Kronberga melnie caurumi

Juris Kronbergs. Notikumu apvārsnis. R., Jumava, 2002

image Jurim Kronbergam dzejoļu rakstīšana, šķiet, uzmācas lēkmjveidīgi. Iepriekšējā grāmata viņu piemeklēja pirms sešiem gadiem, kad autors slimnīcā dakterēja samaitātās acis; no šejienes arī tās nosaukums – Vilks Vienacis. Nu nākamā lēkme, kas Notikumu apvāršņa titullapā datēta reti precīzi: 2001. gada 11. septembris – 3. novembris Stokholmā un Rīgā. Tātad – būtībā vienots dzejoļu cikls, nevis autora atskaite par to, cik viņš cītīgi vai slaistīgi dzejojis kādā ilgākā laikposmā.

Situācija, kas inspirēja Notikumu apvārsni, apmēram šāda. Pagājušogad septembrī Siguldā norisa 3. Eiropas dzejas apaļais galds. 10. septembrī tā dalībnieki vienojās, ka dzeja tomēr spēj darīt pasauli labāku. Bet jau nākamajā dienā notika teroristu uzbrukums World Trade Center torņiem Ņujorkā. Tas gan nenozīmē, ka dzejnieki dzīvotu kādā iluzorā pasaulē. Drīzāk gan pasaulē joprojām pārāk maz dzejas un pārāk maz dzejnieku (ja visi būtu dzejnieki, no kurienes gan rastos teroristi?). Šai sakarā Kronbergs raksta: “Vai dzeja var pasauli padarīt / Par nedaudz labāku vietu? Jeb tās uzdevums tikai pateikt / Ka nekad nezināsim kas mūs / Gaida aiz nākamā stūra?”

Bēdīgā kārtā tieši visādu veidu apokalipses vistiešāk iespaido tekstu tapšanu. Tā arī šoreiz. Taču Notikumu apvārsnis nebūt nav akla un primitīva atsaukšanās uz aktualitātēm, žurnālistiski rīmējumi “par tēmu” vai kaut kas tikpat baiss. Grāmatā saaužas kopā pavedieni no visdažādākajiem laikiem un teritorijām. Kronberga valodas brikšņiem nav viegli izlauzties cauri, tomēr dažus pieturas punktus iespējams fiksēt – jo sevišķi tāpēc, ka autors pretēji jebkādiem vārsmošanas mākslas likumiem zemsvītras piezīmēs dažbrīd pat diezgan plaši atļaujas komentēt savus tekstus. Vienu kāju Kronbergs atbalstījis senajā Divupē, kur pirms vairāk nekā četrtūkstoš gadiem radās Gilgameša eps – pirmsākuma ola, no kuras izšķīlusies literatūra, tostarp arī Notikumu apvārsnis. Pēctecības ķēde gan sniedzas tik tālā pagātnē, ka gribot negribot nāk prātā domas par mūžību un bezgalību. Tagad Divupes vietā atrodas Irāka; turpat blakus – Afganistāna, no kurienes nācis dzejnieks Rūmī – arī viņa ēna pavīd Notikumu apvārsnī. Te tad arī ir Gilgameša un islama teroristu tikšanās vieta.

Ar otru kāju Kronbergs balstās teritorijās, kurās vārda virtuozi parasti vai nu lauž kaklus, vai arī sāk producēt rīmētus komentārus filosofu tekstiem. Krājumu ievada Stīvena Hokinga citāts, no kura aizgūts grāmatas virsraksts: “Un, kad zvaigzne ir sarukusi līdz savam kritiskajam rādiusam, tās virsmas gravitācijas lauks kļūst tik spēcīgs, ka gaisma tiek iekšupliekta tik lielā mērā, ka vairs nespēj izkļūt laukā. Relativitātes teorija saka, ka nekas nespēj pārvietoties ātrāk par gaismu. Tātad, ja gaisma nespēj izkļūt laukā, nekas cits arī to nespēj: gravitācijas lauks velk visu atpakaļ. Šādu gravitācijas lauku mēs dēvējam par melno caurumu, tā robežu par notikumu apvārsni.” Liksim mierā Hokinga teorijas, taču šā teksta (tāpat arī dažu citu fizikas teorētiķu atziņu) parādīšanās dzejoļu krājumā zināmā mērā ir simptomātiska un labi raksturo paša Kronberga attieksmi pret dzeju. Tajos laikos, kad tapa Gilgameša eps, dzeja nebija šķirta no zinātnes. Poētiskā zināšana bija tas pats, kas racionāla pasaules analīze. Īstenībā arī patlaban gan dzejnieks, gan astrofiziķis saskaras ar vienām un tām pašām būšanām – mūžību un bezgalību. Abiem viena problēma – kā pateikt vārdā to, kam nemaz nav vārda. Atšķiras tikai valodas, kādās viņi tiecas runāt. Droši vien tāpēc Hokinga teorijas liekas poētiskākas par daža dzejnieka produkciju. Iespējams, Kronberga nolūks ir kaut kādā mērā saplūdināt šīs abas pasaules apzināšanās puses – tas gan ir utopisks un nesasniedzams mērķis, bet, vienalga, skaisti, ja “Meistari danco / Fiziķu sapnī / Nekas rada vielu / Nekad ir rados ar matēriju / To pašu kuru tu ikdienā tērē un rij / (..) Viela nāk un iet kā vēlas / Laima un liktenis mīlējas / No berzes nāk haoss atstāj pēdas / Tu zini: taurentiņš sakustina spārnus / brazīlijā tas izraisa tornado teksasā / Jeb: / Eņģelis sakustina spārnus paradīzē / Tas izraisa mīlu parīzē.”

Nudien neņemos šajā mazajā recenzijā pateikt ko jēdzīgu par kādu Kronberga dzejoli. Starp vecajiem un vienkāršajiem vārdiem apziņa klīst un maldās – un, atzīšos, mana apziņa bieži vien nonāca vai nu strupceļā, vai pie spraugām, caur kurām cauri tikt nebija iespējams, ja nu vienīgi no viņas puses pavīdēja kāds rēgains ainavas fragments. Arī strupceļu veidošana piederīga pie mākslas sfēras. Kronberga dzeja iesūc faktus, domas, jēdzienus, alūzijas, mājienus (viņš nekad nebada ar pirkstu acī: ja kādu domu iespējams pateikt piecos skaidri saprotamos vārdos, Kronbergs no sirds papūlēsies, lai izvērstu to līdz piecdesmit vārdiem, piepīdams klāt ij Gilgamešu, ij tārpcaurumu telplaikā, ij, piemēram, laputis). Teksts jēdzieniski veidojas patoloģiski blīvs – gluži kā melnais caurums, kurš sevī iesūc pat gaismu. Vai varbūt kā buramvārdi, vai kā no pirmā acu uzmetiena vienkāršas formulas, kuras apraksta Visuma uzbūvi.

Melnajā caurumā ir citi fizikas likumi; tajā var krist bezgalīgi ilgi. Un atjēgties – par to, kur atjēdzas pēc kritiena, nav skaidrības pat Hokingam. Arī ar pāris dzejoļiem var dzīvot blakus mēnešiem un gadiem, gremdējoties to lēnajā eksplozijā. Tā gan ir liela greznība, bet droši vien būtu vērts.

Diena, 22.06.2002

______________________________

Vēl par Juri Kronbergu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s