„..labāk būtu izmācījies par kādu dakteri vai inženieri.” Saruna ar Aivaru Kļavi

Aivars Kļavis Aivars Kļavis. …esmu dzimis rīdzinieks, ja vēl precīzāk – pirmos 18 gadus nodzīvoju Pārdaugavā, Ļermontova ielā. Vecāki – normāli strādnieku cilvēki, kuriem mana māžošanās ar rakstīšanu nemaz īsti negāja pie sirds. Krietni vēlāk, jau tad, kad studēju žurnālistos, mamma teica – Aivar, kas nu tas par darbu, labāk būtu izmācījies par kādu dakteri vai inženieri… Tolaik es stipri ironizēju par to, bet vēlāk sāku domāt – bet varbūt viņiem bija taisnība, man daudz, daudz problēmu dzīvē būtu atkritušas, ja klausītu mammai. Es biju tas kārtīgais un godīgais, bet mans nelaiķa brālītis, trīs gadus jaunāks – viņš bija absolūts špicbuks. Tādi skolnieciski hrestomātiski joki nāca laukā. Iedomājies – viņš paņem atvērtu lietussargu, uzkāpj uz trešā stāva palodzes, pagaida, kamēr klasē nāk iekšā skolotāja, tad sper soli laukā un saka: „Nu, tad es eju…” Visa klase smejas, skolotāja iebrāžas pie manis un bļauj, ka skola vairs neatbild par brālīša dzīvību. Citreiz uztaisa tādu lelli cilvēka augumā – piebāž vecas drēbes ar salmiem, naktī ielien skolā un pakar pie lampas…

Guntis Berelis. Ja tuvāk pie literatūras – kādas grāmatas tu tolaik lasīji?

A. K. Tolaik – ņēmu priekšā pilnīgi visu, kas vien nāca priekšā. Grāmatas skaitījās deficīts, un tās bija grūti dabūt. Vecāki nāca no Kurzemes, nebija gājuši augstās skolās, tēvam vispār bija tikai kādas trīs klases, bet mums bija paziņa, kas strādāja grāmatnīcā, un toreiz blats grāmatnīcā kaut ko nozīmēja. Mamma pati gandrīz nelasīja, tomēr grāmatas pirka, ko vien mums atnesa un cik nauda ļāva – un es to visu lasīju.

G. B. Ir kāds racionāls cēlonis, kāpēc tu, cēlies no kārtīgas proletāriešu ģimenes, tik cītīgi lasīji?

A. K. Nē, nezinu, laikam vienkārši biju stipri iekšup vērsts – atšķirībā no brālīša, droši vien tāpēc lasīju. Pamatskolā izlasīju arī Dvēseļu puteni, krusttēvam laukos bija saglabājies, viņš pēc tam teica – lai es nevienam nesakot, ka esmu pie viņa lasījis.

G. B. Runa pašlaik ir par sešdesmito gadu vidu. Man tāds priekšstats, ka tolaik puikas visi gribēja kļūt par kosmonautiem, lidotājiem, miličiem vai ko tamlīdzīgu. Par ko tu gribēji kļūt?

A. K. Nē, nekādi ugunsdzēsēji vai miliči. Biju pilnīgi saslimis ar cirku – vēl pamatskolas laikā, biju akrobāts, iemācījos žonglēt, kādu brīdi pat uzstājos arēnā, mājās cītīgi trenējos, diezgan nopietni interesējos par Maskavas cirka skolu…

G. B. Uzreiz nāk prātā Alberts Bels, kurš taču arī sāka ar cirku.

A. K. Zini, man dzīvē nav plūstošu pāreju, ir – krasi lēcieni pilnīgi citā sfērā. Varbūt tāpēc, ka visu stipri ņemu pie sirds un nopietni. Ir tādi brīži, kuros par 180 grādiem esmu mainījis savu dzīvi – vai arī dzīve mainījusi mani. Rīgas 2. vidusskolā nonācu ķīmijas klasē, kur bija gudri cilvēki – starp citu, Aivars Liepiņš, Dienas fotogrāfs arī ir no manas klases. Laikam tajā vidē gribējās sevi apliecināt, bet tas, ka māku žonglēt ar četrām bumbām, tur bija stipri par maz. Klasē daudzi ar kaut ko nopietni noņēmās. Ja gribēji pastāvēt, vajadzēja turēt līdzi. Bet tā ir vēl viena no manām īpašībām – es spēju stipri ātri piemēroties videi un pieņemt to kā esošu, varbūt vienīgi tagad uz vecumu parādās lietas, ko nevaru pieņemt. Viens no klasesbiedriem pazina cilvēkus, kas darbojās Padomju Jaunatnē tādā kā klubā Mēs plusos un mīnusos, ko vadīja Ābrams Kļockins un Velga Ernštreite. Tad arī sāku pamazām rakstīt Padomju Jaunatnei.

G. B. Jaunībā gadījās sagrēkot ar dzejoļiem?

A. K. Man baigās poēmas drukāja Draugs – salasījos Majakovski un cirtu augšā, tur bija gan partija, gan biedrs Ļeņins – vārdu sakot, viss, ko vajag, tā stipri bērnišķīgi. Izlasīju Čaku – un sāku rakstīt par strēlniekiem. Rokpelnis jau daudz vēlāk – neatceros, recenzijā vai kādā sarunā – par to atzinīgi izteicās, no dzejas viedokļa viss esot bijis pareizi būvēts.

Bet stāsti – tie jau bija nopietnāk. Pirmais, ko uzrakstīju vienpadsmitajā klasē – Trīs rozā mākoņi. Tas gan nez kur pazuda, bet vēlāk pēc atmiņas restaurēju un ieliku otrajā stāstu grāmatā.

Pirmais stāstu krājums Kafejnīcā zagtās karotītes viss uzrakstīts pirms armijas vai armijā.

G. B. Tolaik visi radošie jaunļauži par varītēm centās izvairīties no armijas – man arī veiksmīgi izdevās izsprukt. Tu labprāt gāji armijā?

A. K. Stājos universitātē, filologos, dieniniekos netiku, paliku drusku zem strīpas. Atklāti sakot, bija baigā cemme uz sevi – varbūt tāpēc arī aizgāju armijā. Nemaz tik viegls tas laiks nebija, jo pusotru gadu daļā biju vienīgais latvietis. Dienēju karaspēkā, kas apkalpoja stratēģiskās raķetes SS 20. Baltkrievijas mežos, pie pašas Polijas robežas. Bet ģedovšķina mani neko daudz neskāra – rakstīju stāstus, sūtīju Ēvaldam Vilkam uz Literatūru un Mākslu, viņš drukāja, un man nāca honorāri. Pirmo stāstu publicēja, kad jau biju armijā. Armijā 30 vai 40 rubļi – tā ir pamatīga summa. Turklāt mēs sēdējām aiz drātīm, pa kurām gāja strāva, laukā mūs nelaida, bet sarunāju džekus, kas skrēja uz ģerevņu pēc vīniem – un tad visa rota piedzērās. Tās bija pirmās reizes mūžā, kad piemetos tā, ka sienas iet konusā. Bet pašas beigas, kad jau biju ģeds, bija tīri normālas. Aivars Kļavis

G. B. Tātad padomju bruņotajiem spēkiem var pateikties, ka Kļavis kļuva par vērā ņemamu jauno autoru?

A. K. No raķešu daļām nelaida atvaļinājumos – atceros, tikai vienu seržantu teicamnieku palaida uz tēva bērēm, citus ne. Bet tad gadījās, ka Daina Avotiņa, kas tolaik bija Rakstnieku savienības sekretāre, dabūja mani laukā – uz jauno autoru semināru. Tolaik taču neviens no rakstniekiem mani nezināja – nu, vienīgi Ēvalds Vilks bija redzējis. Kļavis, jaunais autors – kas viņš tāds un kur var atrast? Armijā? Nu, rakstīsim, lai taču palaiž atvaļinājumā. Viņiem atraksta – не положено. Toreiz Baltijas kara apgabala komisārs bija tāds Ivans Čaša, atšķirībā no krievu militāristiem pilnīgi cita tipa. Nenoliedzami inteliģents. Daina Avotiņa, cepuri nost, bija aizgājusi pie komisāra un laikam godīgi visu izstāstījusi – jauno autoru nelaiž uz jauno autoru semināru un tā tālāk. Un tad šis Čaša, kurš mani ne acīs nebija redzējis, caur Maskavu – tagad saprotot visu to sistēmu, skaidrs, ka viegli tas negāja, – izkārtoja man jauno autoru semināru. Viss beidzās ar to, ka vienu rītu ir tā saucamais razvods, izsauc mani priekšā: С разрешений… по приказу командующего… по ходатайству командира дивизий и прямого начальника… полковник такой-то… товарищу Клявису… Vārdsakot, man piešķirts 10 dienu atvaļinājums для участия в литературной конференций. Два шага вперед! Идите и готовтесь к конференций! Tā es pēc tam divas nedēļas nogulēju, gatavodamies „konferencei”, kamēr pārējos trenkāja pa mežiem.

G. B. Kas tolaik vispār skaitījās jaunie autori? Tu izjuti paaudzes piederību vai ko tamlīdzīgu?

A. K. Noteikti – bija Leons Dumbers, bija Misiņa… Vēl kaut kādi jokaini vīriņi, jaukas meitenes bija, bet neko daudz vairāk neatceros. Vadīja – Andris Jakubāns, Egons Līvs, Alberts Bels.

G. B. Tu debitēji septiņdesmito gadu sākumā. Man radies tāds priekšstats – sešdesmitajos gados bija pamatīgs jauno autoru pieplūdums, pašās septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā arī parādījās paaudze, no kuras daļu vēlāk diezgan neveiksmīgi nokrustīja par „skarbajām meitenēm”. Turpretī septiņdesmito gadu sākums – tas bija tāds kā tukšais brīdis. Grūti iedomāties vēl kādu puslīdz nozīmīgu prozistu, kas būtu debitējis šai laikā.

A. K. Tā varētu būt. Rakstnieki parasti patiešām ienāk ar paaudzēm, bet es biju absolūti viens. Stipri par jaunu tiem, kas jau darbojās literatūrā, bet par vecu tiem, kas nāca aiz manis. Rudīte Kalpiņa, Aivars Tarvids, Vladis Spāre – viņi nāca vēlāk, kad es jau strādāju Liesmā. Neiburgas pirmos stāstus analizēju vienā seminārā jau kā „vecais”.

1976. gadā iznāca pirmā grāmatiņa, stāstu krājums, Kafejnīcā zagtās karotītes – uz izdošanu gan nācās ilgi gaidīt, laikam gadus trīs, bet tad salīdzinoši ātri uzņēma Rakstnieku savienībā…

G. B. Kad tu piemini to grāmatu, man nāk prātā – astoņdesmito gadu sākumā pazinu vienu meiču, kura Kafejnīcā zagtās karotītes turēja uz naksskapīša, nezinu, gadiem vai mēnešiem, bet ilgi gan. Tā nav metafora – viņa patiešām tā darīja, tā grāmata tur stāvēja, pats redzēju.

A. K. Šitādi gadījumi… Zini, reizēm man prasa – kāpēc tu vispār raksti? Kad Liesma drukāja manu garo stāstu Es saucu, lai atsauktos, kāda sešpadsmitgadīga meitene no Daugavpils rakstīja – viņa stāstā ieraudzījusi sevi, tā esot viņas dzīve. Vai – nesen uzzināju – kāda lauku sieviete Rīgas kuprīti kā sākusi, tā izrāvusi cauri vienā diennaktī – neatraujoties un neguļot. Ir viens vecāks vīrs, kurš caur paziņām nemitīgi mēģina man taujāt – kad beidzot iznāks Viņpus vārtiem trešā grāmata. Viendien sievas vecākiem neredzīgo bibliotēkā ņemu kasetes ar grāmatām, ko klausīties, ienāk trīs lasītāji, nu, vājredzīgie, tātad drīzāk klausītāji, saka – ļoti gaidot nākamo sējumu, Rīgas kuprīti esot pat divas reizes noklausījušies, tik ļoti paticis. Šādu brīžu dēļ ir vērts rakstīt. Pēc tam kritika mani var lamāt, var slavēt – bet tas nevar mani ne īpaši stimulēt, ne apturēt, bet šie gadījumi ir tie, kuru dēļ vispār es rakstu. Nē, nē, aplami, patiesībā jau visai šai lietai, ko sauc par rakstīšanu, jāmeklē pilnīgi iracionāls izskaidrojums…

G. B. Tālāk – astoņdesmitie gadi, kad jau relatīvi jaunais rakstnieks Aivars Kļavis kļuva par Avota galveno redaktoru. Kā tu vispār ietiki tajā amatā – tolaik taču par priekšnieku varēja kļūt tikai ar kompartijas cekas svētību un līdzdalību?

A. K. Pirms tam pa otram lāgam strādāju žurnālā Liesma, bet pa vidu divarpus gadus nostrādāju Rakstnieku savienības Literatūras propagandas birojā, organizējot visus tos milzu pasākumus, Dzejas dienas, vedot no Maskavas krievu satīriķus un ko tik vēl ne. Toreiz Rakstnieku savienībā diez vai varēja atrast kādu cilvēku, kas mani nepazītu. Laikam atēdos tās sabiedriskās aktivitātes, bet toreiz baigi patika, kādi tik pasākumi nebija…

G. B. Atceroties satīstījušamies sociālisma jaukās tradīcijas – loģisks jautājums: kā tu, būdams visu notikumu centrā, pamanījies nenodzerties?

A. K. Jā, kādi tikai plūdi tolaik nebija… Dzejas dienas bez alkohola vispār nebija iedomājamas. Godīgi sakot, tālu nebija, bet laicīgi izdevās uzsist pa bremzēm, un, kad Avotu sāka taisīt, kādu laiku nedzēru vispār.

Ir divas lietas, ar kurām šobrīd it kā nevajadzētu lepoties, bet es nudien nenožēloju. Pirmā – pilnīgi apzināti, vēl armijā esot, iestājos partijā. Lai grautu to organizāciju no iekšpuses – idiotisms, protams. Var jau teikt – karjerists un funkcionārs, bet iestājos ar vienu vienīgu mērķi – kā mammai teicu, lai man neviens nekāptu uz galvas. Vērts atcerēties Rakstnieku savienības partijas sapulces – kādas lietas tur tika lemtas. Uzaicināja Pugo – un viņu naturāli tērpināja. Gorbunovs tolaik bija Kirova rajona partijas sekretārs, viņš bija gudrs un slīpēts un saprata, ka ar rakstniekiem vajag draudzēties.

Tikpat apzināti, kā iestājos partijā, es gribēju kļūt par žurnāla redaktoru, un tur vienīgais ceļš bija Ļeņingradas partijas skola. Gadu nonīku Ļeņingradā kojās – tur sarakstīju Es saucu, lai atsauktos. Otrajā gadā, kad vēl mācījos, mani nozīmēja par Avota redaktoru.

Tas atkal bija pagrieziens par 180 grādiem – bet tas nudien nebija vieglākais laiks manā dzīvē. No „augšas” prasīja ko vienu, savukārt kolēģi spieda pavisam uz kaut ko citu, un tā es biju kā zibensnovedējs no abām pusēm. Bet zibeņoja nepārtraukti, un paldies Dievam, ka man pietika veselā saprāta diplomātiski izlaipot, citādi Avotu būtu aizklapējuši ciet jau pēc pirmā numura iznākšanas. Uzreiz pēc tam mani izsauca uz ceku, liekas, liekas, tas bija partijas otrais sekretārs Soboļevs vai kāds no viņa cilvēkiem, teica – „mēs jums tagad sekosim”, uz redakciju atbrauca Goris, sāka mūs savā perversajā stilā audzināt un skaidrot komunistiskās morāles pamatprincipus. Tagad man var piešūt visādus grēkus, bet vienu gan nevar atņemt – es savācu tos cilvēkus, redakciju, kaut gan Daudišs, cekas instruktores, pat Peters un vēl daudzi citi vienā balsī teica – neņem tos ekstrēmistus visus, mums taču ir tik labi žurnālisti, nu, paņem vienu, teiksim, Klāvu Elsbergu, bet nevāc viņus kopā vienā barā. Tomēr es savācu to pirmo kodolu – Elsbergu, Kalpiņu, Rubeni, Naumani, Neiburgu, Tarvidu, Spāri. Un vēl apmēram tāds pats ekstrēmistu pulks riņķoja ap katru no viņiem. Tātad ap redakciju. Tā bija milzīga izšķiršanās. Vēlāk, jau pēc Klāva nāves nāca Godiņš.

Bija vēl viens kritiskais brīdis. Kādam stāstam pielikām ilustrāciju, pa visu lapu, tas laikam bija kaut kāds čehu plakāts, uz kura attēlota Ļeņina galva, iežmiegta peļu slazdā. Turklāt tikai žurnāla krievu variantā – Родник. Es neizfunktierēju līdz galam, ka krievu numurs, lai arī tirāža krietni mazāka, iet uz Maskavu, pa visu Padomju Savienību, tāpēc skandāls būs vēl lielāks. Maskavas cekas ideoloģijas nodaļā Avots taču bijis pirmais žurnāls, ko skatīja cauri. Kas pēc tam sākās! Redakcijas telefons zvanīja nepārtraukti – un beigās mēs, tikko pacēluši klausuli, uzreiz teicām: „Уже разобрались. Виновные – расстреляны.” Un nolikām klausuli. Kopā ar komjaunatnes funkcionāriem pēc sašutušo darbaļaužu pieprasījuma nācās braukāt pa visādām rūpnīcām un skaidroties – kārām kaut kādus banānus uz ausīm, ka tā tas nav bijis domāts. Dabiski, neviens mums neticēja, tikai lamāja vienā balsī, un dažbrīd patiešām bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt nolinčos. Tobrīd ceka arī vairs negribēja jaukties rakstnieku lietās un teica, lai tiekam paši galā. Tomēr kaut kā noturējos – beigās bija vienalga, nometīs vai ne. Bez darba jau nepaliktu.  Aivars Kļavis

G. B. Pa vidam visām šīm batālijām – kā veicās ar rakstīšanu?

A. K. Rakstīju visu laiku, liekas, ap to laiku tapa krājums Mans nams, kas man pašam tīri labi patīk…

Avota laikā satiku tagadējo sievu, izšķīros no iepriekšējās, un tad atkal dzīve pagriezās par 180 grādiem – ap 1991. gadu aizgāju uz laukiem.

G. B. Te atkal viens loģisks jautājums – tu biji tāds progresīvi domājošs partijas cilvēks, turklāt žurnāla galvenais redaktors, atpazīstama seja – kāpēc tu nebāzies iekšā politikā?

A. K. Es arī par to esmu domājis. Bet, zini, es nebiju viņējais… Biju tāds kā ienācējs no ārpuses, turklāt man nepatīk nekādi ierobežojumi. Drīzāk esmu vienpatis, kaut arī nācies un nākas būt šajā publiskajā telpā un publiskajā apritē. Diezin vai vispār spētu politikā darboties. Nevaru ciest, ja cilvēki dara aplamības un cūcības. Noteikti – esmu ļoti slikts stratēģis. Kaut kur pa vidam tur arī ir tā atbilde. Protams, varēju mēģināt, un vienu brīdi no tā tālu nebija, bet patiesībā lūzums notika, kad Godmanis iznīcināja presi un arī Avotu. Viņš sasauca visus redaktorus un vienkārši pateica: „Ar nākamo nedēļu jums jākļūst ekonomiski patstāvīgiem.” Jā, protams, politiski tas bija pareizs gājiens – līdz ar to prese tika dabūta prom no cekas pakļautības, bet finansiāli tas bija absolūti nerealizējami. Mums nebija ne naudas, ne resursu. Ja jūsu žurnāls būs labs, viņu pirks, ja ne – tautai tādu nevajag. Es nenovaldīju muti un pateicu – tādā veidā jūs faktiski visu presi iznīcināt. Tad viņš trieca dūri galdā un paziņoja – apklustiet, tagad jūs darīsiet tā, kā es teikšu, mēs cīnāmies par varu. Tad es sapratu, ka man nav īsti pa ceļam. Pārsteidza, ka jaunā vara turpina ar tās pašas vecās metodēm. Kādu brīdi mēs vēl mēģinājām noturēt Avotu, nez kur pirkām papīru, turējām kaut kur laukos, šķūnī – varbūt tas vēl tagad tur stāv.

G. B. Uz laukiem – tā patiešām radikāla dzīvesveida maiņa. Kāpēc?

A. K. Grūti pateikt – no vienas puses, diezgan naivi, no otras – tāda vienkārši bija situācija. Ar sievu meklējām, kur palikt, – dzīvi sākām it kā pilnīgi no sākuma, bet tad sievastēvs atguva Skultē zemi – un tur uzslējām Līvānu māju. Man bija tāds fords taunus ar divām durvīm, ārprātīga grabaža, toties sudraba krāsā, ko ar sievu bijām atveduši no Vācijas. To par lielu naudu varēja pārdot. Pēc Avota māja ir mans otrais lielākais feijerverks – tieši tobrīd bija katastrofālā inflācija, katra diena bija no svara, bet tomēr izdevās dabūt zem jumta.

G. B. Savulaik, kad padzirdēju, ka Kļavis pārvācies uz laukiem – tas man likās gandrīz normāli, bet tas, ka viņš tur audzē aitas – nu, tās aitas kaut kā galīgi nesaistījās ar priekšstatiem par tipisku pilsētnieku, Avota redaktoru un rakstnieku. Kāpēc tieši aitas?

A. K. Par govīm zināju vēl mazāk nekā par aitām. Patiesībā tas bija vienīgais lopiņš, ko varējām atļauties. Aita ir stipri pieticīgs dzīvnieks, bet tai pašā laikā tā ir neaprakstāmi stulba, un ar viņām mūždien visādi kreņķi. Īstenībā nemaz nezinu, kāpēc tieši aitas. Vienubrīd bija pat kādas septiņdesmit. Un, ja vajag, tad jau visu iemācās. Vienreiz man parādīja, kā kauj aitu – un nākamo reizi jau kāvu pats, bet tā aita varbūt gan nebija laimīga, ka viņu šitā kauj. Kāvu, jērus pieņēmu… Ja aita atnesās un tev tas jērs jāizvelk, tas ir elementāri – jāizdara, un viss. Vispār jau man drusku žēl, ka visu šo padarīšanu pirms gadiem pieciem, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, nācās nolikvidēt. Lai turpinātu, vajadzēja kārtot nenormālos papīru kalnus – tas nav priekš manis.

G. B. Un kā – bizness gāja veiksmīgi? Cik zinu, tu deviņdesmitajos gados neko nerakstīji.

A. K. Kaut kāds atspaids no šīs lauksaimniecības padarīšanas bija, bet es visu laiku strādāju arī žurnālistikā. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē bija Kriminālvēstnesis ar milzīgajām tirāžām, kas gan pamazām aizgāja uz grunti. Ap to laiku sataisīju stāstu grāmatiņu, kuru neviens neņēma pretī. Tas viss aprakstīts romānā Patvērums ilūzijām. Bet pēc tam patiešām nerakstīju neko, gadus astoņus, un tad 1998. gadā pēkšņi dažu mēnešu laikā uzrakstīju Patvērumu ilūzijām.

G. B. Pēc tik ilga pārtraukuma atgriezties literatūrā – atkal kārtējais pavērsiens? Kāpēc?

A. K. Nevaru pateikt – kāpēc. It kā stāv prātā, ka tobrīd bija kaut kāds konkurss. Iesniedzu vai neiesniedzu – neatceros. Baigā tempā uzrakstīju – un tad vairs nezināju, ko ar to darīt. Es ar savām aitām biju pilnīgi ārā no literātu vidus. Sieva izlasīja, teica, ka tīri tā neko, man arī patika… Tad viņš nostāvēja kādu laiku un pavisam nejauši satiku Vecgrāvi, kurš paņēma pretī. Iznāca 2000. gadā.

Kā žurnālists esmu rakstījis nepārtraukti visu laiku. Man nav grūti – vispirms rakstīt par mazajām ostām un to apdraudētības problēmām, pēc tam – par noziedzības problēmām, tad – romānu. Nupat ir tā – es runāju par pēdējiem vēsturiskajiem romāniem –, ka rakstīšana man ir bauda. Dabiski, brīžiem ir grūti, kad iebraucu auzās, bet tas viss kopā ir bauda. Turklāt jāraksta, lai nopelnītu naudu. Ceļos pusseptiņos no rīta, iedzeru kafiju, sieva ar puiku aizbrauc uz skolu – un tad rakstu. Ir stingri sarēķināts, ka, lai savilktu galus kopā, mēnesī jāuzraksta 120 000 zīmes, lai gan ne vienmēr tas izdodas. Žurnālistika – tas ir maizes darbs, bet romāns – paša priekam.

G. B. Tu no sākta gala esi bijis tāds tipisks reālists – mazliet ar poētiskiem, mazliet ar sociāliem akcentiem, bet vienmēr līdz ausīm iekšā tagadnē. Kāpēc atkal šāds pavērsiens? Vēsturiskajam romānam tomēr pavisam cita specifika.

A. K. Arī to es nevaru pateikt. Vēsture mani vienmēr vilinājusi – būdams puika, lasīju vēsturiskos romānus, Senkeviču, Dimā un ko tur vēl… Bet es to neuztveru kā īpašu pavērsienu. Varu viegli adaptēties jaunās situācijās, citā vidē – un varbūt tāpēc man nav grūti iejusties arī dažādos laikos. Bet, ja padomā, kā tas viss sākās… Dzīvoju netālu no vecās Skultes muižas, no kuras gan nekas daudz nav palicis pāri. Tur ir četras tādas ozolu alejas, un pa vienu es parasti braucu – un, iedomājies, braucu naktī no Rīgas, pārguris pēc darba, septiņdesmit kilometru, bet, iebraucot šajā alejā, gluži vai mistiskā veidā atgūstu spēkus – sajūta, ka, re, esmu pārradies mājās. Varbūt tāpēc man ienāca prātā papētīt Skultes muižas vēsturi. Nekā vēl nezināju, nezināju, ka tā ir Adiaminde, nedomāju arī ko nopietnu pasākt, bet te iejaucās spēki, kas visam stāv pāri. Īsi pirms Jaunā gada salauzu kāju: bija piektdienas vakars, puikam vārda diena, tāds maz šurumburums, bet, kamēr visi pošas, sadomāju iziet laukā pabarot suni. Paslīdēju, nokritu – un pēc tam salauzto stilba kaulu saskrūvēja kopā ar astoņām skrūvēm.

G. B. Paklau, nav labi smieties, bet tas izklausās pēc anekdotes – Kļavis uz līdzenas vietas salauž kāju un tāpēc uzraksta pat ne romānu, bet milzīgu triloģiju.

A. K. Pateicoties salauztai kājai, es ne tikai sāku rakstīt romānu, bet arī atmetu smēķēšanu, kaut gan smēķēju kopš 16 gadu vecumu un pēdējos divdesmit gadus ļoti, ļoti pamatīgi. Bet tobrīd man nemaz smiekli nenāca. Pēc tam ievācos pirmajā stāvā – uz otro nebiju spējīgs tikt – tur bija dators, bija ziema, šausmīgi garlaicīgi – un tā pamazām sāku rakstīt. Kā es vācu pirmos materiālus… Iedomājies, ierodas Limbažu muzejā tāds uz kruķiem, sievas balstīts, un saka – gribu rakstīt romānu, man, lūdzu, kaut ko par vēsturi, bet nezinu, ko īsti man vajag… Muzejs ļoti daudz palīdzēja. Pats karkass bija skaidrs jau sākumā, bet detaļas jāvāc, jo romāni detaļās ir ļoti precīzi.

G. B. Saistībā ar vēsturiskajiem romāniem – mani vienmēr interesējis, kā vispār iespējams rakstīt par reālām vēsturiskām personām. Tu vari būt baigs un nez cik precīzs urķis – bet, vienalga, absolūti visu taču nav iespējams noskaidrot. Vienmēr kaut kādi fakti paliks ārpus redzesloka, varbūt paši svarīgākie – un beigu galā tu būsi samelojis. Es saprotu, ka vēsturiskam romānam visai saspīlētas attiecības ar patiesības jēdzienu, kas jau pats par sevi ir liela fikcija, bet, visviens, vai nav tāda kā nemitīga strupceļa sajūta – raksti ko rakstīdams, šādā skatījumā viss būs greizi?

A. K. Tur ir tas, ko es nevaru izteikt – rakstot par reāliem cilvēkiem, man darbojas pilnīgi visas maņas, kad viņos iedzīvojos. Mērķis nav ne nosodīt, ne attaisnot – vienkārši visiem iespējamiem līdzekļiem mēģinu viņus saprast. Protams, pieļauju, ka ir tēli, kur esmu kaut ko salaidis šķērsām, bet ļoti daudz var saprast no konkrētām un it kā pirmajā acu uzmetienā nenozīmīgām detaļām. Piemēram, Rīgas birģermeistars Johans fon Šulcens 1739. gadā Skultē uzcēla patiesu arhitektūras brīnumu un mākslas darbu – baroka pili. Otras tādas nebija ne tikai Vidzemē, bet arī visā Baltijā. 1767. gadā pēc Šulcena nāves to mantoja viņa māsa Ģertrūde, kas precējusies ar Rīgas mācītāju, fon Reisneru. Viņas vīrs nebija nekāds trūkumcietējs, bet viņš, nepakustinādams ne pirkstu, ļāva brīnumam sabrukt, bet pats sev uzcēla guļbaļķu dzīvojamo māju starp klēti un stalli. Vai iespējams atrast faktu, kas vēl vairāk raksturotu šo cilvēku? Atliek tikai cieši iedomāties, ka viņš ļauj sabrukt pilij un tās vietā būvē guļbaļķu māju, lai dzirdētu ne tikai, ko viņš saka, bet pat to, kā skan balss.

G. B. Cits piemērs. Triloģijas otrajā grāmatā Rīgas kuprītis viena no sižeta līnijām vēsta par Henrietu Freitāgu fon Loringhofenu, kura ne tikai iedvesmo Gēti beidzot pielikt punktu Fausta otrajai daļai, bet arī tiek aplaimota ar vecišķā dzejnieka bērnu. Tas nu pilnīgi piederīgs visādu fikciju un mistifikāciju sfērai.

A. K. Viens no Loringhofenu dzimtas atzariem Gētes laikā mitis Veimārā. Arī tāda dāma ir reāli bijusi, tikai īstajā vārdā Karolīne Auguste. Kaut kādu iemeslu dēļ man šis vārds romānam nešķita pietiekami piemērots, tomēr viņa bijusi reāla persona, zināms, ka viņa klīdusi pa Eiropu – kāpēc gan viņa nevarēja kopā ar māti aizbraukt pie radiem uz Veimāru, kāpēc nevarēja satikt Gēti, kurš taču bija baigs meitu ģēģeris… Tur nav pilnīgi nekā neiespējama.

G. B. Viena no iespaidīgākajām ainām otrajā grāmatā ir kauja pie Smoļinas ezera ar Magdalēnas parādīšanās mistēriju.

A. K. 1502. gada kauja pie Smoļinas ezera ir viena no epizodēm, par kuru es lepojos, ka man to izdevās augšāmcelt, jo no vēstures un mūsu apziņas tā ir totāli izdzēsta, pat Dunsdorfs par to nav rakstījis. Magdalēna Pletenbergam patiešām parādījās – pēc tam par godu kaujai pat izlaida monētas ar Magdalēnas attēlu. Pletenbergs nebija nekāds mistiķis – viņa priekšgājējs mestrs fon Loringhofens, tas jā, tas varēja kaut ko nomurgot, bet Pletenbergs bija racionāls cilvēks, viņš nemurgoja. Kaut kas tāds tur patiešām ir noticis. Pavisam reāli un bez jebkādas mistikas. Uz to vedina arī divi fakti. 1490. gadā kāda jaunava Magdalēna Koskula pēc tēva nāves pārdod savus Liepupes īpašumus par smiekla naudu un dodas sev vien zināmā virzienā. Savukārt divus gadus vēlāk kāda Magdalēna no Māras zemju tā dēvētā lībju gala Cēsīs salaulājas ar mestra fon Lorinhhofena brāļadēlu. Vai visas trīs Magdalēnas ir viena un tā pati persona es, protams, nevaru apzvērēt, bet tāds fakts ir iespējams, tāpēc romānā notiek tas, kas loģiski ir pilnīgi iespējams.

Kauju vēlāk nebija izdevīgi atcerēties nevienam – cara laikā tāpēc, ka 2000 Pletenberga vīru sakāva milzīgo Ivana III armiju. Pirmās neatkarības laikā – tāpēc, ka Melnais bruņinieks, mūsu apspiedējs, izcīnījis tik fantastisku uzvaru. Galu galā mūsdienās tas viss jau veiksmīgi aizmirsts un izsvītrots no vēstures kā nebijis vai labākajā gadījumā tiek pieminēts kā maznozīmīgs fakts.

Pēc spēles noteikumiem, kādus pats sev esmu radījis, man ir tiesības rakstīt un tiesības nerakstīt. Man nav jāapraksta viss. Arī otrajā sējumā, XIX gadsimtā esmu daudz ko izlaidis, teiksim, brāļu draudžu kustību. Ņemu tikai to, ko varu pats sev nopozicionēt. Tās pašas brāļu draudzes – vai viņas izdarīja vairāk laba vai slikta? Varbūt mēs paši sev uzkrāvām virsū vēl kaut ko briesmīgāku kā kristietība? Nevaru pateikt – tāpēc arī par to nerakstu.

Shēma izstrādāta jau pirmajā sējumā – notikumi paralēli rit vairākos laikos, un pie tās konsekventi pieturēšos arī tālāk. Tur ir kāds āķis, man tā liekas ļoti organiska – caur vienu notikumu es redzu citu un citā laikā. Laiks nerit lineāri. Arī cilvēks nedomā lineāri – un man patiešām tas ir organiski, romāns pats pasaka priekšā, ko un par kādiem laikiem jāraksta.

Bet triloģijas trešais sējums, kurā stāstīts par XX gadsimtu, būs divās grāmatās. Es ātri sapratu, ka nespēšu pacelt divus karus, bet arī tur būs lietas, no kā mēģināšu vairīties. Piemēram, izsūtīšanas – es taču nevaru tās aprakstīt spēcīgāk kā cilvēki, kas paši pabijuši Sibīrijā. Turklāt daudz lielāka vieta būs atvēlēta nevis brīvības cīņām vai cīņām pret Bermontu, bet gan 1919. gadam un padomju republikai – un atvēlēta tāpēc, ka mēs nezinām par to laiku patiesību. Man pašam tas viss nāca kā liels pārsteigums. Viens no mītiem – par 18. novembri. Patiesībā jau pirms tam Latvijā bija sava, pilnīgi likumīgi 1917. gada novembrī Valkā ievēlēta valdība – Latvijas Pagaidu Nacionālā padome, kuru de facto jau bija atzinuši briti un ar kuru sadarbojās Francija. Ja pēc Ulmaņa iniciatīvas naktī no 17. un 18. novembri nebūtu dibināta pilnīgi jauna struktūra – Tautas padome, bet Latvijas valsts tiktu dibināta uz šīs Nacionālās padomes bāzes, tad, iespējams, daudz kas būtu citādi. Varbūt pat nebūtu bermontiādes vai boļševiku laika, jo briti nekādi nesaprata, kāpēc latviešu demokrāti cīnās cits ar citu un, kādu laiku uzskatīdami Ulmani par kreisi orientētu, ieņēma nogaidošu pozīciju. Tas ļāva tikt pie varas Stučkas valdībai un īstajiem kreisajiem.

Mēs daudz ko nezinām. Piemēram, to, ka pirmā šaušana Biķernieku mežā nebija Otrā pasaules kara laikā – pirmie Biķerniekos latvieši šāva vāciešus. Mēs nezinām, ka uz Zaķusalas bija geto, kur nomitināja vāciešus, ģimenes ar bērniem. Bija februāra beigas, Zaķusalai gāja pāri ledus, un viņus visus ieskaloja jūrā. Pēc tam ienāca vācu landesvērs, un nedēļu gāja vaļā vēl lielāka asinspirts, kad vācieši šāva visus pēc kārtas. Neviens nav ieinteresēts to atcerēties. Par to visu es rakstu trešajā grāmatā. Karogā lasāmais fragments – par apčurāto puisīti – tur ir skaidrojums, kāpēc latviešu strēlnieki tik ātri kļuva sarkani. Viņiem ļoti maz vajadzēja – viņi visi bija tādi apčurātie.

G. B. Klasiskais nobeiguma jautājums – kad tu domā savu diždarbu pabeigt?

A. K. Visu kopā? Nezinu. Trešās grāmatas pirmo daļu esmu iecerējis pabeigt uz pavasari, vasaras sākumu. Tad uzreiz ķeršos pie pēdējās daļas – un, ja ņem vērā iepriekšējo pieredzi, divos gados vajadzētu tikt galā. Nobeiguma epizodes jau zinu – man ir pilnīgi skaidrs, kur jānonāk. Tas mani spēcina.

Karogs, 02. 2009.

___________________________________________

Vēl par Aivaru Kļavi:

Recenzija par triloģijas Viņpus vārtiem pirmo grāmatu Adiamindes āksts

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s