārrakstīt. Krieviski ir bijuši autorizēti atdzejojumi, ko mēs kopā ar Ņinu Kudrju sēdējām un divatā taisījām, bet tā ir cita lieta.
A. K. Vai vispār pastāv tāda latviešu atdzejas skola?
P. B. Droši vien, ka ir.
A. K. Ir kādas īpašas pazīmes?
P. B. Labi dzejnieki ar to nodarbojas. Tā bija principa lieta – mācīties valodas, pa tiešo pieskarties tai tautai. Mazām tautām tāda kā solidaritāte – paši mēs maziņi, citi arī maziņi… Un mazajam gribas lielus darbus izdarīt. Aha, krievs tulko no parindeņiem, bet mēs tulkosim no oriģināliem. Tā tās valodas aizgāja. Vienmēr, kad dzirdi tekstu svešā valodā, rodas intriga – var vai nevar tavā valodā to pateikt. Kas ir tas, ko var, un kas ir tas, ko nevar. Vēl – ja dzīvo okupācijas režīmā, kad žmiedz nost gan tevi, gan tavu valodu, liek saprast, ka tā ir sūdīgāka un mazvērtīgāka, tad, dabiski, rodas spīts – ņemt tādus Mīlenbahus, urķēties un pierādīt, ka tā nav.
A. K. Tu tiešām atdzejo tāpēc, lai pierādītu šādas lietas?
P. B. Drīzāk tur vesels komplekss. Lai pārbaudītu valodas iespējas. Lai dotu citiem, kaut gan tas aizvien mazāk, jo, man liekas, tulkotā dzeja vairs nevienam neinteresē, nav arī iespējams nekur nodrukāt. Tā radās doma izvēlēties atdzejošanai tādus dzejniekus, ar kuriem varu sasaistīt savu dzeju un kuri iekļaujas manā oriģināltekstu kopojumā. Tāpēc manos dzejoļu krājumos vienmēr ir arī atdzejoti teksti – lai nepazūd, lai ir saskaņa – kā balss ar atbalsi sabalsojas. Ir tādi, kurus ieplūdinu savos tekstos, ir tādi, kurus lieku kā papildinājumus. Ja n-tos gadus esmu dzīvojis kopā ar leišiem, dabiski, ka mani teksti sāk ar viņiem sarunāties. Ne mazāk svarīgi – tie autori, kurus esmu atdzejojis, vismaz kādu laiku bijuši mani līdzgaitnieki. Ja tev patlaban trūkst domubiedru, tu viņus atrod kaut starp miroņiem – un tuvākus nekā Rakstnieku savienībā. Turklāt, atdzejojot citus, pats reizēm dabū tādu kā uzrāvienu, dzirksteli, kas izšķiļ jaunu dzirksteli un neļauj ieslīgt totālā grafomānijā. No otras puses – atdzejošana šausmīgi nosūc asinis, nepaliek spēka paša darbam. Tā viņi kaut kādā veidā iefiltrējas manī, un, domāju, tas nebūt nav slikti, jo šaubos, vai te, Eiropā, kaut ko īsti oriģinālu vēl var sadzejot. Kaut kas ir beidzies, jau labu laiku. Un vispār – nāk prātā, ka dzeja var pastāvēt vai nu totalitārā iekārtā, vai ļoti labi situētā sabiedrībā kā ASV, kur dzeja attīstās tādos kā geto, piemēram, universitāšu pilsētiņās, kur viņi vārās paši savā sulā. Bet citādi – milzīgā pelēkā masa ņem totālu revanšu. Visu mēģina iekļaut Talantu fabrikas rāmjos.
A. K. Cik ilgi esi visilgāk ņēmies ar vienu dzejoli?
P. B. Hodasēviča Pie Spoguļa tulkoju divdesmit gadus. Pirmo reizi ierakstīju maģī, šķiet, 1985. gadā no radio Свобода. Bet tas jau nenozīmē, ka strādāju katru dienu. Mēģinu, paiet gads, atkal netrāpu, pēc laika mēģinu vēl…
Dzejnieks, dzeja un dūmi
G. B. Kā tu jūti, kad ir nogatavojies?
P. B. Kad viņš kaut kā sāk skanēt…
G. B. Tagad ir gatavs?
P. B. Patlaban labāku nevaru uztaisīt. Ir tāds brīdis, kad jūti – ja turpināsi muļļāties, sabojāsi. Tas arī svarīgi – pareizajā brīdī apstāties. Tāpat ar nenodrukātām lietām – sāc čakarēt, bet tā var galīgi aizčakarēties, sabojāt pirmējo emociju.
G. B. Paklau, bet kāda tam visam jēga – gadu desmitiem čakarēties ap vienu tekstu?
P. B. Arvien vairāk redzu, ka tam nav jēgas (nosmīkņā).
G. B. Kāpēc tad tu to dari?
P. B. Nezinu, kaut kāds ieskrējiens. Ir jau tādi faķīri, kas matā urbj caurumu un iekombinē tur burukuģi. Viņš to māk, citi – ne. Ja kaut ko māk, tad jādara.
Karogs, 07.2005
_______________________________________________________
Vēl par Pēteri Brūveri
- Intervija Domas paātrinājums uz visām debess pusēm
- Recenzija par krājumu Ziedi zaudētājiem
- Recenzija par krājumu Sēdēju parkā uz sola
- Recenzija par krājumu Dzintara galvaskausi
_______________________________________
Guntis Berelis vērtē: 