Romāns nelineārai domāšanai
Aivars Kļavis. Piesmietais karavīrs. Cikla Viņpus vārtiem trešā grāmata. – R., Tapals, 2009
Ciklā Viņpus vārtiem publicēti romāni Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007) un pagājušoruden – Piesmietais karavīrs. Sākotnēji cikls bija iecerēta kā triloģija, taču, kā raksta autors, „sapratu, ka XX gadsimts, atšķirībā no abiem iepriekšējiem, nav ietilpināms vienos vākos”. Tāpēc cikla noslēdzošā grāmata vēl tikai gaidāma. Starp citu, līdzīgi klājās Jānim Lejiņam, rakstot triloģiju Zīmogs sarkanā vaskā, kas arī īsti negribēja satilpināties trīs grāmatās, taču viņš izvēlējās vienkāršāku izeju – lai Zīmogs neturpinātos vēl dažos sējumos, daudzi no centrālajiem personāžiem diezgan varmācīgā manierē, toties atbilstoši aprakstītā laikmeta specifikai un arī vēsturiskā romāna poētikai tika aizsūtīti uz kapu kalniņu.
Adiamindes ākstā uzmanības centrā bija XVIII gadsimts, Rīgas kuprītī – XIX, Piesmietajā karavīrā autors ticis līdz XX gadsimtam: Krievijas revolūciju un pilsoņu kara šizofrēnija, latviešu strēlnieku bataljonu veidošanās, cīņas ar vācu landesvēru un 1919. gada padomju republikas haoss, Latvijas valsts dibināšana; vēl – kā tas bija raksturīgs arī triloģijas iepriekšējiem sējumiem – atkāpes tuvākos un tālākos laikos, galvenokārt XVI un XVII gadsimtā. Un – beidzot puslīdz kļūst skaidra cikla kopējā – bezmaz jāsaka, grandiozā – iecere. Savulaik, apcerēdams Adiamindes ākstu, rakstīju, ka „romāns it kā „izirst”, ir fragmentu kombinācija, bet vienota aina neveidojas”. Aplamības, precīzāk sakot, uzlūkojot katru cikla romānu atsevišķi, dažbrīd tas patiesi atgādina nesaistītu vai tikai pastarpināti saistītu un dažbrīd ar lielu lasītāja iztēles spēku saistāmu fragmentu kombinācija. Taču katra epizode, vēl vairāk – katrs personāžs savu jēgu vai vismaz tīri konstruktīvo nozīmi romāna struktūrā atklāj tikai visā ciklā kopumā. Iepriekšteiktais gan nenozīmē, ka katru romānu nevarētu lasīt kā patstāvīgu darbu. To var darīt – katrs romāns ir pilnībā pabeigts teksts, katram romānam ir tāds kā „smaguma centrs”, ap kuru grupējas notikumi un personāži – Piesmietajā karavīrā, kā jau teikts, tās ir 1918. – 1920. gada norises – un no katra romāna, ja ir vēlēšanās, var pat izķidāt centrālo sižeta līniju, kaut gan tā tik cieši saistīta ar citām vienlīdz nozīmīgām sižetiskajām līnijām, ka par tādu var runāt visai nosacīti (Piesmietajā karavīrā tāda varētu būt kvēlā komunista Augusta Miķelsona dzīve, nāve, dzīve pēc nāves un otrreizējā nāve; katrā ziņā – Miķelsons romānā parādās bieži un daudz, cītīgi koncentrēdams ap sevi citas sižeta līnijas). Taču tādā gadījumā lasītājs apzags pats sevi, jo Viņpus vārtiem kopumā noteikti ir kas vairāk nekā tikai tā sastāvdaļu tīri aritmētiska summa. Drīzāk te jārunā par tādu kā smalku mikrometaforu tīmekli, kas caurauž cikla romānu telpu: metaforas savā starpā sasaucas, brīžiem rit paralēli, brīžiem krustojas, veidodamas prāvākus mezglpunktus, tad atkal attālinās; tīklojums kļūst aizvien sarežģītāks, noapaļojas atsevišķās grāmatās, kuras savukārt savā starpā arī cieši saistītas.
Romāni savā starpā sabalsojas, spoguļojas cits citā un turpina cits citu, tai pašā laikā katrs saglabādams savu „neatkarību”. Piemēram, ja lasīts tikai Piesmietais karavīrs, īsti nav skaidrs, iz kādas operas te ieklīdis vecīgais Reinis Kaudzīte, kura gājienam no Pēterupes uz Kalna Kaibēniem atvēlēta visai plaša nodaļa, jo romāna darbībā viņš nekādi neiesaistās (ja nu vienīgi ar to, ka kādu laiku mitis Pēterupē netālu no Skultes, bet ar Skultes muižu saistīta lielākā daļa no triloģiju apdzīvojošām personām). Taču, ja lasītas arī pārējās cikla grāmatas, Reinis Kaudzīte ieņem pelnīto vietu romāna struktūrā: Adiamindes ākstā līdzīga „kultūrvēsturiska” – atšķirībā no daudzām citām „tīri vēsturiskajām” – nodaļa bija atvēlēta Garlībam Merķelim, Rīgas kuprītī – Baumaņu Kārlim. Domājams, sanākušiem pie cikla romānu kopgalda (interesenti, kas kultūru reprezentēs ceturtajā grāmatā?), viņiem visiem būtu ne mazums, ko pārrunāt. Cits piemērs – Piesmietajā karavīrā pāris reizes pavīd fon Loringhofenu dzimtas pārstāvji. Pavīd – un uzreiz arī pačib, lai saplūstu vienā masā ar fon Pāleniem, fon Reisneriem, fon Ungerniem un pārējiem vāciešiem. Taču, ja prātā palikuši monumentālie Loringhofeni un citi fon’i no cikla iepriekšējām grāmatām, arī šiem epizodiskajiem personāžiem izrādās ierādīta ne pati pēdējā loma cikla kopējā rakstā. Vai – kauja, kurā Ivana Bargā karaspēks 1560. gadā sakāva Livonijas ordeņa bruņiniekus, ar to pieliekot punktu ne tikai Livonijas valsts vēsturei, bet pamatīgam visas Eiropas vēstures laikposmam. Protams, kauja nepieciešama arī Piesmietajam karavīram – kaut vai tā iemesla dēļ, ka ar šo kauju cieši saistīti gan Augusta Miķelsona cilsrakti (par ko viņš pats gan nenojauš), gan Latvijas vēstures turpmākais ritējums, bet pavisam citas aprises tā iegūst, ja atmiņā ir vērienīgā Smoļinas kaujas aina no Rīgas kuprīša. Utt., nemaz nerunājot par to, ka bez iepriekšējiem romāniem nav īsti izprotama ārlaicīgo vai pārlaicīgo tēlu trijotnes klātbūtne Piesmietajā karavīrā. Starp citu, nu šie simboliskie personāži tapuši krietni dzīvāki. Vēl Adiamindes ākstā viņi lielākoties bārstīja visai abstraktus, daudznozīmīgus poētismus, lāgiem arī klajas banalitātes, savukārt Piesmietajā karavīrā viņi atklāj vismaz vienu no tiem uzticētajām funkcijām – baskājainais vecis, Adiamindes āksts Gothards un Rīgas kuprītis Tomass Šulcs darbojas kā saistviela, kas atstatinātās sižeta līnijas un attālinātos laikus sapin vienotā tīklojumā.
Latviešu vēsturisko romānu (atceroties, ka mūslaikos runāt par vēsturisko romānu kā precīzi definējamu un no citiem nodalāmu žanru ir vismaz pārsteidzīgi) nosacīti varētu iedalīt divos veidos. Pirmais: zobenu/plinti rokās, reālās/ideoloģiskās bruņas mugurā – un uz priekšu! Otrais: ratus un bērīti sētā, „savu kaktiņu, savu stūrīti” prātā, precētieskāru jaunkundzi kaimiņos – un uz priekšu! Jebkurš vēsturiskais romāns atvedināms uz kādu no šiem veidiem vai, biežāk, to sajaukumu dažādās proporcijās. Abus šos veidus vieno stereotips, kas no pārmērīgi biežas lietošanas tapis banāls līdz bezjēdzībai, kaut gan katrs autors pamanās atrast tajā jaunas, lielākoties gan tīri etnogrāfiskas nianses. Kolīdz rakstnieks ķeras pie teksta, ko varētu apzīmēt kā „episku”, tiek uzdarināts kādas dzimtas ciltskoks, bet sižets veidots kā šīs dzimtas „mazās” vēstures konflikts ar „lielo” vēsturi (stereotipa pirmsākumi rodami Aleksandra Grīna romānos): „lielā” vēsture deformē, maitā, galē „mazo” vēsturi, bet „mazās” vēstures personāžiem „lielajā” nav iespējams iekļauties: tādā gadījumā viņi izrādītos reti nelietīgi nodevēji, jo atsacītos no lielākā nacionālā dārguma – latviski traģiskās pasaules izjūtas – izteikšanas.
Kļavja attieksme ir principiāli atšķirīga. Jebkurš cilvēks iekļaujas „lielajā” vēsturē – un ne tikai upura kategorijā (ko reprezentē, piemēram, drūmais karos nogalēto Bīriņu vīru saraksts nodaļā Melnā Līze un viņas rēķins ar muižu), bet arī kā tās veidotājs. Ja arī viņš pats nevar paklapēt pa plecu Napoleonam, tad to varbūt jau izdarījusi viņa paziņa vai radiniece Henrieta Freitāga fon Loringhofena, kura cita starpā arī iedvesmo Gēti uz Fausta otrās daļas pabeigšanu (epizodes no Rīgas kuprīša), bet pārlaicīgais Tomass Šulcs, ar kuru prātīgas sarunas risina Reinis Kaudzīte, patiesībā ir Gētes dēls – un varbūt tāpēc viņu dialogs tik raits. Vēlākais Latvijas armijas pulkvežleitnants Antons Kļavis, jaunībā Petrogradā satiekoties ar knapi četrdesmitgadīgo Staļinu, cita starpā varbūt iedveš viņam tik niknu naidu pret latviešiem, ka pārdesmit gadus vēlāk Staļina inspirētajās represijās tiek iznīcināta lielākā daļa Krievijā dzīvojošo latviešu, tai skaitā arī cītīgais Staļina sekotājs un iedomājamais Antona Kļavja ideoloģiskais antagonists (realitātē Kļavis ar Miķelsonu nesastopas) Augusts Miķelsons. Galu galā – par vēstures veidotāju var kļūt arī tad, ja bērnībā tevi apčurā kungu bērni – Miķelsons, nemitīgi turēdams prātā bērnības pāridarītājus, nu izjūt milzīgu gandarījumu, pēc sirds patikas slepkavodams šķiriskos pretiniekus un tādējādi personiski ieļaudamies „lielās” vēstures procesos (pagājušogad intervijā autors izteicās: „..par apčurāto puisīti – tur ir skaidrojums, kāpēc latviešu strēlnieki tik ātri kļuva sarkani. Viņiem ļoti maz vajadzēja – viņi visi bija tādi apčurātie”).
Cik gadījies lasīt šādus daudzsējumu vēstījumus, autoram apcerot senākus laikus, viss ir labākajā kārtībā, taču, tuvojoties mūsdienām, vēriens sarūk un vēstījums kļūst aizvien ilustratīvāks un plakanāks. Tas arī viegli izskaidrojams. Rakstot par aizlaikiem, autors ar vēsturisku faktu interpretācijām var izrīkoties pēc savas gaumes un patikšanas, var sabiezināt krāsas, reālām vēsturiskām personām piešķirt mitoloģisku varoņu aprises, galu galā – no vēstures aizkrāsnes – tā ir milzīgu bagātību krātuve – izķeksēt kādu aizmirstu vai noklusētu faktu un padarīt to par romāna būves stūrakmeni (tieši šādā veidā Kļavis Rīgas kuprītī izmantoja aizmirsto Smoļinas kauju, bet Piesmietajā karavīrā – padomju republikas un vācu okupācijas detalizētos aprakstus). Ja arī kāds piesies vēsturisko faktu izkropļošanas bumbas, tad vienīgi kāds īpaši piekasīgs vēsturnieks. Tuvojoties mūsdienām, šāda brīvība kļūst praktiski neiespējama. Kā tu noklusēsi vai apiesi hrestomātiskus faktus, ja tie visiem zināmi un mācību grāmatās par patiesiem apstiprināti (cik vispārpieņemtā vēsturiskā patiesība tiešām ir patiesa – tas šoreiz ir pakārtots jautājums), un arī pārspīlēt, lai tuvinātos Homēra mērogiem, diez vai var atļauties. Rokas rakstniekam netiek sasietas, bet prāts gan, grib viņš to vai negrib. Spēli, pieļāvumus, pieņēmumus nepieļauj „vēsturiskās patiesības” cenzētie žanra likumi, kaut gan tieši spēle, pieņēmumi un pieļāvumi ir vēsturiskā romāna poētikas pamatā. Tas labi jūtams, lasot visus trīs romānus. Adiamindes ākstā dominēja „mitoloģiskā” poētika, sākot jau ar pirmajām lappusēm, kad pēc pasaules gala – Ziemeļu kara postījumiem – satiekas jaunais Ādams un Ieva, Tulls un Ulla, laizdami pasaulē puiku, kas vēlāk kļūs par Adiamindes ākstu Gothardu. Otrā sējuma beigu galā, kurā aprakstītas pirmās nacionālās Atmodas laika norises, vēstījums jau sāk atgādināt vairāk vai mazāk labi zināmu notikumu pārstāstu. Savukārt trešajā sējumā un XX gadsimtā vairs nav iedomājamas tādas vaļības, kādas bija atrodamas vēl otrajā, kurā Gēte aplaimo ar dēlu Henrietu fon Loringhofenu. Pasargdies, sacerēt Kārlim Ulmanim vai Stučkam nezināmus ārlaulības bērnus un ļaut tiem locīt Latvijas vēstures sižetus pēc sirds patikas – un nu jau Latvijas valsts dibināšanas apraksts vairāk atgādina pasausu protokolu (vienīgi Meierovics izsakās pret Latvijas neatkarību, kas gan esot memuāros fiksēts fakts – grāmatas beigu galā iekļautie vairāk nekā 30 lpp. plašie vēsturiskie komentāri it nemaz nav lieki), bet Stučka vilcienā pa ceļam uz Latviju izskaidrojas ar tikpat sausiem citātiem no saviem avīžrakstiem.
Taču, ja uztver ciklu kā vienotu darbu, šīs stilistiskās disonanses netraucē. Katram laikam un arī pat viena laikmeta dažādiem kultūrslāņiem piedien sava vēstījuma maniere, tāpēc katra sējuma ietvaros šīs stilistikas nemitīgi mainās atbilstoši attiecīgajā fragmentā aprakstītajam laikposmam. „Shēma izstrādāta jau pirmajā sējumā – notikumi paralēli rit vairākos laikos, un pie tās konsekventi pieturēšos arī tālāk. Tur ir kāds āķis, man tā liekas ļoti organiska – caur vienu notikumu es redzu citu un citā laikā. Laiks nerit lineāri. Arī cilvēks nedomā lineāri – un man patiešām tas ir organiski, romāns pats pasaka priekšā, ko un par kādiem laikiem jāraksta,” saka autors intervijā (Karogs, 2009., 2. num.). Tas tiesa, ka cilvēks gan nejūt un nedomā lineāri, toties pats teksta uztveres process ir lineārs, kas savukārt uzspiež domu, ka arī teksta veidojumam noteikti jābūt lineāram un jāpiemērojas lasīšanas procesam. Taču Kļavis pilnībā noliedz šo stereotipu, kurš jo sevišķi raksturīgs tieši vēsturiskajam romānam, kas varbūt ir viskonservatīvākais žanrs. Cikls tiek veidots nevis kā stāstījums no „a” līdz „z”, bet gan drīzāk kā „domu pasaule”, kurā vienlaikus noris bezgala daudzi dažādu laikmetu notikumi – un, iespējams, šīs „pasaules” veidojums kaut kādā mērā radniecīgs tam domu tīklojumam, kāds veidojas lasītāja apziņā pēc romāna izlasīšanas.
Protams, ir arī klasiskais un tāpēc bezcerīgi banālais, tomēr allaž prātā paturamais jautājums – „par ko” tad īsti ir šie romāni? Miķelsons tomēr ir tikai viena no sižeta līnijām, Reinis Kaudzīte – tikai viena no nodaļām, tāpat pa vienai nodaļai kā relatīvi patstāvīgam stāstam veltīts Latvijas valsts dibināšanai, Antonam Kļavim, Livonijas valsts galam utt. Tāpat diez vai ciklu varētu uzskatīt par literāru Skultes muižas vēsturi, jo darbība lāgiem mēdz norisināties arī tālu Eiropā (Rīgas kuprītī) vai Krievijā (Piesmietajā karavīrā), kaut gan visi romānā puslīdz svarīgie personāži tā vai citādi saistīti ar Skulti un tās apkaimi. Skulte drīzāk kalpo par tādu kā vienojošo elementu, lai, rādot, cik neticami laika ritumā spēj saķēdēties dzimtu un vienuviet dzīvojošu ļaužu likteni, ilustrētu vēstures paradoksus un traģēdijas. Par „vēsturi vispār”? Drīzāk gan autors tēmē augstāk – romānu cikls vēsta par laiku, kas, iespējams, ir vissarežģītākā un mīklainākā substance, par kuru nevienam nav nekādas skaidrības, kas tas īsti ir.
Karogs, 2010., marts/aprīlis
______________________________________
Vēl par Aivaru Kļavi:
Guntis Berelis vērtē: 