Pēters Brūveris “Sēdēju parkā uz sola”

Piezīmes kāda arheista biogrāfijai

Pēters Brūveris. Sēdēju parkā uz sola. R., Preses nams, 1994

Sēdēju parkā uz sola ir Pētera Brūvera trešais dzejoļu krājums. Par pirmo — Melnais strazds, sarkanie ķirši (1987) — viņam kā reti talantīgam debitantam piešķīra Klāva Elsberga prēmiju; sekoja Dzintara galvaskausi (1991) un milzumdaudzie atdzejojumi no leišu, turku, azerbaidžāņu, vācu, tuviešu u.c. valodām; atdzejojumu lielākā daļa atrodama tikai periodikā. Vēl Brūveris raksta kritiku, ir tulkojis pasakas, mazliet rakstījis bērniem un nekad nav rakstījis prozu. Jaunais krājums īpaši jauns gan nav — tajā apokopoti vien 1990. gadā sacerētie dzejoļi. Taču tas nebūt nenozīmē, ka pēc tam Brūveris būtu stājies dzejot: savu poētisko biogrāfiju viņš, liekas, tiecas atspoguļot fundamentālu, secīgu un nepārtrauktu – gadu pēc gāda, grāmatu pēc grāmatas — un līdz ar to turpmākās un jaunākās dzeju grāmatas aizvien vēl gaida izdošanu. Brūvera dzejai, jāpiebilst, maza novēlošanās par ļaunu nenāk.

Recenzijas virsrakstā nav drukas kļūdas. Šoreiz patiesi runāsim par arheistu — nevis par tradicionālo arhaistu. Arhaistu starp latviešu poētiem nekad nav bijis maz: viņi vairāk vai mazāk veiksmīgi urda augšup kultūras zemslāņus, salien pašu slietajās zaudētās paradīzes zaru būdiņās vai pagājības heroisko utopiju baznīcās un plunčājas foklorisko alūziju zaptsūdeņos. Vārdu sakot, arhaists veic muzejnieka vai literārā arheologa nebūt ne peļamo darbu; diemžēl viņu poētiskās pasaules stipri atgādina statiskus un stilizētus jēdzienu, metaforu un simbolu slieteņus, kas itin labi iederētos lietišķās mākslas muzejā. Distance starp arhaistu un arheistu nav liela, toties būtiska. Arheistā apvienosim divus sengrieķu jēdzienus: “arche” – sākums, un “archaikos” — sens; citiem vārdiem, jēdzienā “arheists” ir iekļauts ari dinamiskuma, kustības elements, virzība uz laiku sākumiem, aizlaikiem — tā, bez šaubām, ir bezcerīgi bezmērķīga virzība, jo diez vai laiku sākumu var uzakatīt par mērķi. Taču šī virzība rada jēgu, un tas ir galvenais. Tātad par arheistu uzskatītai poētu, precīzāk, īpaši šai gadījumā, poēzijas protagonistu, kas tiecas ieraudzīt sevi, pasauli, runāto un rakstīto vārdu, tostarp arī savu tekstu, vēsturiskuma dimensijā: viņš it kā atsakās dzīvot savā lajkā un nodarboties ar vecu pūra lāžu revīzijām. Saprotams, ārlaicīgums vai pārlaicīgums iespējams tikai kā romantisks pieņēmums, tālab arheists, ļoti nopietni uztverdams romantiskās ilūzijas, jo arī tās ir jebkura laikmeta nepieciešama sastāvdaļa, caurauž savu tekstu pagājības pavedieniem (gandrīz burtiskā nozīmē — atcerēsimies, ka viena no vārda “teksts” pamatnozīmēm ir “audums”) —, un otrādi, saskata pagātnē pats sevi. Pie arheistiem pirmām kārtām pieder, protams, Uldis Bērziņš, kura labvēlīgā klātbūtne joprojām lāgiem samanāma Brūvera dzejā (Brūveris reizumis izmanto Bērziņam raksturīgās aprautās semantiskās konstrukcijas, kurām kontekstu nākas pielāgot pašam lasītājam — teiksim, “ilgi ar ūdeni mutē / ilgas saspiestas butē // burbuļi ķāpj uņ plīst / asinis burtos līst // salīp ar lapu lapa / nevar izkļūt no kapa”), Brūveris un mazākā mērā arī Juris Kunnoss.

Sēdēju parkā uz sola kompozicioālā struktūra analoga Brūvera iepriekšējo krājumu uzbūvei: četras relatīvi patstāvīgas nodaļas, no kurām katrai savas intonācijas, noskaņas un motīvi; savā starpā tās vieno vairāki caurviju motīvi (šai gadījumā īpaši izcelts ir Atvadu cikls). Par grāmatas vienotību liecina arī pirmajā acu uzmetienā dīvainais fakts (varbūt dažs to uzskatīs par autora vai izdevēju paviršību), ka krājumam nav satura rādītāja. Citiem vārdiem, autora uztverē dzejoļa kā atsevišķa un patstāvīga teksta nemaz nav; atsevišķs dzejolis ir nebūtisks, precīzāk, pilnībā sevi tas spēj realizēt tikai caur veselumu, un, savukārt, veselums realizējas katrā atsevišķā dzejolī. Tas varētu liecināt par apzinātu noslieci uz episkumu, kāda neapšaubāmi piemīt jebkuram arheistam (nopietnas attiecības ar laiku vispār nav iedomājamas bez episkām pretenzijām): ar, teiksim, piecām vai desmit rindiņām radīt episkuma iespaidu. Turklāt Sēdēju parkā uz sola kompozīcija nebūt nav mehāniski atražots savulaik izstrādātais “paņēmiens”; krājums patiesi turpina — nevis atkārto — Melno strazdu… un Dzintara galvaskausus. Ir tēmas un metaforas, kas caurvij nu jau visus trīs krājumus. Vietumis tas notiek tikai kādas metaforas pieminējuma līmenī: piemēram, atliek piesaukt dzintara galvaskausus, lai tekstā iesaistītu iepriekšējā krājumā izvērsto metaforu un līdz ar to plašu tekstu slāni (šī metafora ir tik iepaidīga, ka Brūvera dzejā šur tur izkaisīto dzintaru vairs nav iespējams nošķirt no galvaskausiem); grāmatas it kā tiek “sacementētas” kopā. Dažas tēmas ar laiku apsīkst — kā, piemēram, attekas, civilizācijas radītā zaņķa motīvs, kās bija akcentēts Melnajā strazdā… un mazliet pavīdēja Dzintara galvaskausos; acīmredzot šo tēmu autors ir izstrādājis “līdz galam” un tā ir noformējusies “gatava”. Kopumā to varētu uztvert kā procesu, kura gaitā arheists rada savu telpu un pakāpeniski piesātina to, pareizāk sakot, iedzīvina tajā tikai sev raksturīgus simbolus un metaforas (jāpiebilst, arī tā ir viena no arheistiem tipiskajām īpašībām — nevis izmantot jau gatavās, no vecajām pūra lādēm izgrābtās kultūrzīmes, bet radīt savu personisko un tālab lasītājam brīžiem diezgan grūti interpretējamo metaforiku; bieži vien metaforu slāņi klājas cits pā citu, veidodami “metametaforas” vai ko tamlīdzīgu). Vai — vēl plašāk, ar skatu nākotnē — kā vērienīgas ieceres sākumposma realizēšanos: Brūveris būvē savu poētisko katedrāli, gadu pēc gada, grāmatu pēc grāmatas, visus elementus savā starpā cieši saistīdams, citu uz cita balstīdams, turklāt — kā jau poēts — sākdams no pamatiem un smailēm vienlaikus. Katrā ziņā nosliece uz monumentālismu Brūvera dzejā ir acīm redzama: ja reiz tiek izstrādāta mānīgi gaistoša metafora (viņš ir iecienījis “vizionāras situācijas” — miglu, krēslu, dūmaku, nakti, pusdienslaika svelmes sastingumu), tad tas tiek darīts ļoti pamatīgi, izvēršot to dažādos kontekstos. Vienīgais šķērslis šai ieceri varētu būt tas, ka autors priekšlaicīgi novecotu — no tā neviens nav pasargāts, savu protagonistu, arheistu, pārtapinātu arhaistā, bet katedrāli — mūsdienīgākā būvē no gataviem paneļiem. Pagaidām gan draudošā nākamība Brūveri vēl nevajā.

Šajā krājumā noskaņu nosaka apcerīgais sēdēju parkā uz sola motīvs; t.i., parks kā statiska, laikā nemainīga, bezmaz “mūžīga” vieta, kurā atrodošamies arheistam vienlīdz ērta — ērti iedomājama — pieeja jebkuram laikam, lai cik tālās apziņas dzīlēs tas būtu apslēpts. Kā jau teikts, arheists ir visai dinamiska personība, un tāds viņš izmanās būt, pat atrazdamies absolūta miera stāvoklī gandrīz vai katrā piektajā dzejolī. Arheista apziņas virzība ir atpazīstama no iepriekšējiem krājumiem: atsperoties. šepatnīgajā un konkrētajā — uz ārlaicīgo un, iespējams, pašam arheistam pilnīgi svešo (jo radīt var tikai to, kas pašam ir svešs). Viskonkrētākā ir pirmā nodaļa Kam šīs ostas?: ja Dzintara galvaskausu pirmajā nodaļā bija apcerēta sociālisma īstenība, pastarpināta ar murgiem par Zviedriju kā PSRS 16. republiku, tad šai gadījumā nu jau tā ir postsociālistiskā īstenība ar “ideju līķiem”, novecojušo stukaču “aktīvajām ausīm” un jautājumu “Kam šīs ostas, ja nav kuģu?” (runa ir par komunisma ostām). Otrajā nodaļā dominējošās noskaņas — apmēram pēc muzikālo kontrastu principa — jau sākumā nosaka piecas variācijas par Pārlasot Egilu Plaudi tēmu: (“sapņu apiņi zili / laukā iz mucas vijas / sēdu zem dzimtās spundes / grudroju melodijas //.. mucā es esmu dzimis / mucā es arī miršu / sapņu apiņi zili / debesu mēļie virši”); vietumis tās ir apcerīgi elēģiskas, vietumis ar gluži vai rainiskas vientulības intonācijām (“ar katru gadu īsāk vasaras / ar katru gadu ilgāk velkas ziemas / ar katru gadu mazāk vēlies tu/ lai iegriežas pie tevis ciemā”). Seko — atkal intonāciju ziņā jūtami kontrastējoši —Tumšmēļi apļi, nodaļa, kas ir krietni ēverģēlīgāka un vienlaikus skarbāka: “nesēdi parkā uz sola / neskaties miegainās dūjās / pienāks Beigu Sākums / klaudzinādams ar kūju”. Visbeidzot — Aistmares miglā: vienatnē uz sola sēdošais arheists ir iemiesojies vizionārista, laiku reģa ādā (“juzdams sejā miglās dvašu / piepulcējos garu baram / pazaudējis sevi pašu / mirdzēšu uz smilšu skarām”). Šajā nodaļā dominē arheista attiecības ar laiku, iespējams, viņš ieelpo laiku, lai, kā teiktu Uldis Bērziņš, “izelpotu vārdu”. Taču pagātnē viņš nemeklē savu ilūziju piepildījumu (un arī nerada pagātni kā savu izlūziju spoguli); daudz vairāk viņu saista attiecības ar mūžību — un pagājība, šai gadījumā, izzudušās baltu tautas — tas ir laiks, kas jau pārtapis mūžībā.

Labrīt, 30.06.1994

___________________________________

Vēl par Pēteri Brūveri:

___________________________

Pēters Brūveris Latvijas Literatūras centra datubāzē

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s