“Vagonstāstu” autobiogrāfiskais fons. Saruna ar Mairu Asari

Mairai Asarei pēc ilgāka pārtraukuma grāmatas iznāk cita pēc citas: prozas grāmata Sieviešu zona, krievu postmodernisma klasiķa Sašas Sokolova romāna Muļķu skola tulkojums, dzejoļu krājums Ceļš uz Tūju. Patlaban top stāstu cikls Vagonstāsti, no kuriem daži lasāmi Karogā, 2010. gada 2. numurā. Kā un kāpēc Maira, būdama dzejniece, pievērsās prozai, kādi reāli notikumi ir Vagonstāstu pamatā – par to stāsta viņa pati.

Guntis Berelis. Škiet, pirms Sieviešu zonas tu prozu vispār neesi rakstījusi?

Maira Asare. Nē. Varbūt agrāk – ap 2000. gadu – pamēģināju kaut ko līdzīgu esejām, bet tagad pat nezinu, kur tās palikušas. Zona tiešām bija pirmais prozas darbs.

G. B. Tu jau vairāk nekā divdesmit gadu esi sabijusi dzejnieces ādā. Kam jānotiek, lai rūdīta dzejniece pievērstos prozai – un ne tikai vienreiz sagrēkotu, bet arī itin cītīgi turpinātu?

M. A. Nora Ikstena un Liāna Langa teica – par šito vajag rakstīt…

G. B. Kā tad, tev saka – raksti šito! – un tu klausi?

M. A. Īstenībā tās sarunas bija diezgan nopietnas… Meitenes teica – šādas pieredzes nevienam nav, par to ir jāraksta, es piekritu un… viss. Man likās – kas tur ko neuzrakstīt, tāds blāķis materiāla, turklāt trīsarpus gados cietumā ļoti pamatīgi biju attīstījusi epistolāro žanru. Likās – būs baigi vienkārši. Bet pēc tam izrādījās, ka nemaz tik vienkārši nav.

G. B. Vai nejuti kaut kāds iekšēju dzinuli – izstāstot piedzīvoto, „norakstīt nost” no sevis?

M. A. Nē, tāda nebija. Īstenībā, kad rakstīju, gāja diezgan pagrūti. Sajūta, it kā jāraksta par garu, garu filmu, kuru esmu noskatījusies – un gluži vai ar varu jāatsauc atmiņā tajā notikušais, bet nevar, kaut kas traucē… Iekšējie aizsardzības mehānismi laikam ir diezgan stabili

G. B. Kas mani Zonā visvairāk pārsteidza – ārkārtīgi līdzsvarotais vēstījums, bez liekām emocijām, melodrāmām, pat bez tā, ko krieviski dēvē par černuhu. Kā tu izvairījies no kārdinājuma klejot pa labi iestaigātajām taciņām?

M. A. Tāpēc, ka es neko neizdomāju. Iekšējais uzstādījums bija – rakstīt par zonu tādu, kāda tā ir. Varbūt viņa īstenībā ir melnāka nekā es redzēju, bet tādu nu es viņu redzēju. Nelikās, ka vajadzēt vēl stiprāk sabiezināt krāsas. Par černuhu – tas nu ir absolūts mīts.

G. B. Bet tur jau ir tas āķis, ka arī rakstnieks gluži tāpat kā jebkurš cits cilvēks labprāt pakļaujas mītiem un klišejām.

M. A. Vispirms bija doma visu vienkārši aprakstīt hronoloģiskā secībā – sākot ar to, kā nokļuvu cietumā, un tā tālāk. Pēcāk šo ideju atmetu, vairākas citas arī – un paliku pie tā, lai stāsts būtu pēc iespējas atklāts un godīgs. Pamazām krājās mazi, īpaši nesaistīti gabaliņi – par atsevišķiem personāžiem. Ja raksti par konkrētu cilvēku, tu raksti tā, kādu tu viņu redzi. Tās viņu biogrāfijas jau ir traģiskas pašas par sevi – nekāda černuha vairs nav vajadzīga, melnāku neko pataisīt nevar. Es gribēju tikai pastāstīt… Negribēju, lai būtu pārāk emocionāli, negribēju manipulēt ar lasītāju. Ideālā gadījumā – lai katrs lasītājs sajūt, vai tur ir traģiskais, traģikomiskais vai vēl kas.

Turpināt lasīt