Rainis pie datora

Zinu, ka Zigmunds Skujiņš joprojām strādā ar rakstāmmašīnu; arī Regīna Ezera līdz pat mūža galam lieliski iztika bez datora, nemaz nerunājot par Raini, kuram dators pat sapņos nerādījās. Gadās arī bezmaz eksotiski izņēmumi – piemēram, ir lasīts, ka dānis Pēters Hēgs nelietojot datoru, tomēr var uzskatīt, ka vairums mūslaiku literatūras top ar datora palīdzību.

Teksts, kas nonāk pie lasītāja, ir stipri atšķirīgs no sākotnējās ieceres. Pa vidam ir milzīgs labošanas, pārrakstīšanas, slīpēšanas darbs. Ir izmantotu un neizmantotu ideju pieraksti, ir uzmetumi, ir daudzi atšķirīgi teksta varianti, ir fragmenti, kas kaut kādu, iespējams, pašam autoram grūti izprotamu iemeslu dēļ tiek izmesti laukā no darba un daudz kas cits. Savulaik rakstnieki šos melnrakstus, uzmetumus un fragmentus vāca mapītēs un glabāja rakstāmgaldu dzīlēs – ar domu, ka gan jau kādreiz noderēs, bet, ja arī nederēs, tad vismaz nākamības literatūrvēsturniekiem būs prieks. Un patiesi – visas šīs radošā procesa marginālijas mēdz būt ārkārtīgi saistoša lasāmviela. Lai par to pārliecinātos, pietiek ielūkoties, teiksim, Raiņa, Dostojevska, Tomasa Manna, Flobēra vai bezgala daudzu citu rakstnieku piezīmju grāmatiņu un vēstuļu publikācijās. Dažkārt idejas un uzmetumi var izrādīties interesantāki par gatavo tekstu, jo ģeniālas idejas ļoti reti tiek vienīdz ģeniāli realizētas – lielākoties autors tās neglābjami samaitā.

Var jau būt, ka arī tagad dažs sevī pārmēru iemīlējies rakstītājs krāj katru sīkāko teksta drusku, tomēr parasti jebkurš nevajadzīgs – vai šķietami nevajadzīgs – teksta fragments, jebkurš labojums vieglu sirdi tiek aizsūtīts nebūtībā ar Delete taustiņu (un pēc kāda laika rakstnieks aiz izmisuma jūk vai prātā, saprazdams, ka pārsteidzīgi iznīcinājis kaut ko reti izcilu un neatkārtojamu – nav rakstnieka dabā zināt, ka pastāv daudzas recovery programmas, ar kuru palīdzību iznīcinātos tekstus lielākoties iespējams reanimēt).

Tātad – radošās marginālijas tiek izdzēstas, paliek tikai gatavais teksts. It kā pašsaprotami – lasītājam radošā darba gala produkts svarīgāks par procesu, bet nu nekādi nav skaidrs, ko pēc gadu desmitiem un simtiem iesāks literatūrvēsturnieki, kas tik aizrautīgi auklējas ar katru klasiķu teksta rindiņu. Uzmetums, idejas pieraksts un pat it kā nebūtiska teksta korekcija spēj daudz ko pastāstīt par rakstnieka domu gaitu un personību. Turklāt arī epistolārais žanrs degradējies līdz īsiem, aprautiem elektroniskā pasta tekstiņiem, kuros autora stilistisko meistarību labākajā gadījumā apliecina vien idiotiskais smailiņš un kuri pēc izlasīšanas tiek steidzīgi izmesti datora miskastē. Kā literatūrvēsturnieki spēs restaurēt kāda teksta tapšanu, sapīt tekstu ar autora biogrāfiju, ja nebūs atrodami nedz uzmetumi, nedz melnraksti, nedz ieraksti dienasgrāmatā ar pārdomām par visādām eksistenciālām būšanām, nedz vēstules? Visbēdīgāk klāsies freidomaniakiem, kuri pat no pārrakstīšanās kļūdām spēj izvedināt ļoti tālejošus secinājumus par attiecīgā autora seksuālo dzīvi un bērnības traumām. Iedomāsimies: ja Rainis būtu strādājis ar datoru un lietojis elektronisko pastu, viņa literārais mantojums izrādītos stipri pieticīgāks; no Kafkas prozas vispār nekas daudz pāri nebūtu palicis.

Runājot par dienasgrāmatām – nesen gadījās redzēt vairākus desmitus Ivara Ivaska dienasgrāmatu sējumu, kuros cita starpā dokumentētas arī viņa tikšanās ar pasaules literatūras korifejiem laikā, kad Ivasks bija žurnāla World Literature Today redaktors. Bija arī sarakste, tostarp ar Borhesu, arī daudziem citiem dižgariem. It kā nekas sevišķs – ikdienišķi notikumi, ikdienišķas tikšanās, ikdienišķas zīmītes. Bet, vienalga, ieraugot ar Borhesa roku rakstītas rindiņas vai, teiksim, piezīmes par Kortāsara viesošanos Ivasku mājā Oklahomā, gribot negribot radās bijība. Arī dienasgrāmatu rakstīšanas tradīcija ir pagalam, vismaz – nezinu nevienu savas paaudzes rakstnieku, kurš rakstītu dienasgrāmatu.

Saprotams, parastais lasītājs šīs pārmaiņas neko daudz nejutīs. Kā sodību tās uztvers vien literatūrpētnieki un varbūt vēl rakstnieku biogrāfiju autori. Tomēr Delete taustiņš ir tikai simptoms kādai daudz svarīgākai parādībai. Proti, beidzamo pārdesmit gadu laikā ir mainījusies attieksme pret tekstu – un dators ir ja ne gluži šo pārmaiņu inspirētājs, tad vismaz katalizators. Ja vienkāršāk kļuvis gan tekstu rakstīt, gan iznīcināt, tas nozīmē, ka teksts pamazām devalvējas. Tekstam vairs nepiemīt bezmaz maģiska vērtība; teksts vairs nevar kalpot nedz par augstāko autoritāti, nedz par neapšaubāmu liecību. Līdz ar to devalvējas arī domas, kuras ar teksta palīdzību tiek aizgādātas līdz lasītājam. Teksts kļūst par spēļu mantiņu. Pagaidām mēs šīs pārmaiņas vēl īsti neizjūtam, jo dators ikdienā tiek lietots labi ja kādus padsmit gadus, bet iespējams, ka drīzā nākotnē varētu devalvēties pats vēstures jēdziens, jo arī vēsture nav nekas cits kā teksts. Aplami būtu nodoties prātojumiem par to, ka vecajos labajos laikos viss bija citādi un noteikti daudz labāk, bet, vienalga, iedomājoties, ja Rainim vai Kafkam būtu bijis dators, rodas visai nelādzīga sajūta.

Diena, 24.07.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s