Aivars Kļavis "Rīgas kuprītis"

Aivars Kļavis Rīgas kuprītis 2005. gadā iznāca Aivara Kļavja vēsturisko romānu triloģijas Viņpus vārtiem pirmā grāmata Adiamindes āksts. Nu – otrā grāmata Rīgas kuprītis (Nordik). Adiamindes ākstā darbība lielākoties norisinājās XVIII gadsimtā – sākot no dažām Ziemeļu kara epizodēm līdz Garlībam Merķelim, kurš grasās ķerties pie Latviešiem. Savukārt Rīgas kuprītī vēstīts par XIX gadsimtu, lāgiem aizklīstot līdz XV un XVI gadsimta mijai (līdzīgas atkāpes tuvākā un tālākā pagātnē bija Adiamindes ākstā).

Jau apcerēdams Adiamindes ākstu, pieminēju tādu kā „miglas efektu”: romāna personāži izslīd no laiku miglas – uz mirkli, dažkārt garāku brīdi – un pēc tam atkal pagaist, lielākoties uz neatgriešanos. Nekas netiek izstāstīts „līdz galam”, ko it kā prasītu vēsturiskā romāna specifika un arī lasītāja pieredze: par vēsturi parasti tiek dēvētas norises, kuras ir „pabeigtas” un kuras var izklāstīt no sākuma līdz beigām, noteikti piekabinot klāt prātīgu un sadzīvē noderīgu „vēstures mācību” vai ko tamlīdzīgu. Līdz ar to gan personāžu kontūras, gan sižeta struktūra it kā izplūst – romānu veido fragmentu kombinācija, no kuras grūti gūt kādu vienotu priekšstatu. Tāpēc radās jautājums: vai šī „miglas poētika” patiešām ir efekts, vai arī autors vienkārši nav spējis savākt daudzās sižetiskās līnijas un sānlīnijas vienkopus?

Rīgas kuprītis liecina, ka runa drīzāk ir par apzināti veidotu „miglas poētiku”. Bezmaz likumsakarīgi šķiet, ka romāns sākas biezos ugunsgrēka dūmos un punktu pieliek frāze „Bet sniegs tikai snieg un snieg. Līdz māja ar visiem trim vīriem izgaist tajā, it kā nekad nebūtu bijusi.” Lai arī Rīgas kuprītis lasāms kā pilnīgi patstāvīgs darbs, viss turpinās – protams, citā laikmetā un citā skatā. Klātesoša gan piejūras līvu bandītu sižetiskā līnija (kas XV un XVI gadsimtā transformējas stāstā par Magdalēnu Loringhofenu, kurai uzticētā Jaunavas Marijas loma nudien iespaidīga), gan fon Šulceni, gan fon Reisneri (kas savukārt romānu sasaista ar „lielo” pasauli, no kuras romānā ienāk, manuprāt, pārmēru stīvs Napoleons un, gluži pretēji, ļoti dzīvs Gēte), gan Adiamindes muiža ar Adiamindes āksta rēgu piedevām. Taču, atšķirībā no vēsturisko romānu lielākās daļas, Viņpus vārtiem sižets nav lineārs – gluži tāpat kā lineāra nav un nemaz nevar būt vēsture. Daudzie fragmenti, atkāpes, sižeta zari un atzari, vairāku ģimeņu priekšteču un pēcteču jūklis savijas kopā pirmajā acu uzmetienā grūti izprotamā ornamentā – autoram nudien izdevies radīt „telpisku” iespaidu par vēsturi. Vēsture vairs nav „sižets”, t. i., cēloņsakarīgu notikumu virtene (un pat ne labirints) – drīzāk necaurbrienama biežņa, kurā neuzmanīgs lasītājs ātri vien var lauzt kaklu.

Liekas, jebkurš prozists, rakstīdams darbu, kurā darbība norisinās XIX gadsimtā, saskaras ar kādu problēmu. Proti, vēsturnieku un rakstnieku armādas darījušas visu iespējamo, lai samaitātu mūsu – un līdz ar to arī attiecīgā teksta autora – priekšstatu par reālajām vēstures norisēm. Pirmkārt, latviešu – un līdz ar to arī Latvijas – „īstā” vēsture sākas tikai līdz ar jaunlatviešiem, ar XIX gadsimta otro pusi. XIX gadsimta sākums un pirmā puse – galīgi tumša bilde. Literatūrā ir „melnais caurums” – un nekādi negribas ticēt, ka šie pieci seši XIX gadsimta gadu desmiti latviešiem bijuši tik maznozīmīgi, jo satricinājumu gana daudz, tostarp Napoleona armijas okupētā Kurzeme, kļūdas dēļ nodedzinātā Rīgas priekšpilsēta, zemnieku brīvlaišana. Otrkārt teksts, visviens literārs vai vēsturisks, obligāti tiek pakļauts „augstākam mērķim” – vēsture tiek stiepta uz ideoloģiskās liestes, kuras parametrus definējis jau Merķelis: vienā pusē nabaga izmocītie latvieši, otrā – lielākoties pagalam ļaundabīgi noskaņotie krievi un vācieši.

„Melno caurumu” Kļavis aizpildījis reti veiksmīgi. Vēstītājs ir virsrakstā piesauktais Rīgas kuprītis, Tomass Šulcs, atradenis, kuram, degot Rīgas priekšpilsētai, savainota mugura, tāpēc viņš ieguvis savu kupri. Jāpiebilst, latviešu literatūrai klasiskā atradeņa tēma atrisināta necerēti kolorīti – uz romāna beigu galu atklāsies, ka par Tomasa Šulca tētiņu pamanījies kļūt vecišķais Gēte, kuram, kā liecina vēsture, ļoti patikušas jaunas meitenes. Noslēpums gan zināms tikai lasītājam un Šulca mātei Henrietai Freitāgai fon Loringhofenai, kurai paveicas iedvesmot Gēti uz Fausta otrās daļas pabeigšanu. Henrieta ir Rīgas kuprītim tipisks personāžs: viņa ir neuzkrītoša, visu laiku grozās kaut kur fonā, toties epizodiskie iznācieni priekšplānā allaž precīzi trāpa mērķī, papildinot romānu ar kādu jaunu akcentu. Pateicoties Henrietai, mēs satiekamies ar Napoleonu un Gēti. Pateicoties Magdalēnai – ar Valteru fon Pletenbergu un viņa priekšteci mestra amatā Johanu Freitāgu fon Loringhofenu. Gluži tāpat izrīkojas arī pārējās romānā iemitušās personas, vispirmām kārtām – pats Tomass Šulcs. Viņš pieredz gandrīz visu, ko XIX gadsimtā iespējams pieredzēt, taču allaž atrodas notikumu perifērijā, lēnā garā bīdīdams savas biznesa būšanas, uz kurām Šulcam dabas dots talants. Iespējams, tieši tāpēc rodas iespaids, ka kuprīša vēstījumam var uzticēties – viņš notikumus redz „no iekšpuses”, precīzāk, „lielās” vēstures norises viņš izjūt kā „atbalsis” savā un citu ļaužu dzīvē. Tieši uz šīm „atbalsīm” koncentrējas autora uzmanība – no vienas puses, tās aizpilda „melno caurumu”, jo būtībā katra romāna epizode, būdama izcili daiļrunīga, koncentrētā veidā izklāsta stāstu par „lielo” vēsturi; no otras – pateicoties ciešajai saistībai ar romāna personāžu psiholoģiju un biogrāfijām, iepinas romāna ornamentā kā lielākoties miglaini mīklaina metafora (ko vērta ir kaut vai jukušā Zigfrīda fon Ungerna apsēstība ar koka vilciņiem).

Romāna trešajā daļā darbība noris XIX gadsimta otrajā pusē – un mainās arī vēstījuma maniere. Kupris, ap gadsimta vidu uzbūvējis pirmos burukuģus, pēkšņi pazaudē pirmās personas formu (iepriekš viņš stāstīja no „es” skatpunkta), vienlaikus zaudē dzīvīgumu, it kā sastingst un pārvēršas klasiskajā personāžā, kurš visu redz un dzird un kuram pateicoties notikumi tiek aizgādāti līdz lasītājam. Līdz ar to arī romāns zaudē dziļuma dimensiju un sāk atgādināt notikumu pārstāstu. Tiesa, veiksmīgi izdevies iepūst dzīvību Baumaņu Kārlī (iepretī viņam epizodiski pazibošais Auseklis bēdīgā kārtā tā arī paliek blāva ēna, kas nekādi nespēj konkurēt ar citiem kolorītajiem epizodiskajiem personāžiem), kurš ir trešās daļas uzmanības centrā, tomēr liekas, ka te autors pārmēru ļāvies vispārzināmo klišeju kārdinājumam. Tā gan ir vispār vēsturiskajiem romāniem raksturīga vaina: jo tuvāk mūslaikiem un jo pazīstamākas vēsturiskās norises, jo klišeju vara stiprāka, un tāpēc romānā atveidotā bilde kļūst plakanāka.

Pagaidām īsti neizprotams ir romāna simboliskais dibenplāns. Acīm redzami, ka tāds pastāv – par to liecina cauri laikiem klīstošais vecis ar basajām kājām un Adiamindes āksts Gothards. Tāpat Kupra kupris nav radies gluži no zila gaisa – romānā vairākkārt tiek atgādināts par citu ļaužu vainu, ko Tomass Šulcs nēsājot uz saviem pleciem; arī viņa ilgais mūžs un nākotnes paredzēšanas spēja liekas vairāk mīta kategorijai piedienīga. Var jau būt, ka šī laiku sapīšanas mistērija tiks atrisinātas triloģijas trešajā grāmatā, tomēr pagaidām šādas simboliskās spēlītes liekas drusku uzbāzīgas. Apmēram pēc principa – kolīdz ievajagas kādu daudznozīmīgu frāzi vai vismaz mājienu, autors pasvilpj – un baskājainais vecis uzreiz klāt. Kaut gan, no otras puses, šiem trīs personāžiem kopīgiem spēkiem eleganti izdodas pielikt romānam punktu.

Kļavja iecere, cik noprotams, patiesi vērienīga – nevis uzrakstīt triloģiju par kādu konkrētu personu vai dzimtu, bet gan par pašu vēsturi. Līdz ar Dobrovenska un Lejiņa romāniem Viņpus vārtiem apliecina jaunu tendenci – vēsturiskais romāns nav ilustrācija kādam iepriekšpieņemtam un par patiesu atzītam modelim, bet gan mēģinājums palūkoties uz vēsturi „no iekšas”. Mīta vietā stājas metafora – un man šķiet, ka skatījums caur metaforu ir daudz redzīgāks, jo mītam gribas tik ļoti noticēt, ka tas parasti vienkārši aizmālē acis.

Karogs, 08.2008.

___________________________________________

Vēl par Aivaru Kļavi:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s