Maira Asare “Sieviešu zona”

Maira Asare Sieviešu zona Mairas Asares prozas grāmatā Sieviešu zona (Dienas Grāmata, 2009) vēstīts par autores vairāk nekā trīs gadus ilgušo cietuma pieredzi, taču tās nebūt nav atmiņas – vismaz ne pēc ierastajiem principiem „pabiju tur, redzēju to, satiku šito” (par ko vispirmām kārtām liecina jau tas fakts, ka Sieviešu zona nekādi nav piesaistīta konkrētam laikam – nav viegli pat noteikt gadu desmitu, kurā notiek darbība), kaut gan, protams, personiskā pieredze caurauž visu tekstu. Tāpat tas nav nedz stāstu apkopojums (Sieviešu zonā ietilpst divi teksti, Izolators un Zona, kuru atdalīšana ar atšķirīgiem virsrakstiem ir visai nosacīta – nemanāmu robežu starp abiem iezīmē vien stāstītājas pārcelšanās no izolatora uz zonu, citādā ziņā – gan stilistiski, gan sižetiski – tie veido veselumu), nedz romāns, kaut gan prozistes ķēriens – atcerēsimies, ka agrāk autore prozu nav rakstījusi, – jūtams jau no pirmajām rindkopām. Runa nav par Sieviešu zonas ievietošanu žanru definīciju krātiņā, kas XXI gadsimtā liekas stipri bezjēdzīga nodarbošanās; no svara ir kas cits – jau mēģinot tuvināties grāmatai ar šādiem primitīviem analītiskiem mērinstrumentiem, tā piesardzīgi izvairās un paziņo, ka dzīvos pēc saviem likumiem ārpus jebkādām klasifikācijas sistēmām.

Lasot Sieviešu zonu, prātā malās pirmajā acu uzmetienā, pieļauju, pilnīgi absurda analoģija – ar Gundara Ignata debijas stāstu krājumu Bez jakas. Loģiski domājot, tur nav un nemaz nevar būt nekā kopēja – autori piederīgi dažādām paaudzēm, viņu dzīves un rakstīšanas pieredzes ir stipri atšķirīgas, nemaz nerunājot par to, ka Ignats cietumam labi ja tramvajā garām braucis, turklāt, ja arī viņa prozā pavīd traģiskas intonācijas, tad lielākoties vien tālab, lai tās uzreiz ironiski apspēlētu. Turpretī Asares Sieviešu zonas kopnoskaņa ir nospiedoši drūma. Tomēr paralēles ir, taču nevis visādos jēgas uzslāņojumos vai zemslāņojumos, bet gan rakstības principos, ar kuru palīdzību autors veido savas un sava teksta attiecības ar realitāti. Šo analoģiju pieminu galvenokārt tāpēc, ka beidzamajā laikā gadījies lasīt dažu citu jaunu un pagaidām plašākai publikai nezināmu autoru darbus, kuros attieksme pret realitāti sasaucas, no vienas puses, ar Ignata, no otras – ar Asares rakstības principiem. Grūti pateikt cik lielā mērā to var uzskatīt par simptomu, cik – par nejaušu sakritību.

Par reālismu dēvētajā rakstības manierē pastāv kāds fundamentāls princips, ko visuzskatāmāk fiksē jau līdz apnikumam reproducētais piemērs par bisi, kas piekarināta pie sienas un kurai noteikti kaut kad jāizšauj: ja tekstā pieminēts kāds personāžs, viņa rakstura iezīme, notikums vai tikai detaļa, šim faktam tālākajā sižetā jārealizējas darbībā – it kā jāattaisno sava eksistence ar jēgu, ko nu kattreiz autors vai biežāk kritiķis ar šo vārdu apzīmē. Līdzīgi – literatūrā bezmaz par aksiomu pieņemta doma, ka tekstā noteikti jābūt iekausētai kādai „augstākai jēgai”, bet lasītājam jāpieliek krietnas pūles, lai līdz šai aizšifrētajai jēgai tiktu un, to apgūstot, vienā rāvienā paceltos augstākā attīstības pakāpē. Zināmā mērā visu XX gadsimta literatūru var reducēt uz stīvēšanos ar šo uztieptās jēgas bubuli: tradīcija pūlas iegalvot, ka literāra teksta vērtība ir tieši atkarīga no „augstākās jēgas”, savukārt rakstnieki mēģina pierādīt pretējo – ka teksts tomēr ir kaut kas vairāk par šo kristietiskās domāšanas radīto un apgaismības laikmeta strukturēto ideju par „augstākās jēgas” nepieciešamību.

Būtībā tieši to pašu dara arī Asare ar savu tik ārkārtīgi nepretenciozo un piezemēto vēstījumu. Varam iedomāties, kā cietuma pieredzi atveidotu reālists, kas balstās uz klasiskajiem paraugiem. No vienas puses, ja autors sociālkritiski tendēts – „cik draņķīga ir valsts, kas mani te ietupinājusi!” No otras, ja viņš orientēts uz psiholoģiskiem un eksistenciāliem smalkumiem, – „šis ir stāsts par pagrimuša cilvēka augšāmcelšanos.” Pa vidam atrodas visi citi iespējamie varianti. Asare radījusi principiāli atšķirīgu versiju. Sieviešu zonai raksturīgs rāms, uzsvērti mierīgs vēstījums bez emocionāliem kāpinājumiem un kritumiem (slēptā veidā tie gan iekausēti vēstītājas sarakstē ar mājiniekiem). Autores pētīgais skatiens no pieredzes/iztēles amorfās masas izķidā atsevišķus fragmentus, kas lielākoties savā starpā ir nesaistīti un kurus vieno tikai darbības vide un laiks, t. i., lai arī Sieviešu zonā izklāstītās norises reāli ir secīgi izkārtotas laikā, grāmatā tās veido nevis lineāru sižetu, bet gan drīzāk „telpu”, kurā izkaisīti sīki faktu un notikumu fragmenti. Ir mazi cietumnieču portretējumi, ir vēstules, bet lielākoties – dialogi: sarunas, kas ne pie kā nenoved, neko nevēsta un drīzāk atgādina rituālu vārdu apmaiņu vai gluži fizioloģiskas sazināšanās nepieciešamības izpausmes; reizēm pat netop īsti skaidrs, kas un ar ko sarunājas. Būtībā šie dialogi, ja paraugās no tradicionālā reālisma skatpunkta, ir bezjēdzīgi un zināmā mērā pat absurdi. Tiesa, tiem gan ir tīri informatīvs noslogojums – tieši ar šo anonīmo „balsu” (pirms pāris gadiem intevijā autore izteicās: „Manā dzīvesstāstā ir iesaistīti daudzi cilvēki, un es neesmu prasījusi atļauju, vai viņi vēlas tikt publiskoti.” Diena, 17.02.2007) starpniecību lasītājs gūst iespēju ielūkoties gan cietuma ikdienā, gan cietuma iemītnieču dzīvēs – taču sarunām nav nekāda sakara ar „augstāko jēgu”, tās vēsta tikai par absolūti sadzīviskām un ikdienišķām padarīšanām. Asare it kā paņem labi pazīstamo reālisma kodu – un pēc tam lēnā garā loba nost visu tam raksturīgo: jēgas uzslāņojumus, emocijas, sižetu. Kas paliek pāri? Realitātes „atomārie fakti”, kas ir reālāki par vispatiesāko reālismu? Iespējamās atbildes versijas šur tur atsevisķu frāžu skatā izkaisītas tekstā – tostarp, piemēram, pārdomas par „kur-nekas-nekad-nenotiek valstību” vai doma, ka „šī vieta drīzāk saucama par absurdu un nejēdzīgu, nevis par skarbu un nežēlīgu”. Absurdai esamībai ārpus laika klasiskā reālisma rakstības principi nav derīgi, bet ko iesākt, ja absurds kļuvis par realitāti? Neatliek nekas cits kā radīt pašai savu un lielā mērā unikālu rakstību, kas spējīga adekvāti aprakstīt tikpat unikālo pieredzi. Rakstnieks jebkuru pieredzi, visviens, tā ir gaiša vai caurcaurēm melna, jēdzīga vai bezjēdzīga, pataisa par mākslu – un, ja viņš to nedara, tad viņš nav nekāds rakstnieks. Mairai Asarei tas izdevies tiešām veiksmīgi.

Karogs, 11.2009

_________________________________

Vēl par Mairu Asari:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s