Roberts Mūks “Manas dzīves involūcija un 33 jaunākie dzejoļi”

„..var dzejot tikai par nedzejošanu”

Roberts Mūks. Manas dzīves involūcija un 33 jaunākie dzejoļi. R., Likteņstāsti, 1997

Manas dzīves involūcija… ir Roberta Mūka desmitā grāmata, kas iznākusi Latvijā; tā turpina apgāda Likteņstāsti dzejdaru dzīvesstāstu mazgrāmatiņu sēriju. Īsi pirms tās Karogs izdeva Mūka apceri Dieva pērtiķa zīmē. Domas par “pasaules galu”, kuru šeit pieminu tālab, ka abas grāmatas ir cieši saistītas – un ne jau tikai tāpēc, ka tapušas apmēram vienā laikposmā. Būtībā Mūks dzejo un filozofē par vienām un tām pašām būšanām (ļoti bieži arī par nebūšanu “kā tādu”) – un palaikam ir grūti izprast, vai viņa dzeja ir komentārs viņa filozofiskajiem darbiem vai otrādi; vai arī – gan dzeja, gan filozofija cēlusies no viena avota. Tas arī ir visticamākais, jo autobiogrāfiskajā Pašintervijā viņš stipri vien poetizē filozofijas jēdzienu: “Ja mani Latvijā mēdz dēvēt par filozofu, tad es gan gribētu, lai cilvēki šo vārdu saprot etimoloģiskā nozīmē, proti, kā “viedības mīļotāju”. Filozofija, ko vēl šodien māca universitātēs, mani vairs neinteresē, jo tā nav nekas vairāk kā derīga un nepieciešama smadzeņu vingrināšana”. Citiem vārdiem, prom no prāta radītajām sistēmām un struktūrām, prom no racionālās loģikas sašaurinātās un formalizētās pasaules, prom arī no tehnoloģiskās civilizācijas (tā spoži kritizēta Dieva pērtiķa zīmē) – un taisni “mirkļu mūžībā” un jo sevišķi “tukšumā kā kādā katedrālē” iekšā.

Roberts Mūks “Dieva pērtiķa zīmē”

Roberts Mūks domā par pasaules galu un arī par sevi

Roberts Mūks. Dieva pērtiķa zīmē. Domas par “pasaules galu”. R., Karogs, 1996

Roberts Mūks Dieva pērtiķa zīmē Līdz astoņdesmito gadu beigām Roberts Mūks dzejoja latviski, bet savus pētnieciskos apcerējumus rakstīja angliski; ASV viņam ir iznākušas trīs grāmatas, no kurām pazīstamākā – Imagination is Reality (Iztēle ir īstenība, 1980) – tulkota arī itāliski un portugāliski. Tad viņš sāka rakstīt esejas arī latviešu valodā; tās apkopotas krājumā Mīts un iztēle (Karogs, 1991). Tālāk grāmatas sekoja cita citai: Pret straumi (Rondo,1992), Kas ir meditācija? (Cīrulis, 1993), Reliģija un misticisms (Cīrulis, 1994), Martins Heidegers un filozofijas gals (Karogs, 1994). Īstenībā par atsevišķu grāmatu jāuzskata arī apcerējums Dievu metamorfoze, kam atvēlēts viss žurnāla Grāmata 1992. gada 7. numurs. Vēl divas grāmatas ir sarakstītas, taču pagaidām vēl nav izdotas.

Savukārt kā dzejniekam Mūkam ASV publicēti četri dzejoļu krājumi: Nāve un Otto (Imanta, 1982), Krokodils un es (Ceļinieks, 1984), Kad vairs nav govju (Sotuqnangu, 1989), Kali juga (Sotuqnangu, 1990). Latvijā – no šiem četriem krājumiem veidota izlase Erotika (Panorāma, 1992) un ..aizgājis pie čūskām uzlabot veselību (Cīrulis, 1994). Ir manīts arī Rīgā izdots Kali jugas pārpublicējums (Cīrulis, 1995), taču, cik man zināms, līdz grāmat veikaliem tas nav nonācis.

Tātad – kopumā Latvijā piecu sešu gadu laikā izdotas nu jau desmit Mūka grāmatas. Taču kritikas vietā – kapa klusums (vai – klusums no kapa); ir parādījušās vien nedaudzas recenzijas – un tās pašas vairāk anotējoša rakstura. Tas, ka klusē rakstnieki, jau ir kļuvis par pašsaprotamu lietu, jo, šķiet, tas, kas notiek literatūrā, vismazāk interesē pašus rakstniekus. Taču galīgi nav izskaidrojams, kāpēc klusē filozofi, jo, manuprāt, Mūka grāmatas stipri disonē ar Latvijas filozofijas kontekstu – viņa rakstītais bieži mēdz būt visai apstrīdams un provocējošs. Te gan jāpiebilst, ka arī pats Mūks nebūt nevēlas tapt iekļauts šajā kontekstā. “Ja mani Latvijā mēdz dēvēt par filozofu, tad es gan gribētu, lai cilvēki šo vārdu saprot etimoloģiskā nozīmē, proti, kā viedības mīļotāju. Filozofija, ko vēl šodien māca universitātēs, mani vairs neinteresē, jo tā nav nekas vairāk kā derīga un nepieciešama smadzeņu vingrināšana. Manās grāmatās galvenokārt ir runa par gnosis (viedība) – par disciplīnu vai filozofijas nozari, kurā cilvēku kā atziņas subjektu nav iespējams atdalīt no atziņas objekta,” teikts Manas dzīves involūcijā. Iespējams, klusēšana izskaidrojama ar to, ka Mūks, lai arī kā uz viņu mēģinātu lūkoties, visādā ziņā atrodas starp. Starp filozofiju un reliģiju. Starp Austrumiem un Rietumiem. Starp Latviju un pasauli (daudzi domātāju vārdi un viņu teksti, uz kuriem balstās Mūks, Latvijā ir pazīstami tikai no Mūka darbiem). Starp tagadni un tāliem, visticamāk, mītiskiem aizlaikiem (Mūks, tipisks mūslaiku intelektuālis, kritizē šo pašu mūslaiku civilizāciju, kas viņu radījusi, atbalsta punktu meklēdams pagātnē). Galu galā – arī starp dzejnieku un domātāju, jo viņa dzeja bieži atgādina komentārus dažādām prātnieciskām vai mitoloģiskām koncepcijām, bet filozofiskajās grāmatās lāgiem atrodami spoži aforismi, ne par matu sliktāki kā Mūka dzejoļi (nemaz nerunājot par to, ka, šķiet, Mūka izpratnē viedības mīļošana un dzeja nāk no vieniem un tiem pašiem avotiem).

Turpināt lasīt

Roberts Mūks “…aizgājis pie čūskām uzlabot veselību”

Kas Mūkam pie čūskām meklējams?

Roberts Mūks. …aizgājis pie čūskām uzlabot veselību. Dzejoļi. R., Cīrulis, 1995

Kopš 1991. gada, kad Latvijā iznāca pirmā Roberta Mūka grāmata, viņš bijis apskaužami ražīgs: piecas prātnieciskas ievirzes grāmatas (lielākoties gan balstītas uz Mūka angliski publicētajām apcerēm un lekcijām) un nu — otrais dzejoļu krājums.

Tātad — kas Mūkam pie čūskām meklējams? Pie čūskām viņš cer atrast bezgalību, mūžību, bezdibenību, neizzināmību un tamlīdzīgas metafiziskas būšanas, kas šaisaulē nav praktiski pielietojamas. Jo čūska, precīzāk, daudzās mitoloģijās sastopa­mais simbols ar čūsku, kas iekodusies pati savā astē, ir viena no iemīļotākajām Mūka metaforām (senēģiptiešu čūska Uroboros pavīdēja jau viņa otrajā dzejoļu krājumā Krokodils un es), kas neiztrūkstoši ir klātesoša visā viņa daiļradē. Mūs­dienu intelektuālis to var interpretēt ne tikai kā visa esošā mūžīgo apriti, bet arī kā paradoksālu un neizdibināmu for­mējumu: čūska ēdīs, ēdīs sevi — bet kas paliks pāri, kad viņa būs sevi visu apēdusi? Visticamāk, ka čūska sarausies bezgalīgi mazā punktā, vienlaikus esošā — punkts tomēr ir — un neesošā — punkts ir bezgalīgi mazs un nesamanāms.

Laba literatūra vienmēr tā vai citādi saskaras ar bezgalību, un tas nozīmē, ka rakstnieka visupirmais uzdevums būtu izslaukt dažas lāses bezgalības no mūžības govs. Tomēr tā ir arī diezgan bīstama nodarbošanās. Jo — bezgalībai abās pusēs divi sekli grāvji. Iekrītot vienā, rodas, piemēram, pliekana ziņģēšana par „mūžīgās mīlestības” tēmu. Otrā grāvī panti draud pārvērsties racionālās prātnieciskās konstrukcijās, au­toram naivi cerot, ka tie ir, teiksim, poētiski „pieskārieni bez­galībai”, kaut gan īstenībā tie ir diletantiski komentāri kādai filozofiskai koncepcijai. Starp citu, Mūks uzskata, ka tieši otrajā grāvī palaikam klupis Rainis. „Rainis man nekad nav paticis. / Par daudz garīgs. It kā daudz ko zinātu / Par mūžības lietām, it kā mūžība / Būtu drēbju pakaramais.” Gan jāpie­bilst, ka lāgiem arī pašu Mūku pieviļ līdzsvara izjūta un arī viņš mūžību pielieto drēbju pakaramā vietā (šajā grēkā Mūks atzīstas pēcvārda Pašrecenzijā). Tomēr to varētu uzskatīt ari par XX gadsimta intelektuālim tik ļoti raksturīgo noslieci izdekorēt savu poētisko mājokli ar visādiem eksotiskiem priekšmetiem. Dažkārt arī caur pidžamas pogcaurumiem iespējams ielūkoties mūžībā — ja vien atrasts īstais pakaramais.

Turpināt lasīt