Domas paātrinājums uz visām debess pusēm. Saruna ar Pēteri Brūveri

Pēters Brūveris

Pēters Brūveris

Un tātad: KAS IR DZEJA?

Pēters Brūveris. Ja man ko tādu jautā, viens variants, es mūku projām vai atgaiņājos. Otrs – es izlīdzos ar kaut kādiem štampiem un mēģinu pārāk nelamāties, lai izskatītos glīti cilvēku acīs. Tauta jau nav liela, uzreiz sāks slikti domāt par mani, literatūras skolotāji manus dzejoļus vairs nemācīs bērniem… Visu laiku drusku jāblefo vai jāmelo.

GB. Cits variants. Iedomājies, tu esi vienā kompānijā ar tādiem cienījamiem cilvēkiem, teiksim, Ilmāru Blumbergu un Pēteri Vasku. Lieli meistari – katrs savā cunftē. Un Blumbergs tev paziņo: zini, es pateikšu, kas ir māksla, bet visupirms tev man jāpasaka, kas ir dzeja. Vasks – to pašu, bet par mūziku. Saprotams, viņu teiktais nebūs nekāda absolūtā patiesība, tomēr šīs versijas būs gana nopietnas un pamatotas. Ko tu viņiem atbildēsi?

PB. Es, protams, esmu par tām mākslām domājis, kas tas īsti ir. Vai tā ir vienkārši burtu kombinācija, varbūt tas slavenais teiciens, ka dzeja ir pareizie vārdi vispareizākajā kārtībā. Tas viss tā varētu būt, bet ne jau pareizie vārdi vispareizākajā kārtībā ir galvenais. Es, nebūdams mistiķis – vai vismaz ļoti minimāli mistiķis -, tomēr domāju, ka pastāv garīgās enerģijas nezūdamības likums. Būtu gan pārāk lecīgi ieņemt prātā, ka tevī iemitusi kaut kāda tur dievišķā vai providences enerģija, tomēr, cik tu savu enerģiju ieliec tajā dzejolī, skaņdarbā, gleznā, tik arī mistiskā kārtā tā tur uzkrājas. Tālāk to enerģiju saņem lasītājs. Un vēl tālāk – tā aiziet uz vairākām paaudzēm. Un, ja tas tā notiek – ja teksts kļūst par klasiku -, tad teksts vēl vairāk apaug ar enerģijas laukiem. Katrs pētnieks un lasītājs tajā ieliek arī savu enerģiju. Tā tie teksti paliek aizvien spēcīgāki.

Iedomājies, Veidenbaums sarakstīja tikai kādus simt dzejoļus, Trākls arī. Tekstu apjoms mazs, bet abi ir klasiķi. Acīmredzot tur ir jautājums nevis par tekstu kvantitāti, bet par kaut kādām enerģijām. Vai varbūt trāpīšanu mērķī, kritiskajā punktā. Vajag sagraut mūri, visi dauza ar kuvaldām, bet viens zina, kur ir kritiskais punkts. Un iedur īlenu. Klikš – mūris sagrūst. Un atklājas cita realitāte.

Armēņu dzejnieka Paruira Sevaka izlasei latviešu valodā bija labs nosaukums – Dieva sekretārs. Un atkal es teikšu – nemērķēsim par augstu, bet kaut kas tajā domā ir. Ja tu esi galdnieks un taisi galdiņus vai ķeblīšus, tu vari savu priekšnieku apšmaukt, tu vari gatavo ķeblīti pagriezt tā, lai defekti nekrīt acīs, lai komisija nepamana. Un izies cauri. Bet Dievu tu neapmānīsi. Redaktoru tu vari apmānīt, bet Dievu ne. Te ir tā skunste, tā es to saprotu. Tāpēc jau tas mākslinieks visu laiku mēģina aizvien labāk un labāk. Viņš var pielikt punktu, uzlikt pēdējo otas triepienu – bet viņš neliekas mierā un tik papildina un papildina. Kāpēc? Varbūt viņš pats to nezina. Dievam tu acis neaizmālēsi, tā sajūta māksliniekam jau asinīs vai zemapziņā.

GB. Ik pēc pāris gadiem tev top gatava jauna grāmata. Jau tas vien liecina, ka tu neko daudz neuzticies mirklīgai iedvesmai, negaidi to – tu dzejo nepārtraukti. Vai vismaz tiecies to darīt nepārtraukti. Kāpēc? Ko tev dod tas, ka tu uzcērt kārtējo tekstiņu? Kāpēc tu raksti dzejoli nevis, teiksim, ej skaldīt malku vai katru rītu godīgi brauc uz darbu?

PB. Te, protams, ir arī tīri egoistiskais moments. Lai pats apliecinātos. Lai es izdarītu to, ko vislabāk varu. Bet ir kaut kādas lietas, ko gribas pavēstīt – un izdarīt to tajā formā, kas tev šķiet visbūtiskākā. Dzejā to var izdarīt viskoncentrētākajā, visblīvākajā veidā. Ar to dzeja atšķiras no citiem žanriem. Ja tu ņem visus kontekstus un alūzijas, dzejā informācijas blīvums ir vislielākais. Respektīvi – dzeja ir domas paātrinājums uz visām četrām debess pusēm vienlaicīgi. Milzīga koncentrācija. Vienā mazā kristālā var ļoti daudz ietvert.

Bet es jau laikam neesmu nekāds rakstnieks. Man nepatīk rakstīt. Man vienmēr liekas, ka tekstā ir pārāk daudz vārdu. Gribas svītrot. Uzrakstīt jau nav grūti, bet nosvītrot – tā varbūt pat lielāka māksla. Tāpat kā akmeņkalim: viņš skatās, ko lieku no tā akmens var noskaldīt nost. Man liekas, ka rakstīt garus tekstus – tā ir liela bezatbildība. Nevajag piesārņot ēteru. Tāpat to trokšņu ir pārāk daudz.

GB. Slikta literatūra ir troksnis?

PB. Jā. Bet dzeja ir visekonomiskākais žanrs. Dzejā ir mazāk melu, nē, pareizāk sakot, dzejā ir bail samelot.

GB. Ko nozīmē – nemelot? Vai – būt patiesam? Ne jau par cenzūru ir runa, bet tādā kā metafiziskā nozīmē: būt patiesam. Vai ir tāda sajūta – atbildība pret tekstu? Kaut kas līdzīgs atbildībai pret bērniem?

PB. Ja reiz es esmu iekšā eiropiskajā tradīcijā, tas nozīmē, ka jāuztaisa kaut kas oriģināls. Kaut kas savs. Es saku savu patiesību. Es, protams, varu nostilizēt kaut kādu Lapas Mārtiņu, vai man grūti, bet tad tas nebūtu es pats. Es būtu samelojis. Manī ir kaut kas vienreizējs, unikāls – un man tas tikpat vienreizēji jādabū laukā. Ja man tā unikālā enerģija ir iedota, man viņa kaut cik adekvātā veidā jāatspoguļo.

GB. Bet kā tu vari būt pārliecināts, ka tas, kas tevī ir, patiesi ir kaut kas vienreizējs un neatkārtojams? Visi grafomāni pārliecināti, ka viņi ir ģeniāli rakstnieki.

PB. Grafomāni kļūdās, meistari nekļūdās. Tur tā atšķirība. Grafomāniem ir mazāk attīstīta humora izjūta un pašironija, visticamāk, tās vispār nav. Pašironija, manuprāt, ir viena no rakstnieka vissvarīgākajām īpašībām, jo tā dod distances sajūtu – tu vari paskatīties uz sevi no malas. Tāpēc dzejošana un māksla vispār ir diezgan šizofrēniska padarīšana. Viens cilvēks raksta, bet otrs tam profiņam lūr pār plecu un lasa. Tu izkāp laukā no savas ādas ārā un novērtē pats savu tekstu.

Kaut gan – ir jau dullie, kas neņem neko galvā, tie ir tie laimīgie, kuriem nekas cits neesksitē, viņš ir ģeniāls, viņš tik rullē uz priekšu – un, izrādās, viņš patiesi ir ģeniāls. Tāpēc jau tā pasaule ir tik interesanta. Skunstē nekas nav lineāri un viennozīmīgi.

Starp citu, dzeja ir cieši saistīta ar fizioloģiju. Kādus tu ritmus izvēlies, kādas formas – un tur tu reizēm pat gribēdams nesamelosi. Kuram dziļāka elpa, tas rakstīs garākām rindām – kā Medenis. Astmatiķis vai kāds nervozāks tipiņš rakstīs īsām rindām. Ja kādam beigts kuņģis, tas līdz nākamajai kuņģa lēkmei mēģinās pabeigt savu tekstu.

Bet vispār dzeja ir sprints. Nepieciešams paātrinājums, milzīga koncentrācija – nevis gargabalnieka izturība un pacietība. Bet galvenais – tev pēc katra sprinta jāmirst, tu nomirsti tajā īsajā tekstā, un nākamajam sprintam tev atkal jāceļas augšā – un pēc mirkļa atkal jānomirst. Un tā nemitīgi, protams, ja tu nopietni pieej savam darbam. Romāna rakstītājs sadala spēkus visam gadam, tad, teiksim, uz Ziemsvētkiem viņš nomirst, atpūšas, piedzeras vai uztaisa pauzīti, bet dzejā tas notiek nepārtraukti, katrā tekstā.

GB. Dzejolis kā uzliesmojums? Apgaismības mirklis?

PB. Nujā, uzliesmojums, tas nāk no romantisma tradīcijas, kas laikam arī manī dzīva. Amats nav tik svarīgs, galvenais, lai tu visu sevi izšauj laukā.

GB. Tu nupat pieminēji amatu. Kādas ir attiecības starp profesionāli, kuram daudzu gadu pieredze, un romantisko dzejdari, kas izšauj sevi laukā? Kurš kuru pieveic?

PB. Ja tev nav amata sagatavotības, nekas nesanāks. Vajadzīga laba tehnika, tādas kā veidnītes, kas tavu uzliesmojumu noformē. Es kādreiz strādāju par dzejas konsultantu, tad es to labi jutu. Teiksim, atnāk pie manis sieviete, stāsta – viņai ģimenē liela traģēdija, cilvēks nomiris, vēl vīrs pametis, pārdzīvojumi briesmīgi, bet tekstiņi – pīļu mēsli, nekas vairāk. Vēl labāks piemērs. Vecītis pārradies no Vorkutas, šancējis šahtās, pārdzīvojis šausmu lietas – un uzrakstījis dzejolīšus. Prastas, sentimentālas rīmes. Es saku, lai raksta atmiņas, lai ir kāda konkrētība – kā jūs tur dzīvojāt, ko ēdāt… Lai ir vēsturisks materiāls. Viņš – nē, tas esot par maz, viņš izsakot savas jūtas. Kādas tur jūtas – ja nav amata, rīmes vien sanāk. Iepretī Vorkutas vecītim iedomājies kādu vietējo mocartveidīgo, kurš, kartupeļus mizojot, iegriež pirkstā. Drusku pasāp, notek asinis – pāris piles, bet viņš no šitā sīkā pārdzīvojuma piesēžas pie klavierēm vai papīra lapas un uztaisa šedevru, no kura raudās vēl pēc gadsimtiem. Jo – viņš virtuozi pārvalda savu amatu.

GB.Tātad, tavuprāt, dzejā amata prasme ir svarīga.

PB. Es domāju, ka ļoti svarīga, jā. Pat ne svarīga – tas, ka tu proti savu amatu, ir pats par sevi saprotams. Mūziķis mācās no pirmās klases, gleznotājs mācās no piektās klases, ārsts mācas daudzus gadus… Vai nu dzejā citādi.

Bet par dzeju jau neko nevar viennozīmīgi un līdz galam pateikt. Kunnosam bija tāda laba rinda: No lielas vientulības dzeja nāk. Bet viņš turpināja un piebilda: bet var būt arī citādāk. Amata prasme, protams, pašsaprotama. Bet tai pašā laikā skaidrs, ka dzeja tomēr ir jaunības māksla. Būdams jauns, vēl īsti amatu neapguvis, tu vari visspilgtāk realizēties. Tad tu iestājies Rakstnieku savienībā, tu oficiāli skaities dzejnieks, un tad pienāk brīdis, kad tu sāc simulēt dzejnieku. Bet dzeja – tās ir virsotnes, galējie punkti. Visur pliki nervi. Un kad tie notrulinās, kad apdeg nervu gali, tā ir baigā traģika, ja tu pēkšņi attopies tukšumā. Ja nav turpinājuma. Dabiski, tu esi profesionālis, tu pieproti savu amatu, tu esi iekustējies un tālāk jau pats virzi sevi. Nu nav iespējams nemitīgi dzīvot pa virsotnēm, tās ir vienreizējas ekspedīcijas. Tad dzejniekiem, ja viņi nenošaujas vai nenodzeras, iestājas kaut kāds nīgrums. Dzejnieki vispār ir nīgrāki nekā prozisti, kuri, pa ielejām klejodami, lēni un nemitīgi iet uz priekšu. Bet dzejnieks, pieradis lēkāt pa saviem Himalajiem, pēkšņi saprot, ka vairs netiek augšā, varbūt paši Himalaji izrādās kaut kāds fantoms, kuram var iziet cauri, miglas mākonis, un tad tu pats paliec par miglumērkaķi. Uzreiz nīgrums klāt – kur es esmu, kāpēc tas liktenis mani tā apmānījis.

GB. Tev bijuši tādi brīži?

PB. Droši vien ir. Bet glābt var tā pati šizofrēnija. Tu izkāp no sevis laukā, apskaties uz sevi no citas pozīcijas un redzi, ka ir iespējams arī cits ceļš. Kaut vai – aizej paskaldi malku un apdomājies. Man ļoti patīk skaldīt malku.

Un vēl ir apgarotie grafomāni. Tas nav mans apzīmējums, man liekas, tas nāk no Hermaņa Marģera Majevska. Ar viņu vienīgo no dzejniekiem es kontaktējos. Apgarotais grafomāns nav nekas ļauns – viņš ir talantīgs, viņš nemitīgi producē labu dzeju, viņš ir tik ļoti pārņemts ar sevi, ka visu laiku raksta, raksta un raksta – un ir laimīgs. Bet es tā nevaru. Es paskatos – kāpēc man jādara šitā, ja var arī citādi. Man nemitīgi gribas svītrot nost. Aizvien grūtāk dabūt to dullumu, to reibuma pakāpi, kad tu esi absolūti pārliecināts par to, ko raksti. Tu esi tādā kā kapsulā, pārņemts ar sevi, un tad ir viens brīdis, kad tu vari noķert kaifu. Bet, jo vairāk tev ir informācijas un jo vairāk tu spēj salīdzināt, jo retāk tas notiek.

GB. Tā kritiskā un pašironiskā persona, kas mīt tevī, aizvien vairāk zina un saprot – un līdz ar to arī paškontroles mehānismi kļūst krietni aktīvāki?

PB. Jā. Nu, pieņemsim, es uzrakstu dzejoli par kādu skaidri redzamu tēmu, nu, varbūt par Platonu. Pēc tam pašķirstu kādas grāmatiņas par Platonu un redzu, ka esmu aizlaidis galīgi greizi. Bet varbūt, rakstot dzejoli, man nekāds filozofs Platons nebija ne prātā, mani varbūt suģestēja šis skaņu salikums – p, l, a, t, o, n, s. Un nu, kad es par Platonu palasu, es vairs nevaru neko sadzejot. Vai, teiksim, ķīniešu dzeja, kas varbūt patlaban ir vienīgais, ko varu ar baudu lasīt, vēl Kaplinskis. Jo vairāk es lasu un uzzinu par Ķīnu, jo grūtāk man uztaisīt kādu stilizāciju ķīniešu dzejas garā. Es tur vairs nevaru atļauties bāzties iekšā ne ar kādām savām poētiskajām interpretācijām, man vienkārši kauns.

GB. No kurienes un kad tevī parādījās tā persona, ko patlaban dēvē par dzejnieku Pēteri Brūveri? Vai tu jau no sākta gala domāji, ka būsi dzejnieks?

PB. Es tā īsti neatceros, man liekas, tas bija kādā astotajā klasē, kad bija jāraksta sacerējums, kuru varēja rakstīt arī dzejoļa formā. Bija noteikts lappušu skaits, bet, rakstot dzejoli, varēja izsprukt cauri ar īsākām rindām. Tad vēl videnē, fizikas stundās – tos eksaktos priekšmetus es nemācījos, vai nu pēdējos solos spēlēju kārtis, vai rakstīju pantiņus. Vidusskolā jau visādas pirmās ļubestības, visi raksta dzejoļus, kaut gan ne visi to atzīst – laikam jau ir vajadzība sevi izteikt. Vienam tās ir dienasgrāmatas vai vēstules, citam – panti, un dažam tas iesēžas, paliek par dzīvesveidu. Tas tāpat kā bērni, kas bērnībā visi zīmē, bet tikai viens no desmit tūkstošiem kļūst par mākslinieku. Līdzīgi arī dzejā.

Manā klasē bija arī Melgalvs, viņš mani aizvilka uz muzejnieku pulciņu, uz fotogrāfiem, tad vēl tur bija čaļi no lietišķajiem – un tā tās mākslas būšanas pamazām man saradās apkārt. Nekad neesmu bijis disidents vai kas tamlīdzīgs, bet riebums pret to padomju sistēmu bijis vienmēr. Laikam kādā sestajā klasē lauku skoliņā es Ļeņina bildi iemīcīju atejpodā, lidināju no otrā stāva Ļeņina plates – baigi labi lidoja. Sadedzināju pioniera kaklautu – ko tu gribi, leģionāra audzināšana. Tas nozīmē, ka komjaunatnes aktivitātes liekas pretdabiskas. Eksaktajās nav talanta. Sportā nekā nesasniegšu. Bet gribas realizēties. Skaidrs, ka daudz ļaužu aizgāja uz mākslas padarīšanām. Un, kad es sāku dzejot, bija redzams, ka varu uzrakstīt nesūdīgāk kā citi. Protams, viss nepieciešamais tika apgūts pašmācības ceļā, tāpēc arī prasīja divas trīs reizes vairāk laika. Tā laika latviešu dzeja mani neapmierināja, arī Vācieti tobrīd es nepieņēmu – viņš priekš manis bija pārāk sarkans. Es pat nezinu, kas man patika – nu, Ņurbulis, varbūt Helds, viņi bija citādi. Bet es jau ķēpāju arī bildītes, klausījos plates, ne jau tikai pantus rakstīju.

GB. Jā, tev taču ir pat konservatorijas izglītība, pats esmu dzirdējis, kā tu spēlē un dziedi Krimas tatāru tautasdziesmas. Un Neibartam pie sienas karājās viena tava primitīvisma garā taisīta bilde – paradīzes dārzs vai kas tamlīdzīgs.

PB. Konservatorija tāpēc, ka es neizturēju konkursu filoloģijas fakultātē, aizgāju uz kaut kādu tehnisko skolu, radio kontrolietiem, citādi būtu jāiet armijā. Strādāju popovenē, pie konveijera pārbaudīju skaļruņus, iemācījos dzert galošu, un tad iestājos kondženē – tur tikai četri gadi bija jāmācās. Vispār es domāju, ka katram, kas nodarbojas ar vienu mākslas žanru, jābūt kaut kādai saprašanai arī par citām mākslām.

Dzejai nenāk par ļaunu, ja tu spēj dabūt gatavu arī kaut ko citu. Ja tu tās valodas metaforas spēj dabūt gatavas vizuālā veidā un vēl skaniskā, sacerēt savam pantiņam meldiņu. Un vēl kaut kādu domu ielikt. Jo pašā valodā ietilpst gan vizuālais, gan skaniskais, gan jēdzieniskais.

GB. Tu atceries savu pirmo publikāciju?

PB. Protams, 1977. gadā pēc Jauno autoru semināra, divi dzejolīši Litmākslā. Toreiz seminārā bija nolasījušies ļoti interesanti tipi. Var jau spļaudīties par dzejnieku dalīšanu paaudzēs, bet man liekas, ka tur patiešām bija paaudze, dzimuši ap 1957. gadu – Zirnis, Zandere, Klāvs Elsbergs, bija arī Kunnoss, viņš gan vecāks, bet vēlāk sāka.

Tad es vēl parakstīju, vēl padrukājos, pavazājos pa visādām Dieva ausīm, aliņus dzerdams, – tur daudzi rakstošie klīda. Un vienā brīdā man kaut kas galvā noklikšķēja – vai tiešām tā arī palikšu tāds vairāk vai mazāk talantīgs tips, kurš klīst par pasauli un raksta visādas skicītes. Gāju pie Ulža Bērziņa un teicu, ka gribu mācīties kādu valodu – lai iedod man grāmatu. Viņš iedeva – azerbeidžāņu valodas mācību grāmatu. Katru dienu divas stundas mācījos vārdiņus, vēlāk pat aizbraucu uz Baku rakstīt disertāciju.

GB. Par ko?

PB. Azerbeidžāņu un latviešu literārie sakari. Nekā grūta tur nebija – no azerbeidžāņu uz latviešu valodu un otrādi bija labi ja kādas piecpadsmit grāmatas satulkotas. Bet es jau neko neuzrakstīju, jo man Latvijā bija meiča stāvoklī un es, godīgs būdams, sev paredzēto turcieti neapprecēju un aizbraucu atpakaļ uz mājām. Tālāk es redzēju, ka pantus būs grūti realizēt un, galvenais, ar tiem nevar izdzīvot. Es negribēju rakstīt vienu dzejoli par Ļeņinu vai sarkanajiem strēlniekiem, lai pārējos desmit varētu nopublicēt, – un tas nemaz nebija iespējams, visupirms mani noēstu manis paša paaudze. Būtu liels kauns. Tāpēc vajadzēja gatavoties uz ilgstošu zemledus dzīvošanu. Un tad es izštukoju: savienībā ir piecpadsmit republikas plus vēl mazās, ir neskaitāmas valodas, ir pasludināta tautu draudzība – es mācīšos valodas un tulkošu folkloru, jo tā visām tautām laba, tur nav ideoloģijas. Man bija sapirktas grāmatas, no ceļojumiem savestas vārdnīcas, un es jau gadiem uz priekšu biju saplānojis, kādas valodas mācīšos un ko tulkošu. Tā būtu viena dzīve. Otra – pantos.

Paspēja iznākt pirmā grāmata – azerbeidžāņu tautas pasakas, bet tad mans biznesa plāns nobruka. Jo – sākās Atmoda, un es ar savām turku valodām paliku karājamies gaisā.

GB. Kāpēc tu savos dzejoļu krājumos liec tik daudz atdzejojumus? Un visnegaidītākajās kombinācijās. Blakus ir, teiksim, Trākls un kāds aizlaiku sūfijs, pēc pāris lappusēm – kāds leitis. Un grāmatas beigu galā vēl atdzejojumu pielikumi.

PB. Visupirms – pragmatiski apsvērumi. Atdzejojumus patlaban ir grūti publicēt, tāpēc lieku tos savās grāmatās – lai nepazūd. Ne mazāk svarīgi – autori, kurus esmu atdzejojis, vismaz kādu laiku bijuši mani garīgie līdzgaitnieki, viņi man daudz nozīmējuši. Ja tev patlaban trūkst domubiedru, tu viņus atrod kaut starp miroņiem – un tuvākus nekā Rakstnieku savienībā. Vēl – atdzejojumi maniem tekstiem dod dekorācijas. Varbūt es grāmatas tapšanas laikā esmu šos autorus lasījis, varbūt tā saistība ir dziļāka un smalkāka. Ieva Kalniņa kādā rakstā teica, ka manas grāmatas veidotas pēc balss – atbalss principa, viņai droši vien taisnība.

GB. Ko atdzeja dod tevis paša rakstītajai dzejai?

PB. Atdzeja ir īpašs žanrs, ko nedrīkstētu jaukt ar tulkošanu. Protams, atdzejošana un tulkošana daļēji pārklājas, bet atdzejotājs būtībā ir interprets, jo dzeja nav tulkojama, tas ir apriori skaidrs. Tāpēc jau tas tik ļoti piesaista – darīt neiespējamo. Ņem vienu Puškina dzejoli – cik atdzejotāju, tik būs arī atšķirīgu teksta variantu. Atdzejotājs ir kaut kas līdzīgs izpildītājmāksliniekam: ir notis – un ir bezgala daudzas interpretācijas. Turklāt atdzejošana – tas nenozīmē tikai zināt valodu. Nāk klāt arī dzejas tehnika, konteksti, tev jāiziet cauri attiecīgajam autoram, visai literatūras vēsturei, jāzina arī, no kurienes viņš cēlies – folklora, mitoloģijia, reliģija. Valoda ir tikai viena no komponentēm. Tāpēc jau atdzejotāji slikti zina svešvalodas. Viņi nevar iemācīties, jo teksta apjoms mazs, dzejolī nav daudz vārdu, bet pie tā daudz jāstrādā. Bet dzejnieki vispār slikti apgūst svešvalodas. Astrīde Ivaska kādā intervijā izteicās, ka dzejnieks tik dziļi urbjas savā valodā, ka viņam aizkrīt ausis pret citām valodām. Man tā pati problēma – es varbūt varu lasīt, jo visu laiku esmu orientēts uz vārdnīcu, bet tas jau nenozīmē saprast valodu. Īstenībā es māku tikai latviešu valodu.

Atdzejot man patīk, jo tādā ceļā tu pats sev vari padzīt latiņu augstāk – īpaši, ja ņem nevis vienkāršus, bet pēc iespējas sarežģītākus autorus, kur ir visādas tehniskas problēmas. Ja tu ar tām tiec galā, tas viss pēc tam paliek tev pašam. Protams, var jau izlasīt kādu mācību grāmatu, bet pamēģini pārkost autoru, uztaisīt savā valodā to, ko viņš dabūjis gatavu savā. Un tur ar galvu nepietiek, tur vajag arī pakaļu. Ilgi jāsēž. Tas viss trenē smadzenes un disciplinē – visi tie varianti, zilbju skaitīšana, tehniskās problēmas.

GB. Tu esi kādreiz pacēlis ķepas – gribi pārcelt latviešu valodā, bet nevari?

PB. Protams. Pēdējo gadu strādāju pie Venclova – tur iet grūti. Gribētos pārcelt Brodski – bet skaidri redzu, ka adekvāti tas nav iespējams. Tad ir jāatkāpjas – jāskatās, no kā varu atteikties. Varbūt no formas smalkumiem, varbūt no interesantiem vārdiņiem. Piemēram, turku bajatī – 28 zilbju tautasdziesmas. Vienai tautasdziesmai aiziet vairākas dienas. Lasu visu to tautasdziesmu masīvu un meklēju, kur piepeši parādīsies saskaņa ar latviešu valodu – tāda kā laimes spēle. Vai šāds piemērs. Austrumnieku dzejā kā sievietes skaistuma simbolu bieži piesauc dzimumzīmīti. Viņiem tā skan īsi un vienkārši – hal. Bet kā tu latviskotajā tekstā nez cik reizes atkārtosi dzi-mum-zī-mī-te? Un kur tu atradīsi atskaņas? Tas pats – tradicionāli tēli un atskaņas ir roze un lakstīgala. Roze – gul, lakstīgala – bul-bul. Arī dzimtes latviešu valodā neatbilst, jo būtu jābūt lakstīgalim, vīriešu dzimtē. Visādas šitādas lietas nākas atrisināt.

GB. Lasot tavas dzejoļu grāmatas, rodas iespaids, ka grāmatas vākos tu jūties pārāk šauri. Tev nepietiek ar to, ka ir viens dzejolis, otrs, trešais, viena grāmata, otra trešā utt. Tu ne tikai savā starpā sapin dzejoļus, veido grāmatu kā četrdaļīgu veselumu, bet arī sasaisti kopā grāmatas ar dažādiem caurviju motīviem. Tu visu laiku raujies laukā no papīra lapas divām dimensijām, no linearitātes, ko uzspiež lappušu, tekstu, un grāmatu secība.

PB. Jā, man vajag dabūt elpu, izsist caurumus, lai tur kaut kas no kosma iedvesmo iekšā. Kaut kas cits. Grāmata vien – tas ir par maz. Varbūt tas tāpēc, ka man ir tikai četras istabas sienas, es maz kur pasaulē esmu bijis – viss gājis caur galvu, caur fantāziju. Vajag citas iespējamības, izdzīvot citas dzīves – vismaz iedomās. Citi to izdara fiziski, bet man tas neizdodas, varbūt visparastākā slinkuma dēļ. Kas tad ir dzejnieka biogrāfija? Tādas ārējas biogrāfijas jau nemaz nav, vismaz man. Jaunu grāmatu lasīšana, nekas cits. Ir četras sienas un piecas istabas, kas piekrautas ar grāmatām. Es izvelku vienu, izvelku citu, te man Gilgamešs, te – Eliots, te – Orbīta… Viss vienuviet, vienā telpā.

GB. Nupat ienāca prātā – istabai četras sienas, tavām grāmatām ir četrdaļīga kompozīcija…

PB. Nezinu, nezinu, tas princips drīzāk nāk no simfonijām, tām arī četras daļas, bet var būt arī piecas, laikam Māleram piektā vai septītā bija piecdaļīga. Cits spēlē uz kāda instrumenta, es uz valodas. Vajag, lai tēma nāk, lai attīstās vai noplok, parādās kaut kādi fūgas principi. Vēlme taisīt nevis parastu dzejoļu apkopojumu, bet grāmatu kā veselumu parādījās jau pašā sākumā, tāda bija jau mana pirmā grāmata Melnais strazds, sarkanie ķirši. Pārējās tā simfonija turpinās un izvēršas. Mūsdienās tik daudz tekstu, ka ar vienu dzejoli grūti izteikt sevi – jāveido grāmata kā veselums, un katrai grāmatai jāaudzē klāt arī nākamā, jāatgriežas pie vecajām tēmām un jāpagriež tās citādi. Un arī tas postmodernisms man nav svešs. Nē, es neesmu nekāds postmodernists, nekādas idejas no turienes neesmu aizguvis, bet viņš jau iet arī caur mani – visi šie kolāžas, alūziju un citātu principi. Tas ieplūst pats no sevis.

Var jau taisīt visādas spēles – un tas ir pat interesanti. Tu man pirmīt jautāji par atbildību. Jā, ir jābūt atbildībai. Viena lieta – kas tas ir, ko tu dari. Otra – kā tu izdari to, pie kā esi ķēries. Tas viss ir pašsaprotami, un tad tu vēl ar sevi vai citiem vari to izdebatēt un nonākt pie secinājuma, ka “kas” un “kā”, saturs un forma ir veselums, saturs ir forma un forma ir saturs, bet vēl jau paliek trešā lieta, pati galvenā – kāda velna pēc vai kāda dieva pēc tu dari tieši to, ko tu dari. Kālabad? Tomēr dzejošana nav darbs. Talants ir tāda kā Dieva sēkla, kas krīt uz zemi. Un tā zeme var būt dažāda – var būt uzarta, kultivēta noecēta, bet var būt arī pliens, kaut kāda Etiopija. Ja labā sēkla iekrīt Etiopijas plienā, viņa nonīkst. Ja sagatavotā zemē iekrīt kaut vai vārga sēkla, tu viņu laisti un aprūpē, izdīgst stāds. Bet tai sēklai tomēr jābūt. Un jābūt arī nemitīgai gatavībai – gaidīt, kad nu tā sēkla kritīs no debesīm.

GB. Jautājumu tu gan formulēji, bet, manuprāt, tā īsti neatbildēji. Tātad – kālabad?

PB. Ja es taisu bildes, es esmu ieinteresēts, lai cilvēki visi kā viens nekļūtu par daltoniķiem. Tas ir loģiski. Tikpat loģiski – ja es rakstu latviešu valodā un mēģinu darīt to pēc iespējas labāk, esmu ieinteresēts, lai latviešu valoda pastāvētu pēc iespējas ilgāk. Latvija kā nacionāla valsts var pastāvēt tikai tad, ja ir latviešu valoda. Savukārt latviešu valoda var pastāvēt tikai tad, ja ir latviešu literatūra. Protams, nepārspīlēsim, literatūra nav vienīgais faktors, kas iespaido valodu, tomēr literatūra ir valodas galvenā uzturētāja. Pareizāk sakot, literatūra pārbauda tās iespējas, kas iekodētas valodā, apgūst jaunus laukus. Un te nu ir tas punkts, kur manas personiskās sadzīviskās un eksistenciālās būšanas un nebūšanas, no kurām es taisu dzejoļus, saiet kopā ar liela mēroga problēmām. Bet vēl jau ir arī tas, ka visas šīs problēmas parasti apskata lielo kultūrtautu sakarā. Iedomājies, ja kaut kad jaunībā būtu nosists Mandelštams – bēdīgi, protams, bet, ja paskatās plašākā mērogā, krievu literatūrā kopumā nekas daudz nemainītos, tā turpinātu pastāvēt. Turpretī mazskaitlīgām tautām ir citādi. Ja tu, teiksim, udmurtiem vai mariešiem trīs dzejnieku galvas nocirtīsi, tur praktiski viss izšķīdīs, tauta būs pagalam. Tur vēl ir tā pakāpe, kad darbojas mesijas, kuriem ir liels politiskais potenciāls. Visu nevar mērīt ar lielo tautu olekti. Tā ir tautu ekoloģija, kas manī nāk no Bērziņa: vienlīdz svarīgs ir gan lielais ozols, gan mazais mārsils, un neviens nav nozīmīgāks par citu. Ja nebūs tā viena mazā, varbūt vairs nebūs arī lielā – tad nāks saranča virsū, un punkts.

Karogs, 05.2002

_______________________________________________________

Vēl par Pēteri Brūveri:

_______________________________________

Pēters Brūveris Latvijas Literatūras centra datubāzē


Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s