Aivars Kļavis: „…mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve”

Aivaru Kļavi uzklausīja Guntis Berelis un Guntars Godiņš

2012. gada Baltijas Asamblejas balvu literatūrā saņēma Aivars Kļavis par romānu ciklu Viņpus vārtiem, kurā ietilpst romāni Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007), Piesmietais karavīrs (2009) un Ceļojošā cirka gūstekņi (2012). Balvas laureāti jau izsludināti, bet pasniegšanas ceremonija Viļņā vēl nav notikusi. Aivars liekas mazliet apmulsis, mazliet aizkaitināts, nokļuvis tik uzstājīgas mediju uzmanības centrā, arī mūsu saruna sākas ar mazu nokavēšanos, jo viņam steidzīgi un tieši tagad jāizskata kādam citam izdevumam sniegtā intervija, bet vēl vairāk samulsis viņš bija, uzzinot, ka kļuvis par laureātu. Ziņa patiesi nākusi kā pamatīgs blieziens, pareizāk sakot, divi. Proti, 28. septembra rītā – starp citu, nākamajā dienā pēc Ceļojošā cirka gūstekņu priekšāstādīšanas – Aivars, klausoties radio, pirmo reizi izdzirdējis, ka cikls Viņpus vārtiem izvirzīts Baltijas Asamblejas balvai, īsti nav paspējis aprast ar šo informāciju, bet jau nedaudzas stundas vēlāk uz galvas nobrukusi ziņa, ka balva piešķirta viņam. „Pirmajā mirklī domāju, kāds mani grib izmuļkot,” saka Aivars.

Guntis Berelis. Savulaik Baltijas Asamblejas balvu saņēma arī Pēters Brūveris. Visādas oficiālas būšanas, cildinājumi un pagodinājumi viņu neko daudz neiespaidoja, tādas lietas viņš mēdza vai nu uztvert stipri ironiski, vai vispār nepievērsa tām uzmanību, tomēr toreiz varēja just, ka par Baltijas Asamblejas balvu Pēters tiešām ir priecīgs un lepns. Prātā palikusi viena viņa frāze: „Neko lielāku jau tāpat nedabūšu, tālāk jau tikai Nobelis.” Protams, brūveriskā ironija redzama bez jebkādas optikas, tomēr sava taisnība tur ir – Baltijas valstīs dzīvojošam rakstniekam Asamblejas balva patiesi ir, pieļauju, nozīmīgākais pagodinājums, kādu viņš var saņemt. Droši vien drusku netaktisks jautājums, bet tomēr – savulaik, kad pirms gadiem desmit tu sāki strādāt pie romānu cikla Viņpus vārtiem, tu jau laicīgi tēmēji uz kaut kādiem tālejošiem mērķiem? Sak’, pabeigšu visu ciklu – un tad gan jūs redzēsiet, kas es par vīru.

Aivars Kļavis. Absolūti nē. Kad pabeidzu pirmo grāmatu Adiamindes āksts, es pat īsti nesapratu – ir tas romāns vai nav. Un ko lai ar to vispār iesāk? Izlasīja tuvinieki – jā, labi lasoties, bet, saproti, tā paškritikas latiņa vienmēr ir tik augsta… Man jau ir bijusi ne pārāk gaiša pieredze ar nenodrukātām grāmatām, ar vienu stāstu krājumu, ar kuru deviņdesmito gadu sākumā staipījos apkārt pa nez cik izdevniecībām – tikko biju pārcēlies uz laukiem, baigi vajadzēja naudu, bet nevienam neradās nekāda interese, tolaik latviešu literatūra vispār negāja. Nu, jā, bet, kad otrā grāmata Rīgas kuprītis bija gatava, tad, protams, jau zināju – ja to publicēs, trešo arī rakstīšu.

Bet par tiem tālejošajiem mērķiem – zini, mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve. Es taču joprojām esmu žurnālists, bieži tiekos ar cilvēkiem – un labi redzu, ka nemaz tik daudzi nezina, ka ir tāds rakstnieks Kļavis. Vai, piemēram, trešā grāmata – Piesmietais karavīrs. Pastāvēja iespēja, ka tā vispār neiznāks vai arī iznāks ilgi pēc sarakstīšanas. Sākās krīze, paaugstināja PVN grāmatām, izdevniecība bija nonākusi līdz maksātnespējai – un tas viss notika brīdī, kad romāns atradās ražošanā. Bija, protams, Kultūrkapitāla finansējums, bet ar to bija daudz par maz. Aizsūtīju veselu kaudzi vēstuļu iespējamajiem sponsoriem, uzņēmējiem, kurus es zināju. Atsaucās viens, turklāt tāds, kuru es pat redzējis nebiju. Tikai pateicoties šim atbalstam, romāns varēja iznākt. Dzīvoju savā Skultē, un tas mani smuki noliek pie vietas. Reizi mēnesī iznāk tāda Limbažu novada avīzīte. Sieva saka, ka Latvijā neesot tāda novada, par kuru kāds autors būtu uzrakstījis četrus romānus, bet es tajā avīzītē neesot pat pieminēts. Parādās ziņa, ka man piešķirta Baltijas Asamblejas balva, sieva šķirsta avīzi, pirmā lappuse, otrā, trešā – mana vārda nekur nav. Tad nāk tā, kurā ievieto ziņas par mirušajiem un dzimušajiem. Saku: „Tur gan nemeklē, vēl es tur nedomāju parādīties.” Tādi sīkumi mani smuki noliek pie vietas, kaut gan, taisnību sakot, man nemaz nav laika par tādām lietām domāt.

Guntars Godiņš. Es ļoti ceru, ka gan Latvijā, gan Igaunijā, gan Lietuvā beidzot sapratīs, ka ne tikai jāpasniedz rakstniekam balva, bet ir arī jāatrod finansējums, lai šīs godalgotās grāmatas varētu iznākt abās pārējās valodās. Lietuvieši šajā ziņā ir aktīvāki. Esmu par to savulaik rakstījis gan Latvijas, gan Igaunijas presē. Baltijas Asamblejas balvas nolikumā ir teikts, ka jāatbalsta grāmatas izdošana divās pārējās valodās, tomēr tas notiek ļoti epizodiski. Pagaidām šī balva vēl ir ļoti prestiža, bet ko tas līdz, ja laureāta darbus nezina abās kaimiņvalstīs. Balva kļūst starptautiska vien tad, ja laureāta grāmatas reāli kļūst zināmas visā Baltijas reģionā. Domāju, ka igauņi Aivara grāmatas labprāt lasītu, jo Igaunijā pastāv vēsturiskā romāna tradīcija, var minēt Jāna Krosa un Matsa Trāta darbus.

A. K. Bet protams, citādi mēs nekādi netiekam laukā pasaulē, turklāt tetraloģija, lai arī tajā daudz rakstīts par Skulti, ne tuvu nav kaut kas lokāls, tur taču ir arī par igauņiem – īpaši trešajā grāmatā, leišiem, vāciešiem, darbība notiek ne tikai vēsturiskajā Latvijas teritorijā, bet arī citviet Eiropā un Krievijā.

G. G. Savulaik, kad mēs strādājām kopā Avotā, es lasīju tavas Kafejnīcā zagtās karotītes, tāpat citas grāmatas. Kā tu vispār nonāci līdz vēsturiskajām romānam? Nekas taču it kā neliecināja, ka tevi īpaši saistītu vēstures tematika. Tu pēkšņi atbrīvojies no visiem darbiem, Avota un pārējām redakcijām, nokļuvi mežā – un tālāk?

A. K. Deviņdesmitajos patiešām gandrīz desmit gadus nerakstīju prozu, darbojos tikai kā žurnālists. Godīgi sakot, varbūt pēc tās stāstu grāmatiņas, kuru neviens neņēma pretī, bija kaut kāds iekšējs aizvainojums, varbūt pat ne aizvainojums… Ja nevienam nevajag, kāda suņa pēc man būtu jāķēpājas ar rakstīšanu? Apmēram tāda bija tā sajūta. Prātā palikusi tāda epizode. Bija atjaunota Liepupes baznīca, tas laikam notika 1999. gadā, un reiz Ziemsvētku dievkalpojumā es tur satiku Ziedoni. Aprunājamies – tāpat vien, kā klājas, kas noticis. „Ko dari?” jautā Ziedonis. „Nerakstu,” saku. Un tad viņš prasa – pat ar tādu kā izbrīnu: „Vai tad tā vispār var – tie, kas ir rakstījuši?” Zini, laikam jau tiešām nevar. Dzīve to pierādījusi. Jo – tad nāca mans romāns Patvērums ilūzijām, kuru izdeva 2000. gadā. Lai arī pēc ilga pārtraukuma, tomēr uzrakstīju to ļoti ātri un viegli, jo tur patiešām stāstīts par manu pieredzi, kā es pārcēlos uz laukiem un būvēju māju, pat uz vāka tā māja redzama. Vispār tā bija pirmā reize, kad es izmēģināju sevi romānā, pirms tam bija tikai stāsti un garstāsts Es saucu, lai atsauktos. Tad salauzu kāju, lūzums bija pamatīgs, saskrūvēja kopā ar astoņām skrūvēm – un mēnešus četrus biju spiests nobumbulēt pa māju. Iedomājies, četri mēneši, kad tev nekas nav jādara, jo tu nekā nespēj darīt, toties vari rakstīt. Bija laiks, bija atbrīvotība, nekas netraucēja – liekas, pat interneta man vēl nebija, tāpēc arī ar e-pastiem neviens netramdīja. Īstenībā gan doma par Adiamindes ākstu radās jau pirms tam. Kā nekā dzīvoju Skultē, te atrodas tā muiža, par kuru rakstīts romānā, liekas, pat bija jau uzrakstīts ievads un pirmā nodaļa, bija prātā sižets, bet tad es sapratu, ka tas nekam neder. Ka viss jātaisa pavisam citādi. Ka pietrūkst konkrētības, jo tai lietai pamatā ir tieši sīkumi, detaļas. Tādā globālā skatījumā vēsturi taču saprot katrs, kurš skolā gājis, bet detaļas, sīkumi, fakti, tipāži – tas viss jāatrod man. Sāku domāt par materiālu vākšanu. Kulties uz Rīgu tādam invalīdam ar salauztu kāju? Nē taču. Sazvanījos ar Limbažu muzeja direktori, stādījos priekšā, te rakstnieks tāds un tāds, rakstu vēsturisko romānu… Sieva mani aizveda uz muzeju, un zinātniskā līdzstrādniece, fondu glabātāja vai kā nu viņu sauca – tagad viņa ir Minhauzena muzeja vadītāja – pēc tam smejoties stāstīja: viņa tāds izpildīgs cilvēks, materiālus sameklējusi, kaut arī nav nekāda skaidrība, kam un kādiem nolūkiem tie vajadzīgi. Ielec viens tāds, uz kruķiem. Pirmā doma – kaut kāds avantūrists, vienīgi viņu nomierinājis tas, ka kleinajam līdzi bijusi sieva. Palīdzēja man ar tiem materiāliem. Vispār muzejnieki man daudz palīdzējuši.

G. G. Tavos romānos darbība noris dažādos gadsimtos. Kā tu tiki galā ar to, lai valoda atbilstu attiecīgajā laikmetā lietotajai valodai – tīri leksiski?

A. K. Nekā. Mēģinu lietot latviešu literāro valodu. Esmu par to daudz domājis, bet tur nekā nevar izdarīt.

G. B. Literārs teksts nekad netiek rakstīts reālajā valodā, jo tad tur sanāktu tāds vārdu bieķēzis, ka nelabi samestos jau pirmajā acu uzmetienā. Pat tad, ja autors tiešām „raksta arhaiski”, t. i., mēģina teksta valodu piemērot attiecīgā laikmeta valodai, viņš, visviens, rada pats savu valodu, savu stilu. Pavisam cits jautājums – kādās devās un pēc kādiem principiem attiecīgā autora rakstībā tiek izmantoti reālās valodas elementi. Tur drīzāk jārunā par stilizāciju, imitāciju un tamlīdzīgām būšanām.

A. K. Pilnīgi piekrītu, bet, ja uzmanīgi lasa, noteikti var redzēt, ka drusciņ tādus trikus es tomēr taisu…

G. B. Nu ja, teiksim, Stučka trešajā grāmatā, kurš domā tikpat sausā un birokratizētā gadsimta sākuma valodā, kādā taisīja savus avīžrakstus.

A. K. Jā, vai, cits piemērs, reizēm senāko laikmetu aprakstos es mēģinu likt iekšā vārdus, kādus lietoja mana vecmāmiņa, cik nu man prātā palicis. Bet, protams, tā ir pagājušā gadsimta pirmās puses, taču es tā laika valodu izmantoju arī senākās epizodēs. Tomēr arhaiskuma efekts rodas. Lieku pa druskai, lai tas piešķir kolorītu – un vairāk jau arī nevajag. Šāda problēma patiesi pastāv, ilgi lauzīju galvu, ko tur varētu izdarīt, kāda varētu būt izeja. Nekā neizdomāju, tāpēc sapratu – nav ko lauzties ar pieri sienā, vienkārši jāiet tajā virzienā, kur tā izeja redzama. Turklāt esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja arī izdotos pilnībā restaurēt kaut vai, piemēram, Otrā pasaules kara laika vai 20. gadsimta sākuma valodu, nemaz nerunājot par senākiem laikiem, mūsdienu lasītājs to neņemtu pretī. Tas nav vajadzīgs. Pietiek ar detaļām, kas piešķir to efektu.

Saistībā ar detaļām – detaļās esmu pilnīgi precīzs. Jā, lielos notikumos reizēm es fantazēju, tomēr detaļas, kas spēj vairāk raksturot attiecīgo laikmetu, cenšos būt precīzs, vēl vairāk, daudz kas no tā, ko esmu uzracis, iedziļinoties aprakstāmā laikposma vēsturē, romānos nemaz nav iegājis, vismaz ne tiešā veidā. Tas man bijis vajadzīgs pašam, lai pilnīgāk spētu ieraudzīt kopējo notikumu ainu.

G. B. Kā žurnālists tu esi absolūts pragmatiķis un racionālists. Viņpus vārtiem bilde ir pavisam citāda – tu plivinies pa augstākās raudzes poētikas sfērām, fantāzija tev darbojas kā reti kuram. Kā tev realitātē izdevās abas šīs lomas sadalīt? Žurnālists un rakstnieks vienlaikus, vai, piemēram, šodien tu esi rakstnieks, parīt – žurnālists, un nekādas saistības starp šīm lomām nav?

A. K. Pat nevaru atbildēt. Žurnālistika ir darbs – un viss. Teikšu ļoti vienkāršoti – kā žurnālistam man mēnesī jāuzraksta noteikts zīmju skaits, lai spētu nomaksāt savus kredītus, paēst un ieliet benzīnu, lai tieku no mājas laukā. To es godprātīgi izdaru – liekot lietā veselo saprātu, bet kā atspēriena punktu izmantojot savas emocijas. Taču romāna rakstīšana – tā drīzāk bija bauda. Un, zini, tā situācija lāgiem šausmīgi kaitināja – iedomājies, ir diena vai divas brīvas, kuras vari atvēlēt romānam – un tad es arī sēžos un rakstu. Bet nepietiek ar divām dienām, lai ieietu romānā iekšā, vajag vēl un vēl, bet laika vairs nav. Uzreiz parādās baigā neapmierinātība, ja kaut kas nepaveicas vai nav pateikts līdz galam. Žurnālistika – nezinu, tā ir rutīna, varbūt profesionāls kretīnisms, bet, līdzko manī uzplaiksnī emocijas, visviens, kaut kas aizkaitinājis vai sasmīdinājis, nostrādā klikšķis, un manī sāk rīmēties vārdi, teksts iet uz priekšu pats no sevis. Jautājums – kādā tempā es viņus varu pierakstīt, pirksti netiek līdzi. Kaut gan, ja tā padomā, es pat īpaši neatdalu rakstniecību no žurnālistikas – tās ir viena procesa divas puses.

G. B. Iedomājies, utopija: tev ir nodrošināta mierīga un stabila esamība, izsniegts pamatīgs naudas žūksni, še, Kļavi, tagad sēdi un raksti, bet par iztikšanu vari nedomāt…

A. K. Kādu gadu varētu… Bet tad kaut kas pietrūktu, jo žurnālistika – tā ir satikšanās ar cilvēkiem, es redzu notikumus, lietas, procesus… Bet gadu labprāt, ilgāk gan ne.

G. G. Rakstot Viņpus vārtiem, tu lasījis vēsturiskos romānus? Izmantoji kā virziena rādītājus vai vēl kā?

A. K. Tagad nelasu. Lasīju tad, kad vēsturiskie romāni ir jālasa – jaunībā. Vispār beidzamā laikā maz lasu. Tīri objektīvi nav laika – ja man mēnesī jāuzraksta 100 000 zīmes, tad lasīšanai nepaliek laika. Reizēm no rīta sešos apsēžos pie galda, un ir gadījumi, kad vakarā tikai deviņos pieceļos. Varbūt paies kādi gadi, parādīsies laiks – un tad arī izlasīšu visu, ko tagad neesmu paspējis.

G. G. Aivar, bet tolaik, kad pastāvēja Avots, kurā mēs abi strādājām, bija pilnīgi cita realitāte, cita dzīve, arī mēs paši bijām citādi.

A. K. Godīgi sakot, īpaši par to man negribas runāt, jo ir palikušas neatrisinātas diezgan sāpīgas lietas. Vispirmām kārtām man gribētos pateikt, ka uz Avota galvenā redaktora amatu es gāju pilnīgi apzināti. Neviens mani neiecēla vai neievēlēja. Biju kategorisks, lecīgs un ambiciozs, tā laika darbs Liesmā mani neapmierināja, jo neredzēju nekādas izaugsmes iespējas, un, kad nejauši uzzināju, ka paredzēts izdot jaunatnes žurnālu Avots, uzreiz sapratu – man jākļūst par galveno redaktoru. Tāds kā baigais izaicinājums, kaut gan tajos laikos šo vārdu nelietoja. Tur vajadzēja izmācīties Ļeņingradas partijas skolu, kur kojās, kamēr citi dzēra, sarakstīju grāmatu Es saucu, lai atsauktos, pēc tam iziet cauri visai tai birokrātijai… Starp citu, partijas skola vēlāk noderēja – tur ielika ekonomikas pamatus, tur runāja – bija jau Gorbačova laiks – daudz atklātāk nekā citur, mēs pēcāk Avotā tādā līmenī rakstījām.

Avots beidzās 1992. gadā. Un turpmākos gadus desmit varbūt reti, toties uzstājīgi regulāri parādījās publikācijas ar apmēram šādu zemtekstu: Avots, jā, bija tāds, lielisks žurnāls, nu bet tikai tas Kļavis, šitais cenzors… Es no tā spēju puslīdz distancēties, bet mana sieva, ar kuru satikos un apprecējos, lielā mērā pateicoties Avotam, stipri pārdzīvoja šīs lietas. Presē rakstīja, televīzijā reizēm kāds izrunājās, pat no daža bijušā redakcijas darbinieka dabūju šmucspaini uz galvas – pretīgi, ar tādu kā žulti un ļaunumu. Neesot tā cenzūra bijusi nemaz tik briesmīga kā Kļavis stāsta, īstenībā Kļavi neviens neesot mēģinājis ietekmēt, tik viņš pats bijis žurnāla cenzūra.

G. G. Labi palicis prātā, kā Ķezbers speciāli brauca uz Maskavu, lai taisnotos par slazdā iespiesto Ļeņinu… [Runa ir par kādu visai grotesku Avota ilustrāciju, kurā bija attēlots peļu slazdā iežmiegts proletariāta vadonis un kura partijas birokrātu vidē sacēla pamatīgu skandālu. – G. B.]

A. K. Cenzūra – kas tad īsti viņa bija? Glavļits jeb Galvenā literatūras pārvalde, uz kuru redaktoru izsauca labākajā gadījumā stundu pirms žurnāla nodošanas. Ja netika galā, žurnāls nonāca partijas centrālkomitejā. Ja ceka netika galā, žurnāls tika sūtīts pa tām instancēm, kur vajadzēja. Bija viens gabals par čeku – no šodienas viedokļa viņā nav pilnīgi nekā interesanta, bet tolaik mani aizsauca uz čeku. Sieva aizveda, ieeju iekšā – un tur sēž trīs veči, tajā pašā kabinetā, kur vēlāk sēdēs Latvijas policijas priekšnieks. Zukulis, Trubiņš un Dreijers, kas atbild par kultūru, vārdu sakot, visa augstākā priekšniecība. Nolieku priekšā sev divus diktofonus, un mēs sākam diskutēt – par Avotu, par rakstiem, par jaunatni un tā tālāk. Jo tā attieksme pret Avotu bija absolūti nepārprotama – ko tas Kļavis tur savācis: ekstrēmistus, antimarksistus, apolitiskus tipus un vispār bīstamus cilvēkus. Avots ir sprādzienbīstama vieta, tas skaidrs, tāpēc jādzēš, kamēr vēl laiks un viss nav aizgājis pa gaisu. Avots nemitīgi karājās mata galā. Un tos cilvēkus patiešām savācu es, tāpēc čeka neko īsti nevarēja izdarīt, jo, galu galā, amatā mani bija apstiprinājusi partijas centrālkomiteja, kas ir vēl augstāka instance. Saruna par to vienu rakstu ilga vairākas stundas – pat nemanīju, kur pazudis laiks. Sieva jau domāja, ka es vairs laukā neiznākšu, bija galīgi noraudājusies, lejā gaidot. Un, ja pēc šādiem gadījumiem tev gadiem dažādās publikācijās mēģina iestāstīt, ka tu esi bijis tas cenzors…

Jau kaut kad pēc 2000. gada parādījās Sarmītes Ēlertes publikācija saistībā ar vienu Avota rakstu par kino, kas tika nopublicēts, šķiet, pašā pirmajā numurā. Kā to paredzēja tā laikā kārtība, ko nevarēja ietekmēt neviens redaktors, raksts nonāca Glavļitā. Glavļits nosūtīja uz ceku, kas bija formālā un faktiskā visas preses izdevēja. Ceka, kurai tobrīd jau patika tēlot demokrātiju un konsultēties ar sabiedrību, rakstu ar saviem labojumiem un ieteikumu to vispār nepublicēt nosūtīja uz Rakstnieku savienību. Beidzamajā brīdī, jau vēlu vakarā, uz RS atbrauca Peters, gribēdams kaut ko saglābt. Tagad man ir tāda sajūta, ka ne viens vien varbūt gribēja, lai pirmais numurs neiznāktu. Tad viņi tajā situācijā varētu tēlot varoņus, kas nostājušies pret režīmu. Bet patiesībā varonība bija panākt, lai pirmais numurs iznāk un žurnāls turpina iznāk arī pēc tam. Tāpēc to vajadzēja saglābt par katru cenu. Pieminētajā kino rakstā bija glavļita labojumi, bija cekas labojumi, bija Petera, kur viņš kaut ko mēģināja mīkstināt, bija arī mani – daži stilistiski labojumi. Un tagad nevis runā pēc būtības – turklāt cilvēks, kurš zina, kā tās lietas tika darītas, bet šos labojumus nodrukā žurnālā, pasniedzot kā faktu, kas apliecina, cik nežēlīgi Kļavis žurnālā cenzējis rakstus. Un šādi „fakti” mākslīgi tika uzpūsti cits pēc cita, tāpēc man par to ir cemme. Mēs taču ar ceku nemitīgi karojām. Un, kamēr es neatbildēšu uz jautājumu – kurš Avotu gribēja iznīcināt vairāk, daži no tiem, kas Avotā strādāja, vai ceka un čeka, cemme paliks. Tas sākās jau ar pirmā numura vāku, uz kura bija virsū stilizēts dzimumakts, Andra Brežes zīmējums. Pašā pēdējā brīdī tipogrāfijā, retušā, aizkrāsojām ciet dažas detaļas, lai tā stilizācija nav tik nepārprotama. Ja Avots ar tādu vāku būtu iznācis, tas būtu pirmais un pēdējais numurs – tālāk vairs nebūtu nekā. Ekstrēmistiskās intereses sakrita ar cekas interesēm – Avots ir jāiznīcina. Paradokss, bet tā tas bija. Es tam visam biju pa vidu, jo uzskatīju, ka žurnāls ir jāglābj. Klinti nevar sagraut ar vienu sitienu, triecoties ar pieri. Nelaiķis Klāvs to saprata, Guntars saprata, bet bija cilvēki, kam tas nebija skaidrs. Labi, viņi bija jauni, var jau saprast, tomēr tā pašnāvnieciskā slieksme bija baiga. Un tad vēlāk šī neizprotamā žults, ka žurnālu tomēr izdevās saglābt. Nu, bet tas viss – tās, galu galā ir tikai emocijas. Ir jau šai lietai arī otra puse – tik daudzas gaišas vēstules bijušas, cilvēki spieduši roku, sakot paldies par Avotu. Mēs tomēr daudz ko izdarījām.

G. B. Avots – tā zināmā mērā jau ir leģenda. Kā tev šķiet – patlaban šāds žurnāls būtu spējīgs pastāvēt?

A. K. Noteikti nē – pēc informatīvās telpas definīcijas. Katram laikam ir savi noteikumi. Viņu neviens nelasīs – kuram gan vajadzīgs žurnāls, kurā būtu gan sociālās lietas, gan augstā kultūra, kurā nevienam nebūs uzlieti mēsli? Kas viņu pirktu? Bezcerīgi.

G. B. Atgriežoties pie sākuma – romānu ciklā Viņpus vārtiem iekšā ne tikai Latvijas vēstures gadu tūkstotis, bet arī desmit tava mūža gadi. Zinu, ka patlaban tev pamazām veidojas stāstu krājums. Bet tālāk – tev būtu iekāriens ķerties klāt vēl kaut kam tikpat monumentālam?

A. K. Pirmkārt, nākamgad man jau būs sešdesmit. Otrkārt, žurnālistika tomēr prasa nervus. Lai vai rakstu par frizieri vai biznesu, jūtu, ka manī vairs nav tik daudz kā senāk. Bet, ja tu prasi par gribēšanu, – pieļauju, ka gribētu gan. Pieļauju, ka varētu arī izdomāt, ko un kā. Bet cenšos stipri sargāt emocionālos spēkus, jo tas ir kapitāls, kas man vēl palicis.

Latvju Teksti, 10. num, ziema 2012

_______________________________________

Vēl par Aivaru Kļavi:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s