“Vagonstāstu” autobiogrāfiskais fons. Saruna ar Mairu Asari

Mairai Asarei pēc ilgāka pārtraukuma grāmatas iznāk cita pēc citas: prozas grāmata Sieviešu zona, krievu postmodernisma klasiķa Sašas Sokolova romāna Muļķu skola tulkojums, dzejoļu krājums Ceļš uz Tūju. Patlaban top stāstu cikls Vagonstāsti, no kuriem daži lasāmi Karogā, 2010. gada 2. numurā. Kā un kāpēc Maira, būdama dzejniece, pievērsās prozai, kādi reāli notikumi ir Vagonstāstu pamatā – par to stāsta viņa pati.

Guntis Berelis. Škiet, pirms Sieviešu zonas tu prozu vispār neesi rakstījusi?

Maira Asare. Nē. Varbūt agrāk – ap 2000. gadu – pamēģināju kaut ko līdzīgu esejām, bet tagad pat nezinu, kur tās palikušas. Zona tiešām bija pirmais prozas darbs.

G. B. Tu jau vairāk nekā divdesmit gadu esi sabijusi dzejnieces ādā. Kam jānotiek, lai rūdīta dzejniece pievērstos prozai – un ne tikai vienreiz sagrēkotu, bet arī itin cītīgi turpinātu?

M. A. Nora Ikstena un Liāna Langa teica – par šito vajag rakstīt…

G. B. Kā tad, tev saka – raksti šito! – un tu klausi?

M. A. Īstenībā tās sarunas bija diezgan nopietnas… Meitenes teica – šādas pieredzes nevienam nav, par to ir jāraksta, es piekritu un… viss. Man likās – kas tur ko neuzrakstīt, tāds blāķis materiāla, turklāt trīsarpus gados cietumā ļoti pamatīgi biju attīstījusi epistolāro žanru. Likās – būs baigi vienkārši. Bet pēc tam izrādījās, ka nemaz tik vienkārši nav.

G. B. Vai nejuti kaut kāds iekšēju dzinuli – izstāstot piedzīvoto, „norakstīt nost” no sevis?

M. A. Nē, tāda nebija. Īstenībā, kad rakstīju, gāja diezgan pagrūti. Sajūta, it kā jāraksta par garu, garu filmu, kuru esmu noskatījusies – un gluži vai ar varu jāatsauc atmiņā tajā notikušais, bet nevar, kaut kas traucē… Iekšējie aizsardzības mehānismi laikam ir diezgan stabili

G. B. Kas mani Zonā visvairāk pārsteidza – ārkārtīgi līdzsvarotais vēstījums, bez liekām emocijām, melodrāmām, pat bez tā, ko krieviski dēvē par černuhu. Kā tu izvairījies no kārdinājuma klejot pa labi iestaigātajām taciņām?

M. A. Tāpēc, ka es neko neizdomāju. Iekšējais uzstādījums bija – rakstīt par zonu tādu, kāda tā ir. Varbūt viņa īstenībā ir melnāka nekā es redzēju, bet tādu nu es viņu redzēju. Nelikās, ka vajadzēt vēl stiprāk sabiezināt krāsas. Par černuhu – tas nu ir absolūts mīts.

G. B. Bet tur jau ir tas āķis, ka arī rakstnieks gluži tāpat kā jebkurš cits cilvēks labprāt pakļaujas mītiem un klišejām.

M. A. Vispirms bija doma visu vienkārši aprakstīt hronoloģiskā secībā – sākot ar to, kā nokļuvu cietumā, un tā tālāk. Pēcāk šo ideju atmetu, vairākas citas arī – un paliku pie tā, lai stāsts būtu pēc iespējas atklāts un godīgs. Pamazām krājās mazi, īpaši nesaistīti gabaliņi – par atsevišķiem personāžiem. Ja raksti par konkrētu cilvēku, tu raksti tā, kādu tu viņu redzi. Tās viņu biogrāfijas jau ir traģiskas pašas par sevi – nekāda černuha vairs nav vajadzīga, melnāku neko pataisīt nevar. Es gribēju tikai pastāstīt… Negribēju, lai būtu pārāk emocionāli, negribēju manipulēt ar lasītāju. Ideālā gadījumā – lai katrs lasītājs sajūt, vai tur ir traģiskais, traģikomiskais vai vēl kas.

G. B. Zona ir pabeigta un nekas vairs klāt nenāks? Taisnību sakot, man likās, ka tā grāmata ir par īsu.

M. A. Tuvākajā laikā noteikti nē. Varbūt jāpaiet kādam brīdim… Jo tālāk tu aizej no kādiem notikumiem, jo tie rādās citādākā gaismā. Varbūt vēlāk laiks izkārtos kādu īpašu skatpunktu. Vēl jau varētu rindot šādus dialogus, atrast kādus portretus… Bet labāk, lai lasītājam liekas, ka ir par maz nekā par daudz.

G. B. Patlaban tev top stāstu cikls par tālajiem padomju laikiem, par braukšanu ar lopu vagoniem. Kāds ir šo stāstu biogrāfiskais ietvars?

M. A. Tas bija 1982. un 1983. gadā, kad vecākiem par lielām šausmām biju pametusi medicīnas institūtu, jo sapratu, ka nekāds dakteris no manis neiznāks. Trešo kursu pat mēģināju divreiz, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir, bet nepatika – un cauri, labāk jau laikus laisties lapās. Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā šāda braukāšana ar lopu vagoniem bija diezgan aktuāla un skaitījās stilīga. Braukāja visādi bohēmieši, jaunie raktnieki un mākslinieki. Es braucu no Valmieras bāzes – un no turienes vasarās brauca arī Valmieras teātra jaunie aktieri. Pirmo reizi gadījās braukt kopā ar pieredzējušu pavadoni, vecu tanti, un tas bija tāds diezgan sūrs brauciens. Man bija 22 gadi, bet – nezinu, kāpēc – tante bija izdomājusi, ka man pilnīgi noteikti nav vēl 18, esmu vienkārši no kāda aizņēmusies pasi, lai tiktu pie darba –, un attiecīgi pret mani arī izturējās. Nepilngadīgā, nedod Dievs kaut kas notiks! Pat no vagona neļāva īsti izkāpt, baidīdamās, ka pazudīšu. Tomēr viņa man ierādīja visus tos braukšanas darbus un knifus.

Braucu divas vasaras. Viens reiss aizņem apmēram mēnesi – vasarā sanāk trīs reisi uz Vidusāziju vai Aizkaukāzu. Divas reizes biju Uzbekijā, divas – Gruzijā, vienreiz Tadžikijā, vienreiz Kazahijā – kur tās jaunapgūtās zemes, поднятая целина laikam saucas, tur bija tāds jaunradīts rajona centrs ar skaistu nosaukumu Dzeržavinska. Par to braucienu un pilsētu man ir atsevišķs stāsts – kā mēs ar draudzeni pēc divām nedēļām otrās šķiras Gruzijas tējas, kas vārīta uz spirta lampiņas, gribējām padzert kafiju – un kas no tā iznāca. Dažas reizes braucām kopā ar draudzeni, bet tad viņa izdomāja, ka grib precēties – un pēc tam es braucu viena. Otru pavadoni noformē, viņš Rīgā saņem mazu, bet taisnīgu atlīdzību, kāpj laukā un iet mājās, bet viņa algu saņemu es. Šā gada sākumā Kultūras Dienā man publicēts stāsts no šā cikla, Ceļabiedri – un tur ir aprakstīts reiss, kurā braucu viena uz Tadžikiju. Parasti no bāzes iet divi trīs vagoni, toreiz bija viens vagons – bāzē es nedrīkstēju teikt, ka tas lielais divmetrīgais puisis ies mājās un tālāk braukšu viena.

G. B. Kur tev bija tā zvēra uzņēmība – veselu mēnesi vienatnē pāri pus Padomju Savienībai?

M. A. Tu nevari iedomāties, cik tas bija forši! Būtu tagad tāda iespēja – nedomātu ne mirkli, vagonā iekšā un prom. Labāk nekā stopošana – lai vai kas, bet jumts virs galvas ir. Mājiņa uz riteņiem. Sēdi savā mājiņā – un lido pretī kaut kam jaukam. Es pat īsti nemāku pateikt, kas tas ir. Visu laiku sajūta, ka esi ceļā, kustībā, atver vagona durvis, nosēdies uz siena ķīpas – un vienkārši brauc un skaties. Izbrauc cauri visai Krievijai, sākas tuksneši, dažreiz iznāk nobraukt gan Urālu dienvidgalu, turklāt tie jau nav smukie tūristu maršruti – tāda skarbā realitāte, ka tik turies. Iedomājies, Uzbekijas vidiene, tur taču pat astoņdesmito gadu sākumā pat kārtīgas padomju varas nebija, viss kā tādā feodālismā, baisi nabadzības skati. Bet pats galvenais – darbu nevar nogulēt! Un vēl tie 14 smaržīgie ceļabiedri, tu pamazām iepazīsti viņus, iemācies atpazīt balsis un saprast niķus… Nujā, darbs, protams, vagons jātīra, lopi jābaro, jādod viņiem dzert – un pēc trim nedēļām ir tā, ka blūzīte, kas paredzēta mājupceļam, uz roku muskuļiem vai pušu plīst. Tā ir manā mūžā laikam mīļākā darbvieta. Un par to taču vēl maksāja! Astoņdesmitajos gados, ja brauc viena, pēc trim nedēļām saņem pāri pa pieciem simtiem – jauns cilvēks uzreiz jūtas nenormāli bagāts. Pat neatceros, kā to lielo naudu pēc tam notērēju.

Zini, ir cilvēki, kuriem patīk mežs. Vienkārši – viņiem laiku pa laikam vajag pastaigāt un pasēdēt mežā, lai uzlādētu baterijas vai sakārtotu smadzenes. Citiem vajag pabūt pie jūras vai vēl kur. Citus velk uz kalniem. Man tas ir jebkāda veida ceļš. Pat, ja vienkārši braucu ar mašīnu, – arī tad jūtos brīnišķīgi. Patīk tā sajūta, ka esi kustībā.

G. B. Tas viss notika gandrīz pirms trīsdesmit gadiem. Kāpēc tieši tagad tev ienāca prātā, ka to vajadzētu izstāstīt?

M. A. Vienu brīdi pēc braucieniem… Es vēl ilgi nezināju, par ko gribu kļūt. Dzejolīšus, protams, rakstīju, liku citu pie cita… Bet „taisīt literatūru” – prātā nenāca, nebija tik daudz drosmes – izlemt, ka rakstīšu. Vienubrīd doma par vagonu stāstiņiem gan parādījās, bet tā ietrāpīja tieši tai laikā, kad Lienīte Medne, Vladis Spāre un Juris Zvirgzdiņš sāka savu Odu laiku. Domāju – ko nu es vēl tur atkārtošos. Bet pagājušogad maijā man bija atvaļinājums, kuru pavadīju pavisam dīki – pie jūras vai uz balkona sauļoties. Vienu no tiem jaukajiem braukāšanas gadījumiem cilvēkiem mēdzu joprojām reizēm stāstīt – un tad kāds, šķiet, tas bija Sergejs Moreino teica: „Nu tad paņem un uzraksti to!” Uz balkona sēdēdama, domāju – Zona ir pabeigta, Muļķu skola arī iztulkota – un pēkšņi atcerējos šos lopu vagonus. Mutiski jau šos piedzīvojumus daudzkārt biju klāstījusi – kāpēc gan beidzot nepierakstīt? Tā sākās Vagonstāstu cikls.

G. B. Tu jau pieminēji Odu laiku. Pagājušogad beidzot iznāca Odu laika otrā daļa. No šā romāna neesi inspirējusies?

M. A. Nemaz. Taisnību sakot, deviņdesmito gadu sākumā, kad iznāca tā mazā grāmatiņa, Odu laika pirmā daļa, to pat nelasīju, tik ļoti nepatika vāks. Jau biju uzrakstījusi pirmos trīs stāstiņus – tad gan beidzot izlēmu, ka vajadzētu izlasīt, tomēr radniecīga tēma. Patiešām brīnišķīga grāmata. Latviešiem, manuprāt, humora vispār nav, bet Odu laikā – tiešām lieliski. Taču viņiem ir pavisam citādi stāsti – reālie notikumi, uz kuriem uzplaukušas visādas fantāzijas un improvizācijas. Bet man ar izdomāšanu īpaši nevedas, tāpēc rakstu, ko esmu pieredzējusi. Cik spēšu atcerēties – tik arī uzrakstīšu.

 Karogs, 2010. marts/aprīlis. Turpat lasāmi trīs stāsti no Vagonstāstu cikla.

______________________________________

Vēl par Mairu Asari:

Advertisements

One thought on ““Vagonstāstu” autobiogrāfiskais fons. Saruna ar Mairu Asari

  1. Iesākot grāmatu, gribējās kādu asumiņu, bet ielasoties, sapratu – ir labi tieši tā, kā ir. Tāds rimts formā, bet spriedzīgs saturā. Jo lēni aizvelk pie domas – ir sievietes, kuras citādu dzīvi nepazīst. Un nekas viņu dzīvēs arī nemainīsies.
    Viena no labākajām pēdējā laika latviešu literatūrā. Jo pārsteidza. Ābeles ,,Paisums” – normāls Ābeles romāns. Ikstenas mīlas esejas – nu, ir tāda literatūra, kas mani īpaši neaizrauj, bet izlasu. Pamēģināju senāk izdoto Pervaņecku. Nu, šito gan es nevaru, metu malā.
    Starp citu, Sieviešu zonai ir ļoti glīts, patīkams noformējums.
    Lai Asarei vecas ar Vagonstāstiem! To vienu ,,Dienā” izlasīju. Patika.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s