Roberts Mūks “…aizgājis pie čūskām uzlabot veselību”

Kas Mūkam pie čūskām meklējams?

Roberts Mūks. …aizgājis pie čūskām uzlabot veselību. Dzejoļi. R., Cīrulis, 1995

Kopš 1991. gada, kad Latvijā iznāca pirmā Roberta Mūka grāmata, viņš bijis apskaužami ražīgs: piecas prātnieciskas ievirzes grāmatas (lielākoties gan balstītas uz Mūka angliski publicētajām apcerēm un lekcijām) un nu — otrais dzejoļu krājums.

Tātad — kas Mūkam pie čūskām meklējams? Pie čūskām viņš cer atrast bezgalību, mūžību, bezdibenību, neizzināmību un tamlīdzīgas metafiziskas būšanas, kas šaisaulē nav praktiski pielietojamas. Jo čūska, precīzāk, daudzās mitoloģijās sastopa­mais simbols ar čūsku, kas iekodusies pati savā astē, ir viena no iemīļotākajām Mūka metaforām (senēģiptiešu čūska Uroboros pavīdēja jau viņa otrajā dzejoļu krājumā Krokodils un es), kas neiztrūkstoši ir klātesoša visā viņa daiļradē. Mūs­dienu intelektuālis to var interpretēt ne tikai kā visa esošā mūžīgo apriti, bet arī kā paradoksālu un neizdibināmu for­mējumu: čūska ēdīs, ēdīs sevi — bet kas paliks pāri, kad viņa būs sevi visu apēdusi? Visticamāk, ka čūska sarausies bezgalīgi mazā punktā, vienlaikus esošā — punkts tomēr ir — un neesošā — punkts ir bezgalīgi mazs un nesamanāms.

Laba literatūra vienmēr tā vai citādi saskaras ar bezgalību, un tas nozīmē, ka rakstnieka visupirmais uzdevums būtu izslaukt dažas lāses bezgalības no mūžības govs. Tomēr tā ir arī diezgan bīstama nodarbošanās. Jo — bezgalībai abās pusēs divi sekli grāvji. Iekrītot vienā, rodas, piemēram, pliekana ziņģēšana par „mūžīgās mīlestības” tēmu. Otrā grāvī panti draud pārvērsties racionālās prātnieciskās konstrukcijās, au­toram naivi cerot, ka tie ir, teiksim, poētiski „pieskārieni bez­galībai”, kaut gan īstenībā tie ir diletantiski komentāri kādai filozofiskai koncepcijai. Starp citu, Mūks uzskata, ka tieši otrajā grāvī palaikam klupis Rainis. „Rainis man nekad nav paticis. / Par daudz garīgs. It kā daudz ko zinātu / Par mūžības lietām, it kā mūžība / Būtu drēbju pakaramais.” Gan jāpie­bilst, ka lāgiem arī pašu Mūku pieviļ līdzsvara izjūta un arī viņš mūžību pielieto drēbju pakaramā vietā (šajā grēkā Mūks atzīstas pēcvārda Pašrecenzijā). Tomēr to varētu uzskatīt ari par XX gadsimta intelektuālim tik ļoti raksturīgo noslieci izdekorēt savu poētisko mājokli ar visādiem eksotiskiem priekšmetiem. Dažkārt arī caur pidžamas pogcaurumiem iespējams ielūkoties mūžībā — ja vien atrasts īstais pakaramais.

Lielākoties Mūku stutē un līdzsvaru palīdz saglabāt viņa brīžiem skeptiskā, brīžiem klaji ņirdzīgā ironija. Kādreiz uz­skatīja, ka filozofam noteikti jābūt caurcaurēm nopietnam, turpretī tagad šis priekšstats ir mainījies — filozofs, sevišķi — ja viņš vēl arī pie dzejdariem piederīgs, nemaz nevar nebūt iro­nisks. Galu galā — „eksistenciāla ironija” reizumis var būt pēdīgais salmiņš, pie kā pieķerties šaisaulē. Mūks uzskata, ka arī Dievs, pasauli radot, vai nu apliecinājis savu humora izjūtu, vai arī jau tolaik izmanījies būt īstens postmodernists. Acīmredzot no šejienes izriet Mūka „kosmoloģiskās fantāzi­jas” par dinozauru konferencēm un demiurgu konsilijiem, kuros hamletisko „būt vai nebūt” pārfrāzē par „būt un nebūt”, ierosinot cilvēkiem šo saukli realizēt praktiski.

Grāmatu veido piecas nodaļas. Pirmās nodaļas nosau­kums Par mīlu tik lielu kā Nīla jau liecina pats par sevi. Nākamajā — Relikviju laikā — Mūks formulē mūslaiku „diagnozi”, kas nav neko iepriecinoša: „Šai rekordu laikā, kad relikvijās / Ir pārtapis viss — / Kas bija, kas ir un kas būs, /Ieskaitot mūs,” vienlaikus komentēdams domu par Dieva nāvi: „Vai tad tur augšā kāds taisās mirt. / Nē, Viņš tikai domā, ka te apakšā / Viss, itin viss neciešami smird.” Trešajā nodaļā Es esmu vaļējas durvis katoliskais budistu (m)Mūks prāto par savām attiecībām ar Dievu: „Vakar es piezvanīju Dievam. / Hallo, — es bildu, — vai drīkst traucēt? / Klu­sums. / Tātad viņš eksistē, — es nodomāju.” Seko spoži pašironiskā nodaļa Par nabaga dzejniekiem — kleptomnēziķiem un visbeidzot — Emigranta nostalģijas, kurās atklājas, ka šis ironiskais intelektuālis ar Budu vienā un krucifiksu otrā kabatā vēl ir arī mazliet sentimentāls latgalietis.

Bet ir kāda ķeza — un to Mūks labi apzinās. Pieņemsim, veselības kūre pie aizlaiku čūskas, kas rij savu asti, ir izieta, mūžība un bezgalība izbaudīta uz savas ādas. Ko nu? Kā izteikt bezgalības pieredzi, kas prasīties prasās laukā no apziņas dzīlēm? Bezgalībai ir viens pats vārds — bezgalība, un visma­zāk tas pasaka par pašu bezgalību. Klusēt un noslēpumaini smaidīt? Budas klusēšana ir jauka, tak ne priekš dzejdariem. Jo — „Sākumā bija Vārds. / Un ar to tā visa ķeza sākās”.

Diena, 27.06.1995

__________________________________

Vēl par Robertu Mūku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s