Aivars Kļavis "Adiamindes āksts"

Kļavis Adiamindes āksts Gluži vai jārunā par vēsturiskā romāna žanra uzplauku latviešu literatūrā. Dobrovenska Magnuss, Lejiņa Zīmogs, Rūmnieka un Miglas Rodžers, sameklējams arī vēl dažs cits rakstnieks, kurš urķējies pa tuvāku un tālāk aizlaiku zemslāņiem – un nu Aivara Kļavja triloģija Viņpus vārtiem, no kuras pagaidām iznākusi pirmā grāmata Adiamindes āksts (Nordik). Laikmets – XVIII gadsimts (plus mazliet teiksmaini ietonētas atkāpes senākos laikos līdz pat XII gadsimtam). Sāku lasīt – un, jāatzīstas, jutos pat mazliet aizkaitināts. 1711. gads, pāri Latvijai gājis karš un mēris, zeme izpostīta, iedzīvotāji izkauti, vien divi jauni cilvēki, Tulls un Ulla, patvērušies meža būdā, mēģina izvilkt dzīvību. Saprotama lieta, jaunļauži satuvinās, piedzimst puika. Stāsts tik uzkrītoši atgādina Aleksandra Grīna Zemes atjaunotājus (komplektā ar tajā ietverto atsauci uz mītu par Ādamu un Ievu un cilvēku cilts rašanos), ka aizdomīgās sakritības nenomaskē pat jaunlaiku literatūrai piedienīgā korekcija, proti, šie jaunie cilvēki ir māsa un brālis, tātad visa romāna konstrukciju stutē pagalam primitīvs asinsgrēks.

Grūti pateikt, cik lielā mērā šī saistība veidota apzināti, tomēr pirmais iespaids lasītāju var aizvedināt neceļos. Nenotiek nekāda zemes atjaunošana vai atdzimšana, romāna uzmanības centrā ir par Adiamindes ākstu iesauktais Gothards, Tulla un Ullas dēls, kuru par audžudēlu pieņēmis Rīgas rātskungs Johans fon Šulcens. Kaut gan – būtu pārspīlēti teikt, ka Gothards ir uzmanības centrā. Centra romānā gluži vienkārši nav – Adiamindes āksta galvenā substance ir migla, pa kuru gausi kustās romānā iemitušās personas, lāgiem parādīdamās lasītāja acu priekšā un sastrādādams visādas ikdienišķas, briesmīgas vai neprātīgas lietas, lāgiem uz gadu desmitiem vai pat simtiem pagaisdamas. Iznirst teiksma par līvu piejūras rīkļurāvējiem, kuri ievilināja uz sēkļiem kuģus un slepkavoja tirgotājus (no laimīgi nenogalētā Brēmenes tirgotāja Tomasa un līvu virssaiša meitas laulībā, kā atklājas, cēlusies fon Šulcena dzimta). Iznirst leģenda par Metsepoli, kas ir visur, bet nekur nav atrodama (ar Metsepoles meklējumiem izklaidējas Gothards). Iznirst „tas pats” Minhauzens. Beigu galā – arī Garlībs Merķelis, kurš ieņēmis prātā sarakstīt Latviešus. Un daudzas citas personas un norises. (Ja turpinam meklēt analoģijas, tad prātā visupirms nāk igauņa Jāna Krosa vēsturiskā proza, atšķirība vien tā, ka Krosa teksts ir krietni „blīvāks” un jēdzieniski piesātinātāks.) Īpatnēji, ka no šiem miglas veidojumiem vismiglainākais šķiet pats Gothards, kuram it kā uzticēta vēsturiskajiem romāniem raksturīgā „hronista” loma, kaut gan ar šiem pienākumiem viņš nekādi netiek galā. Pagaidām, kamēr vēl nav iznākušas triloģijas pārējās daļas, vēl pāragri spriest, vai šī „miglas poētika” uztverama kā efekts, vai arī tas ir defekts – autors gluži vienkārši nav spējis savākt daudzās kārdinošās sižetiskās līnijas un sānlīnijas vienkopus – romāns it kā „izirst”, ir fragmentu kombinācija, bet vienota aina neveidojas . Viena lieta gan ir skaidra – visi beidzamā gada laikā iznākušie vēsturiskie romāni savā starpā ir tik ļoti atšķirīgi, ka nu jau radies pamats domāt par dažām šī žanra attīstības likumsakarībām un tendencēm.

Karogs, 07.2005.

___________________________________________

Vēl par Aivaru Kļavi:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s