Pēters Brūveris “Dzintara galvaskausi”

Pēters Brūveris. Dzintara galvaskausi. R., Liesma, 1991

Pēterim Brūverim iznācis otrais dzejoļu krājums Dzintara galvaskausi. Pirmajā nodaļā Skrāpējumi uz dzelzs priekškara malām iekļauti panti par un no tiem vēl tik nesenajiem laikiem, kad šis metaforiskais jēdziens — dzelzs priekškars — izcēlās ar gluži apskaužamu taustāmu īstenumu (tikai apšaubāmi, vai bija nepieciešams bezmaz manifestēt visu krājumu — kā nedēļas avīzi — ar ievaddzejoli, kurā vēlreiz pārfrāzēts vecumvecais motīvs par "pacifistiski balto" gandru un sargkareivi, kurš notēmē — turklāt "vienkārši tāpat"). Eksistē tagad jau nemainīgu starptekstu slānis — un, balstoties uz šīm stabilajām un atpazīstamajām zīmēm, veidojas mīts — vai, precīzāk sakot, iznirst mīta paliekas — par Padomju Latviju: tāds ļoti ierasts, reizē anekdotisks un traģisks mīts — ar laikabiedru žūpu, latviešiem krogos, "neziņas ņirbumu", piekaramo atslēgu pie lūpām, murgiem par PSKP vēsturi, anekdoti par Zviedriju kā sešpadsmito PSRS republiku, cinka zārkiem un — kā vēlreizēju atbalsi no gadsimta sākuma — jautājumu "vai vēl mācīsimies ticēt / ka var ar daili varu izmainīt".

Acīmredzot tālāko krājuma kompozīciju — jo šoreiz var runāt par patiesi vienotu grāmatu, kur katrs dzejolis ir savā vietā, — varētu uztvert arī kā virzību no šepatnīgā, konkrētā, tikko izdzīvotā un vēl joprojām pārdzīvojamā uz to, kas iznirst no aizlaikiem, — vienalga, vai tie būtu dzintara galvaskausi —viena no veiksmīgākajām Brūvera metaforām — vai prūšu valodas skaņas dzejolī Arvien biežāk, nu jau ik pārnākti…. Krājuma centrālais motīvs ir laiks, varbūt varētu sacīt — pārlaicīgums: viss ir nepārtraukts, visam ir tiesības eksistēt, un, ja arī kas zūd, tas saglabājas valodā; katrā ziņā mērogi ir grandiozi — poēts ir klātesošs visur, kur vien pasaule iedzimst vārdā. Vārds vieno laikus visparadoksālākajā veidā — arī LPSR ar pēdējo galindu karavīru — sevišķi tāpēc, kā šis galindu karavīrs atdzimst, vārdā iedzimdams tieši LPSR. Jo pagātne nepārtraukti ir dzīva, līdzeksistējoša — vai, kā tas apgalvots Pēdējā galindu karavīrā — "es kā zobena cirtiens iesmelgšos jūsu krustos" (99. lpp.). Senisks — vai vismaz seniskumu atblāzmojošs — vārds funkcionē kā simbols, kurš laika gaitā uzkrājis visas iespējamās nozīmes. Gandrīz vienlaikus ar Dzintara galvaskausiem iznāca Edvīna Raupa debijas krājums Vēja nav: Raupa metaforika bija mirklīga, aizvien dzimstoša, savukārt Brūverim, pavisam pretēji, — gandrīz monumentāla, piemineklīga — piemini visu, kas bijis, tas viss tevī: ja ne citādi, tad kā vārds Brūvera dzejā — kas laikam gari ir Domu, Ziedi, "kuri / paredzēti vienīgi / vienreizējai individuālai lietošanai" (46. lpp.).

Karogs, 9-10.1991

__________________________________

Vēl par Pēteri Brūveri:

___________________________

Pēters Brūveris Latvijas Literatūras centra datubāzē

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s