Roberts Mūks “Dieva pērtiķa zīmē”

Roberts Mūks domā par pasaules galu un arī par sevi

Roberts Mūks. Dieva pērtiķa zīmē. Domas par “pasaules galu”. R., Karogs, 1996

Roberts Mūks Dieva pērtiķa zīmē Līdz astoņdesmito gadu beigām Roberts Mūks dzejoja latviski, bet savus pētnieciskos apcerējumus rakstīja angliski; ASV viņam ir iznākušas trīs grāmatas, no kurām pazīstamākā – Imagination is Reality (Iztēle ir īstenība, 1980) – tulkota arī itāliski un portugāliski. Tad viņš sāka rakstīt esejas arī latviešu valodā; tās apkopotas krājumā Mīts un iztēle (Karogs, 1991). Tālāk grāmatas sekoja cita citai: Pret straumi (Rondo,1992), Kas ir meditācija? (Cīrulis, 1993), Reliģija un misticisms (Cīrulis, 1994), Martins Heidegers un filozofijas gals (Karogs, 1994). Īstenībā par atsevišķu grāmatu jāuzskata arī apcerējums Dievu metamorfoze, kam atvēlēts viss žurnāla Grāmata 1992. gada 7. numurs. Vēl divas grāmatas ir sarakstītas, taču pagaidām vēl nav izdotas.

Savukārt kā dzejniekam Mūkam ASV publicēti četri dzejoļu krājumi: Nāve un Otto (Imanta, 1982), Krokodils un es (Ceļinieks, 1984), Kad vairs nav govju (Sotuqnangu, 1989), Kali juga (Sotuqnangu, 1990). Latvijā – no šiem četriem krājumiem veidota izlase Erotika (Panorāma, 1992) un ..aizgājis pie čūskām uzlabot veselību (Cīrulis, 1994). Ir manīts arī Rīgā izdots Kali jugas pārpublicējums (Cīrulis, 1995), taču, cik man zināms, līdz grāmat veikaliem tas nav nonācis.

Tātad – kopumā Latvijā piecu sešu gadu laikā izdotas nu jau desmit Mūka grāmatas. Taču kritikas vietā – kapa klusums (vai – klusums no kapa); ir parādījušās vien nedaudzas recenzijas – un tās pašas vairāk anotējoša rakstura. Tas, ka klusē rakstnieki, jau ir kļuvis par pašsaprotamu lietu, jo, šķiet, tas, kas notiek literatūrā, vismazāk interesē pašus rakstniekus. Taču galīgi nav izskaidrojams, kāpēc klusē filozofi, jo, manuprāt, Mūka grāmatas stipri disonē ar Latvijas filozofijas kontekstu – viņa rakstītais bieži mēdz būt visai apstrīdams un provocējošs. Te gan jāpiebilst, ka arī pats Mūks nebūt nevēlas tapt iekļauts šajā kontekstā. “Ja mani Latvijā mēdz dēvēt par filozofu, tad es gan gribētu, lai cilvēki šo vārdu saprot etimoloģiskā nozīmē, proti, kā viedības mīļotāju. Filozofija, ko vēl šodien māca universitātēs, mani vairs neinteresē, jo tā nav nekas vairāk kā derīga un nepieciešama smadzeņu vingrināšana. Manās grāmatās galvenokārt ir runa par gnosis (viedība) – par disciplīnu vai filozofijas nozari, kurā cilvēku kā atziņas subjektu nav iespējams atdalīt no atziņas objekta,” teikts Manas dzīves involūcijā. Iespējams, klusēšana izskaidrojama ar to, ka Mūks, lai arī kā uz viņu mēģinātu lūkoties, visādā ziņā atrodas starp. Starp filozofiju un reliģiju. Starp Austrumiem un Rietumiem. Starp Latviju un pasauli (daudzi domātāju vārdi un viņu teksti, uz kuriem balstās Mūks, Latvijā ir pazīstami tikai no Mūka darbiem). Starp tagadni un tāliem, visticamāk, mītiskiem aizlaikiem (Mūks, tipisks mūslaiku intelektuālis, kritizē šo pašu mūslaiku civilizāciju, kas viņu radījusi, atbalsta punktu meklēdams pagātnē). Galu galā – arī starp dzejnieku un domātāju, jo viņa dzeja bieži atgādina komentārus dažādām prātnieciskām vai mitoloģiskām koncepcijām, bet filozofiskajās grāmatās lāgiem atrodami spoži aforismi, ne par matu sliktāki kā Mūka dzejoļi (nemaz nerunājot par to, ka, šķiet, Mūka izpratnē viedības mīļošana un dzeja nāk no vieniem un tiem pašiem avotiem).

Arī grāmatu Dieva pērtiķa zīmē. Domas par “pasaules galu” sagaidīja tikai maza Igora Šuvajeva recenzija (LMM. 1997. Nr.4) – un tā pati lielākoties veltīta gnosticisma konspektam, bet Mūkam atvēlētas labi ja piecas rindiņas. Grāmatas virsraksts jau pats par sevi ir pietiekami izteiksmīgs. Proti, par mūslaikiem Mūks ir tik sliktās domās, cik vien domas var būt sliktas: mūsdienu. civilizācijas pamatos nav iespējams saskatīt neko vairāk kā neierobežotu un atbaidošu materiālisma ideoloģiju (šī tēze caurvij visu grāmatu). Valda kvantitātes princips, līdz absurdam novestas progresa idejas, vispārēja unifikācija. No esamības izslēgta garīguma ideja, cilvēks no tehnoloģijas lietotāja pārvēršas par tās kalpu; vienlaikus pieaug nestabilitātes izjūta. Rietumu cilvēka vienīgā interese – tā ir aktivitāte pašas aktivitātes dēļ. Jau no XIV gadsimta gan reliģijā, gan filozofijā dominē tās eksoteriskā (ārējā, t.i., piederība kādai konfesijai kā izrādīšanās) daļa. Modernās zinātnes koncepcijas atspoguļo tikai prāta iedzimtās struktūras loģiskos un mehāniskos kritērijus un īpašības; prātam nav citas izejas kā uzspiest savus likumus materiālam, ko tas uztver; citiem vārdiem, racionāli radītie pasaules modeļi ir tikai ilūzija, kuras cēloņi meklējami ne tik daudz pasaulē, cik materiālisma garā izdresētajā prātā. Saiknes ar tradīciju, kas skaidro mazāko, izejot no lielākā, būtībā vairs nepastāv. Cilvēks ir zaudējis kontaktus ij ar dabu, ij ar pārpersonisko (sevī un pasaulē); vienīgā joma, kur mūsdienu cilvēks ir pārāks, – tā ir materiālā (grāmatā ir interesanti spriedumi par to, cik zemu – un kāpēc tik zemu – esamības materiālo pusi vērtēja viduslaiku, islama un antīkajā kultūrā).

Tas viss liecina par mūsdienu pasaules krīzi, tik dziļu, ka tas, kas patlaban ir nepieciešams, ir nevis slimības izārstēšana, bet pilnīga atjaunotne. Vārdu sakot, pasaules gals. Bez šaubām, tas būtu skaists piedzīvojums – pieredzēt pasaules galu, taču diemžēl Šis jēdziens nebūt nav jāuztver burtiski – tā ir metafora, kas apzīmē kārtējā vēsturiskā cikla beigas: arī mūsu civilizācija var pačibēt gluži tāpat kā daudzas citas senatnes civilizācijas (vienīgi, ņemot vērā sasniegumus materiālajā jomā, blīkšķis var būt lielāks un sekas – bēdīgākas), “..vārdi pasaules gals [..] norāda nevis uz absolūtu galu, bet tikai uz kādas noteiktās pasaules un zināmas lietu kārtības izbeigšanos,” raksta Mūks.

Saprotams, doma nebūt nav jauna. Laikam gan vēsturē nav bijis laikposma, ko šā paša posma pārstāvji neklasificētu kā tumšo, haosa, pagrimuma utt. laikmetu (vienlaikus meklējot zelta laikmetu pagātnē – nākamības gaišās utopijas parādījās tikai XVIII gadsimtā līdz ar progresa idejas aktualizāciju). Bez tam doma par civilizāciju attīstības cikliem – par to, ka civilizācijas dzimst, dzīvo un mirst, – Eiropas kultūrā pastāv jau krietnu brīdi – no Džambatistas Viko līdz XX gadsimta domātājiem— Špengleram, Toinbijam, Gumiļovam. Taču Mūks raugās uz pasauli plašākā mērogā: pēc gnostiķu uzskatiem, visa cilvēces vēsture ir pakāpeniska lejupslīde, attālināšanās no sākotnējā principa, no absolūtā garīgumā, Ja uzskatām, ka Eiropā situācija līdz XIV gadsimtam (Austrumos – arī pēcāk) bija daudzmaz “normāla”, t.i., racionālais un iracionālais elements atradās zināmā līdzsvarā, tad, sākoties renesansei, sākās arī lejupslīde – un jo sevišķi strauja tā kļuvusi XX gadsimtā.

Domām par pasaules galu – un arī mūslaiku civilizācijas kritikai – var piekrist vai nepiekrist – atkarībā no tā, cik lielā mērā lasītāju apsēdusi materiālisma un evolucionisma sērga. Taču Mūka grāmata ir vērtīga arī citādi. Pirmkārt, autora milzīgā erudīcija ļauj ieraudzīt paralēles un sakritības parasti pretstatītajās Rietumu un Austrumu kultūrās, lāgiem ielūkojoties arī antīkajā pasaulē, islamā, sufismā, senēģiptiešu reliģijā u.c. (tiesa gan, milzīgi reģioni starp Rietumiem un Austrumiem, tostarp arī Bizantija, atstāti gandrīz vispār bez ievērības – taču, protams, nelielā grāmatā visu ietvert nav iespējams). Mūks pierāda, ka arī Rietumu kultūrā savulaik bijuši atrodami tie paši ezoteriskie elementi, ko mēs patlaban tik uzcītīgi meklējam Austrumos, taču beidzamajos gadsimtos tie veiksmīgi aizmirsti.

Tālāk – Dieva pērtiķa zīmē, šķiet, ir pirmā grāmata latviešu valodā, kurā tiek reabilitēti viduslaiki, kurus līdz šim lielākoties uzlūkoja kā pagrimuma laikmetu; viduslaiku kultūra bija tuvāka Austrumu kultūrai, nevis mūsdienām. Vēl vairāk – Mūks raksta, ka renesanse un reformācija bija nevis atjaunotne, bet vēl radikālāka norieta laiks, kurā sākās tradicionālo vērtību pilnīgs sabrukums; renesanse pārņēma tikai antīkās kultūras ārējo čaulu – tās ezoteriskais elements bija pazaudēts.

Kas tad ir tas, ko zaudējis mūsdienu Rietumu cilvēks – un ko pamazām zaudē arī pārmēru amerikanizētie Austrumi? Atbildi Mūks meklē gnoticisma tradīcijā. Gnosticisma ziedu laiki bija otrajā un trešajā gadsimtā (pirmsākumi gan meklējami krietni senāk); pēcāk gnoticisms, pasludināts par ķecerību, atbīdījās kultūras perifērijā un no jauna iznira tikai mūsdienās. Tieši gnosticismā visskaidrāk jūtama katrai reliģijai, filozofijai un mākslai (atcerēsimies, ka šo trīs elementu atdalīšana ir tipiskas racionālās domāšanas sekas) piemītošā ezoteriskā daļa: “..gnostiskajā apziņā subjekts tiek transformēts, pateicoties vienībai ar Dievu, kas pārstāj būt par objektu un kļūst par cilvēka īsto “es”, par viņa sākotnējo “patību”.” Tāpat kā cilvēks ir iesviests un ieslēgts pasaulē-cietumā (Mūks apcer arī gnosticisma un eksistenciālisma paralēles), tā arī viņa gars ir ieslēgts dvēselē. Tas var atgūt zaudēto brīvību tikai ar gnosis palīdzību: “Gnosticisma mērķis ir atbrīvot iekšējo cilvēku no pasaules slazdiem un atgriezt viņu pirmatnējā gaismas valstībā. Lai to panāktu, cilvēkam ir jāiepazīst pašam sevi un transcendentais Dievs, t. i., viņam jāapzinās sava dievišķā izcelsme, kā arī pašreizējais stāvoklis.” Uzreiz jāpiebilst, ka, runājot par Dievu, Mūks ar to nedomā kristīgo Dievu; šim jēdzienam, kā jau jebkurai racionālajam prātam neizzināmai kategorijai, ir bezgala daudzi sinonīmi: Bezgalīgais, Brahmans, Nirvāna, Aristoteļa Nekustīgais Kustinātājs, Patiesība, Radītājs, Cēlonis, Princips u.c. Citiem vārdiem: “..universā eksistē kāds vienojošs spēks, kas to padara par veselumu un nav pieejams konceptuālai domāšanai.” Un vēl: “Cilvēkā ir sastopami visi realitātes līmeņi, jo kā mikrokosms viņš atspoguļo makrokosmu; cilvēks atstaro Bezgalīgo – gara dzīlēs mājo iedzimtas metafiziskas patiesības, kas pieejamas tikai garīgi ievirzītam indivīdam.”

Saprotams, šie nedaudzie citāti gnosticismu raksturo tikai visai aptuveni. Mūks raksta arī par visām tradicionālajām kultūrām piemītošo pasaules hierarhisko skatījumu, par gnosticisma un Junga analītiskās psiholoģijas paralēlēm un daudz ko citu. Slēdziens ir skaidrs: cilvēks, pievērsdamies esamības racionālajai un materiālajai jomai, ir zaudējis garīgumu un saskari ar pārpersonisko – un pēcgalā var gadīties, ka šis pārliecīgais materiālisms var vērsties pret pašu cilvēku.

Taču Mūka grāmata rada arī ne mazums jautājumu – un lāgiem tie ir diezgan paradoksāli un ķecerīgi. Jau tika teikts, ka Mūks, tipisks XX gadsimta intelektuālis, kritizē laiku, kas viņu radījis tādu, kāds viņš ir. Vai – Mūks aizrautīgi kritizē tehnoloģiju, izmantojot šīs pašas tehnoloģijas sasniegumus (informācijas pieejamību, teksta tiražēšanu u. tml.). Tomēr arī tas ir tikai problēmas virsslānis. Īstenībā lieta ir krietni sarežģītāka, un ne jau Mūka grāmatai vien raksturīga šī problēma. Proti, iracionālām būšanām Mūks mēģina tuvināties pagalam racionālā un sistemātiskā ceļā. To atzīst arī viņš pats, teikdams, ka mūsdienu pasaulē uz sakrālo var skatīties tikai no profānās pasaules viedokļa. Pirmkārt, tādējādi grāmatā veidojas zināma nelīdzsvarotība: ja autors apraksta modernās pasaules krīzi, viss teiktais trāpa precīzi mērķī un pārliecina lasītājus, ka šī nudien nav no labākajām pasaulēm, kurā viņš nosodīts dzīvot; taču, kolīdz iznirst gnosis, uzreiz parādās sajūta, ka autoram trūkst vārdu vai arī ka vārdi te ir bezspēcīgi. Otrkārt, ir kaut kas gluži vai fantastiski paradoksāls šajā procesā: visupirms pateikt, ka pārpersoniskais. Bezgalīgais, Patiesība utt. racionālā ceļā nav izzināma, – un tūlīt aplaimot lasītāju ar šā pārpersoniskā, Bezgalības, Patiesības utt. viscaur racionālā garā ieturētu apceri. Ar informāciju par to, par ko nekāda informācija neeksistē. Bez šaubām, varētu iebilst, ka visas mistiskās tradīcijas ir atstājušas tekstus, taču šeit ir kāda būtiska atšķirība: tā nebija informācija par gnosis; šie teksti varbūt iezīmēja ceļu uz gnosis; vārds nevis piegādāja lasītājam informāciju, bet pats par sevi jau bija maģiska darbība (pitagoriešiem – arī skaitlis, kabalā – pat vienvienīgs burts, arī tik racionāla zinātne kā ģeometrija savos pirmsākumos ne tuvu nebija racionāla). Taču šī vārda funkcija laikam gan ir neglābjami zaudēta – un tikai attāla tās atblāzma jūtama literatūrā. Varbūt tāpēc Mūka grāmatā tik aizdomīgi triviāli izskatās četru līmeņu hierarhijas pasaules modelis un, piemēram, nodaļa par arhoniem (kaut gan – vairākkārt Mūks neaizmirst atgādināt, ka vārdi un visa šī transcendentālā ģeometrija uztverama tikai kā simboli). Un te rodas jautājums: vai vispār iespējams apcerēt gnosis, sniedzot tikai informāciju par to?

Šepat blakus ir arī kāda cita problēma. Pieņemsim, mēs lasām Upanišadas vai jebkuru citu aizlaiku tekstu, kam varētu būt kāds sakars ar to, kas patlaban tiek dēvēts par gnosis, vai viedību. Atkal jautājums: kas ir tas, ko šajā tekstā izlasīja seniķi, un ar ko tas atšķiras no tā, ko izlasām mēs? Saprotams, mēs mēģinām restaurēt seniķu pasaules redzējumu, salīdzināt ar citu tradīciju tekstiem un rast dažādo tradīciju kopējo kodolu. Taču īstenībā šis restaurēšanas mēģinājums ir tradīcijas tulkojums valodā, kurā, iespējams, šo tradīciju nemaz nevar pārtulkot. Seniķu pasaules redzējuma koncepcija stāsta ne tik daudz par šo pasaules skatījumu, cik par pašas koncepcijas radīšanas likumsakarībām, t.i., koncepcijas radītāja racionālā prāta struktūru. Var izrādīties, ka priekšstats par gnosis ir visīstākais pasaules gala laikmeta produkts, kam ar seno viedību tikai visai attāls sakars. Galu galā – varbūt gnosis, par kuru mēs lasām mūslaiku domātāju darbos, ir vistīrākā fikcija? Strupceļš, protams, taču, manuprāt, ļoti daiļrunīgs strupceļš.

Tomēr varbūt tā nav nejaušība, ka interese par tradicionālajām reliģijām un ezoteriskajām mācībām saasinājusies tieši tai pašā laikā, kad materiālās kultūras dinamika kļuvusi neganti strauja. Tieši šai laikā reanimējusies arī interese par gnosticismu – un arī Mūka grāmatas līdz ar autoriem, uz kuriem viņš balstās, ietilpst šai procesā. Varbūt tādā veidā kultūra tiecas saglabāt līdzsvaru starp racionālo un iracionālo jomu. Ir maldīgi iedomāties, ka seniķi visi kā viens bija dedzīgi ezo teristi, gnostiķi utt.; pavisam pretēji – šīs mācības bija vai nu elitāras, vai arī tās praktizēja relatīvi nelielas grupas. (Šaubos, vai par “vidējā cilvēka” pasaules uztveri var spriest pēc ezoteriskajiem tekstiem – tas būtu apmēram tas pats, ja pēc kādiem 2000 gadiem mūsdienu vidējā cilvēka pasaules skatījumu mēģinātu restaurēt pēc Heidegera darbiem.) Iespējams, svarīgāks bija kas cits: ezoteriskā un eksoteriskā elementa saskaņa un līdzsvars. Un, ja nu mēs uzlūkojam mūsdienu kultūru, tad izrādās, ka vēl nekad rakstnieku, mākslinieku utt. (t.i., garīgi orientētu personību) procents attiecībā pret kopējo iedzīvotāju daudzumu nav bijis tik liels kā patlaban; šepat jāpievieno pārmaiņas XX gadsimta filozofijā, ļoti nefizikālie slēdzieni, pie kuriem nonāk mūsdienu fizika, jau pieminētā ezoterisko mācību atdzimšana un daudz kas cits. Tie nedaudzie gadsimti, kopš kultūrā reāli dominē racionālisma idejas (atcerēsimies, ka vēl Ņūtons nodarbojās ne tikai ar Visuma mehānikas skaidrošanu, bet arī ar galīgi mistiskām būšanām), patiesībā veido visai nelielu vēstures laika posmu. Atkal rodas jautājums: vai tikai Tradīcija ir vienīgais un absolūti pareizais ceļš uz pārpersonisko (ar visiem tā daudzajiem sinonīmiem)? Varbūt pastāv arī citi ceļi (jo arī dažādos laikos un dažādās kultūrās dzimušās tradīcijas mēdza stipri vien atšķirties)? Galu galā – varbūt iespējams domāt par Dievu, par viņu nemaz nedomājot un pat nenojaušot par viņa esamību? Varbūt abi ceļi – tradicionālais, kas skaidro mazāko, izejot no lielākā un racionālais, kurā domu gaita ir pretēja – noved pie viena un tā paša galaiznākuma? Ja runā par citiem ceļiem, tad Mūks Manas dzīves involūcijā, kas, protams, ir vairāk personisks teksts nekā Dieva pērtiķa zīmē, jau rakstījis kaut ko ļoti līdzīgu: dzeja un māksla pašos pamatos ir reliģiska rakstura aktivitāte. “Atšķirība starp mākslinieku un svēto pastāv tikai tajā ziņā, ka mākslinieka reliģiskums vai reliģiozitāte izpaužas tikai vārdos, skaņās vai krāsās, svētais to iemieso savā dzīvē. Varētu teikt, ka svētais ir mākslinieks bez speciāla talanta; viņš ir sava veida dzīves mākslinieks.” Jā, jau pagājušajā gadsimtā tika teikts, ka skaistums izglābšot pasauli.

Grāmatu Apskats, 03.1997

_______________________________

Vēl par Robertu Mūku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s