Džons Faulzs “Kolekcionārs”

Par tauriņu un sieviešu kolekcionēšanu

Džons Faulzs. Kolekcionārs. No angļu val. tulkojusi Signe Rirdance. R., Jumava, 1996

Faulzs Kolekcionārs Džons Faulzs (1926) nu jau kļuvis par angļu literatūras dzīvo klasiķi, un grūti izprotams, kālab viņam vēl nav Nobela prēmija. Latviešu valodā savulaik izdota Faulza grāmata Melnkoka tornis (Liesma, 1982); viena no pirmajām grāmatām, ko izdeva apgāds Jumava, bija Faulza romāns Franču leitnanta draudzene (1993).

Kolekcionārs ir Faulza pirmais romāns, Anglijā publicēts 1963. gadā. Zināmā mērā tas ir viņa turpmākajai daiļradei neraksturīgs – gan ar nelielo apjomu, gan ar visai kompakto formu un gredzenveida ietvaru (romāna noslēgums atspoguļo sākuma situāciju), gan arī ar it kā nevērīgo rakstību (vai – nevērības imitāciju, jo Faulzs ir meistarīgs stilizētājs). Melnkoka torni Faulzs sākotnēji gribējis nodēvēt par Variācijām, ar to uzsverot, ka šie stāsti ir variācijas par viņa daiļradē iepriekš jau izstrādātiem motīviem. Taču, kad pat labi Faulza prozas pazinēji Variācijās nav saskatījuši nekādas variācijas, viņš krājumu pārdēvējis par Melnkoka torni. Nu, uzmanīgāk ielūkojoties, var saskatīt, ka stāsts Nabaga Koko ir variācija par Kolekcionāra tēmu – varbūt. Nabaga Koko sākas ar šādiem vārdiem: «Dažas melodramatiskas no kriminālromāniem aizgūtas situācijas…». Un Kolekcionāra sižets patiesi tiešā ceļā aizgūts no kriminālliteratūras. Romāna pamatā ir bezmaz klasiskais maniaka – šoreiz bez seksuālas piedevas – motīvs. Sižets īsumā: savu iedomu apsēstais maniaks, iedēvēts par Kalibanu, sagūsta kādu jaunkundzi, sauktu par Mirandu, iesloga viņu savā mājā īpaši šim nolūkam labiekārtotā pagrabā un tur viņu gūstā, kamēr Miranda saslimst ar plaušu karsoni un nomirst (Kalibans un Miranda ir personas no Šekspīra Vētras; lugai ir sava loma romāna izpratnē – starp citu, Vētra ir apspēlēta arī Airisas Mērdokas romānā Jūra, jūra…). Kalibanam šī nodarbošanās tik ļoti iepatīkas, ka Kolekcionāra noslēgumā viņš jau ir nolūkojis savas kolekcijas nākamo eksponātu.

Detektīvu cienītāji no tiesas var lasīt Kolekcionāru kā diezgan «maigu» un viscaur rūpīgi psiholoģiski pamatotu trilleri. Taču aizraujošais sižets zināmā mērā ir provokācija, un zem tā plānās virskārtiņas slēpjas itin pieklājīgi dziļumi. Romāns piedāvā visdažādākās interpretācijas. Daļu no Kolekcionāra veido Kalibana piezīmes, daļu – Mirandas slepenā dienasgrāmata; tātad – vieni un tie paši notikumi aprakstīti un apcerēti, raugoties no pilnīgi atšķirīgiem skatpunktiem. Feminisma adeptes to var uztvert kā klasisko sievišķā/vīrišķā pretstatījumu: vīrietī dominē tieksme pēc varas, pēc pasaules pakļaušanas sev, t.i., pasaules ievietošanas savā kolekcijā (Kalibans, pirms ķērās pie sieviešu kolekcionēšanas, diezgan profesionāli nodarbojās arī ar tauriņu kolekcionēšanu), sievietē – dzīvais un radošais pirmsākums (nav nejaušība, ka Miranda ir mākslas studente). Dažas interpetācijas freidisma un marksisma fundamentālisma garā izlasāmas arī pašā romāna tekstā, Mirandas dienasgrāmatā; tiesa, fonā jaušams autora stipri ironiskais smīns. Taču laikam gan vistuvāk ja ne romāna būtībai, tad vismaz autora iecerei piekļūsim, ja romānu mēģināsim lasīt kā eksistenciālu līdzību (1963. gadā eksistenciālisms, kaut arī jau krietni savecējis, joprojām bija aktuāls). Eksistenciālisma ietekme vispirmām kārtām jūtama jau neitrālajā un it kā bezpersoniskajā rakstībā, kas atgādina Kamī rakstību; Faulzs nemēģina nedz atklāt simpātijas pret Mirandu, nedz sodīt un tiesāt Kalibanu. Kā uztvert romānu – tas jāizvēlas pašam lasītājam. Savā ziņā Kalibans ir gluži normāls un ikdienišķs cilvēks, kaut arī kompleksu izmocīts – un tieši šajā «lielā pelēkā» ikdienišķumā Faulzs saskata kaut ko absolūti patoloģisku. Jo – Kalibans ir cilvēks bez iztēles un fantāzijas, kas pasauli redz tikai savas kolekcijas divdimensiju plaknē; būtībā pasaule, visviens, vai to reprezentē tauriņi vai sievietes, viņam kļūst īsti reāla tikai pēc tam, kad tā iemitusi viņa mironīgajā kolekcijā. Kalibana kolekcija – tā ir pasaule-cietums, viena no eksistenciālisma pamattēmām. Savukārt Miranda un vēl jo vairāk viņas dienasgrāmatā aprakstītais mākslinieks, apzīmēts ar iniciāļiem Dž.P. (ar Dž.P. muti runā pats Faulzs), ar savu radošo garu iemieso tieksmi pēc brīvības. Vienīgā iespēja izrauties no pasaules-cietuma (vai kolekcijas) – tas ir radošais darbs. Arī Kalibans, gan būdams cietumsargs un kolekcijas īpašnieks, patiesībā tāds pat cietumnieks vien ir. Mirandas bēdīgā pieredze liecina, ka radītāja meklētā brīvība ir tikai ilūzija. Vairs neatceros, kurš ir teicis patiesi spārnotu frāzi: pieņemsim, tu ar pieri izsitīsi mūrī caurumu, bet ko tu iesāksi blakus kamerā?

Diena, 07.04.1997

_____________________________

Vēl par Džonu Faulzu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s