Domas paātrinājums uz visām debess pusēm. Saruna ar Pēteri Brūveri

Pēters Brūveris

Pēters Brūveris

Un tātad: KAS IR DZEJA?

Pēters Brūveris. Ja man ko tādu jautā, viens variants, es mūku projām vai atgaiņājos. Otrs – es izlīdzos ar kaut kādiem štampiem un mēģinu pārāk nelamāties, lai izskatītos glīti cilvēku acīs. Tauta jau nav liela, uzreiz sāks slikti domāt par mani, literatūras skolotāji manus dzejoļus vairs nemācīs bērniem… Visu laiku drusku jāblefo vai jāmelo.

GB. Cits variants. Iedomājies, tu esi vienā kompānijā ar tādiem cienījamiem cilvēkiem, teiksim, Ilmāru Blumbergu un Pēteri Vasku. Lieli meistari – katrs savā cunftē. Un Blumbergs tev paziņo: zini, es pateikšu, kas ir māksla, bet visupirms tev man jāpasaka, kas ir dzeja. Vasks – to pašu, bet par mūziku. Saprotams, viņu teiktais nebūs nekāda absolūtā patiesība, tomēr šīs versijas būs gana nopietnas un pamatotas. Ko tu viņiem atbildēsi?

PB. Es, protams, esmu par tām mākslām domājis, kas tas īsti ir. Vai tā ir vienkārši burtu kombinācija, varbūt tas slavenais teiciens, ka dzeja ir pareizie vārdi vispareizākajā kārtībā. Tas viss tā varētu būt, bet ne jau pareizie vārdi vispareizākajā kārtībā ir galvenais. Es, nebūdams mistiķis – vai vismaz ļoti minimāli mistiķis -, tomēr domāju, ka pastāv garīgās enerģijas nezūdamības likums. Būtu gan pārāk lecīgi ieņemt prātā, ka tevī iemitusi kaut kāda tur dievišķā vai providences enerģija, tomēr, cik tu savu enerģiju ieliec tajā dzejolī, skaņdarbā, gleznā, tik arī mistiskā kārtā tā tur uzkrājas. Tālāk to enerģiju saņem lasītājs. Un vēl tālāk – tā aiziet uz vairākām paaudzēm. Un, ja tas tā notiek – ja teksts kļūst par klasiku -, tad teksts vēl vairāk apaug ar enerģijas laukiem. Katrs pētnieks un lasītājs tajā ieliek arī savu enerģiju. Tā tie teksti paliek aizvien spēcīgāki.

Iedomājies, Veidenbaums sarakstīja tikai kādus simt dzejoļus, Trākls arī. Tekstu apjoms mazs, bet abi ir klasiķi. Acīmredzot tur ir jautājums nevis par tekstu kvantitāti, bet par kaut kādām enerģijām. Vai varbūt trāpīšanu mērķī, kritiskajā punktā. Vajag sagraut mūri, visi dauza ar kuvaldām, bet viens zina, kur ir kritiskais punkts. Un iedur īlenu. Klikš – mūris sagrūst. Un atklājas cita realitāte.

Armēņu dzejnieka Paruira Sevaka izlasei latviešu valodā bija labs nosaukums – Dieva sekretārs. Un atkal es teikšu – nemērķēsim par augstu, bet kaut kas tajā domā ir. Ja tu esi galdnieks un taisi galdiņus vai ķeblīšus, tu vari savu priekšnieku apšmaukt, tu vari gatavo ķeblīti pagriezt tā, lai defekti nekrīt acīs, lai komisija nepamana. Un izies cauri. Bet Dievu tu neapmānīsi. Redaktoru tu vari apmānīt, bet Dievu ne. Te ir tā skunste, tā es to saprotu. Tāpēc jau tas mākslinieks visu laiku mēģina aizvien labāk un labāk. Viņš var pielikt punktu, uzlikt pēdējo otas triepienu – bet viņš neliekas mierā un tik papildina un papildina. Kāpēc? Varbūt viņš pats to nezina. Dievam tu acis neaizmālēsi, tā sajūta māksliniekam jau asinīs vai zemapziņā.

Turpināt lasīt