Roberts Mūks “Manas dzīves involūcija un 33 jaunākie dzejoļi”

„..var dzejot tikai par nedzejošanu”

Roberts Mūks. Manas dzīves involūcija un 33 jaunākie dzejoļi. R., Likteņstāsti, 1997

Manas dzīves involūcija… ir Roberta Mūka desmitā grāmata, kas iznākusi Latvijā; tā turpina apgāda Likteņstāsti dzejdaru dzīvesstāstu mazgrāmatiņu sēriju. Īsi pirms tās Karogs izdeva Mūka apceri Dieva pērtiķa zīmē. Domas par “pasaules galu”, kuru šeit pieminu tālab, ka abas grāmatas ir cieši saistītas – un ne jau tikai tāpēc, ka tapušas apmēram vienā laikposmā. Būtībā Mūks dzejo un filozofē par vienām un tām pašām būšanām (ļoti bieži arī par nebūšanu “kā tādu”) – un palaikam ir grūti izprast, vai viņa dzeja ir komentārs viņa filozofiskajiem darbiem vai otrādi; vai arī – gan dzeja, gan filozofija cēlusies no viena avota. Tas arī ir visticamākais, jo autobiogrāfiskajā Pašintervijā viņš stipri vien poetizē filozofijas jēdzienu: “Ja mani Latvijā mēdz dēvēt par filozofu, tad es gan gribētu, lai cilvēki šo vārdu saprot etimoloģiskā nozīmē, proti, kā “viedības mīļotāju”. Filozofija, ko vēl šodien māca universitātēs, mani vairs neinteresē, jo tā nav nekas vairāk kā derīga un nepieciešama smadzeņu vingrināšana”. Citiem vārdiem, prom no prāta radītajām sistēmām un struktūrām, prom no racionālās loģikas sašaurinātās un formalizētās pasaules, prom arī no tehnoloģiskās civilizācijas (tā spoži kritizēta Dieva pērtiķa zīmē) – un taisni “mirkļu mūžībā” un jo sevišķi “tukšumā kā kādā katedrālē” iekšā.

Īstenībā Pašintervijā ietvertā biogrāfiskā informācija, vismaz salīdzinot ar citām Dzīvesstāstu sērijas grāmatām, ir diezgan trūcīga un diez vai aplaimos nākamā gadu tūkstoša literatūrvēsturniekus – tajā atrodams apmēram tas pats, kas Latviešu rakstniecībā biogrāfijās un Mūka intervijās presē. Varbūt tas tāpēc, ka par reālu dēvētajai pasaulei, arī paša dzīves notikumiem un faktiem, Mūks īpaši lielu uzmanību nepievērš (un, ja arī uzlūko, tad noteikti ar ironisku un ļoti skeptisku skatienu). Viņaprāt, viss materiālais piederīgs esamības zemākajām sfērām; “dzīves involūcija” (nevis evolūcija) – tā ir pārlaicīgajos un pārpersonīgajos augstumos mītošā gara nokāpšana matērijā. Turklāt par materiālajām lietām beidzamajos gadsimtos rakstīts tik daudz, ka nudien nav liela jēga šos papīru blāķus vēl papildināt. Svarīgāk ir “virzīties pretī gara vai garu pasaulei”; dažkārt šīs virzības projekcija var būt arī dzejošana. Un tieši par šo virzību stāstīts Pašintervijā – par to, kālab Mūks sevi dēvē par “reliģisku cilvēku bez reliģijas” un kāpēc dzeja un māksla “pašos pamatos ir reliģiska rakstura aktivitāte”; par to, ka “pārlaicīgais mājo (..) tepat – visā laicīgajā”. Tiesa gan, daudzas Mūka domas īsti izprotamas tikai tad, ja lasītas viņa iepriekšējās grāmatas.

Viena lieta gan top skaidra: lai arī reālajā pasaulē pieredzēts diezgan daudz, memuārus Mūks laikam nekad nerakstīs. Mūks piederīgs tiem dzejdariem, kuru daiļradē grūti atrast un atdalīt dažādus periodus, runāt par attīstību (progresa ideju Mūks noraida pilnībā) vai ko tamlīdzīgu. Kāds viņš parādījās 1982. gadā pirmajā dzejoļu krājumā Nāve un Otto, tāds – vai vismaz ļoti līdzīgs – viņš ir arī šās grāmatiņas 33 dzejoļos. Apcerot mūsdienu pasauli, viņš ir ironisks ķeceris un kritiķis. Rakstot par Latviju – brīžiem bezmaz līdz sentimentam lirisks. Domājot par metafiziskām būšanām – paradoksiem un neatšķetināmām vārdu spēlēm pārpilns. Mūks, kā jau jebkurš dzejdaris, ir vārda varā – tas atzīts dzejolī Dzejnieks: “Viņš skandēja dzeju – (..) Izrādās – Dzeja skandēja viņu” (salīdzinājumam – Ojārs Vācietis: “Es neizgudroju dzeju. / Dzeja ir izgudrojusi mani”). Taču vārda vara, lai arī laikam neizmērojama, tomēr nav bezgalīga. Ir teritorijas, pie kuru robežām vārdi apstājas, sāk drūzmēties un blīvēties cieši cits pie cita (grāmatā Dieva pērtiķa zīmē Mūks lieto, šķiet, vismaz piecdesmit Dieva jēdziena sinonīmus), tālāk netikdami ne soli. Tur mīt viss pārlaicīgais, aizlaicīgais, pārpersonīgais, bezpersonīgais utt. “…var dzejot tikai par nedzejošanu,” saka Mūks. Citiem vārdiem, lai ko un kā tu dzejotu, visviens, nāksies atzīt, ka pāri robežai netiksi – būs jāsamierinās ar bezvārdiskajiem impulsiem, kas nāk no šīm teritorijām. Jāatzīst, dzejošana par nedzejošanu ir ārkārtīgi auglīga nodarbošanās. Dzejdari dzejo kā traki.

Diena, 03.04.1997

______________________________

Vēl par Robertu Mūku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s