„Varas trūkums vai pārākums rada vielmaiņas traucējumus.”

Gundega Repše. Vara rati. Smagais metāls II. – Dienas Grāmata. 2006

image Diezgan aizdomīgs liekas romāna nosaukums, precīzāk, tajā iekļautais vara jēdziens un tā semantiskā līdzība varai. Konstantīna Karuļa etimoloģiskie meklējumi liecina, ka vārda „varš” izcelsme joprojām nav skaidra (prestatā šķietami ģermāniskajam un laikam tāpēc mūslaikos noniecinātajam kaparam, par ko pārtapis latīņu cuprum). Karulis vien piebilst, ka vārda „varš” pamatā, iespējams, varētu būt sakne, no kuras cēlušies arī vārdi „griezt”, „liekt” – un no šīs saknes radies arī vārds „vara”. Tātad – „varš” un „vara” arī izcelsmes ziņā izrādās apbrīnojami tuvi jēdzieni, un, ja mēs romāna virsrakstu no Vara ratiem pārveidojam par Varas ratiem, tas uzreiz izraisa veselu asociāciju plūsmu – teiksim, par šaušalīgi sociālistiskajiem sarkanajiem sutas ratiem, kas, elsdami pūsdami un indīgus tvaika mākuļus dvesdami, pa sliedēm triecas iekšā nākotnē, zem sevis liekdami un graizīdami nabaga Rozes un pārējo romānā iemitušo personu dzīves. Es nebūt necenšos aiz matiem ievilkt Repšes romānu savu prātojumu krātiņā. Viņas iepriekšējie darbi liecina, ka autore ļoti pamatīgi apdomā dažādu vārdu daudzkāršās jēgas un to iespējamās interpretācijas, kas uz refleksijām noskaņotu lasītāju (vēl lielākā mērā kritiķi – te vietā būtu atcerēties Anitas Rožkalnes ekspedīcijas pa Repšes romānu zemzemēm) ievedina bezgalīgos jēgu, jēdzienu un alūziju labirintos, kuru pētīšana, ja arī tieši nav saistīta ar apceramo tekstu, jau pati par sevi ir reti aizraujoša nodarbošanās. (Droši vien arī Rugettas pārkvalificēšanai par Rozi nebūt nav tik triviāli iemesli, kādi minēti romāna priekšvārdā; droši vien šie abi vārdi ir „runājoši”, bet ko tie mēģina pateikt – nudien nav skaidrs.) Tāpēc, iespējams, saistība starp „varu” un „varu” spēlē romānā diezgan svarīgu lomu. Turklāt Vara ratiem piekabināts mazs ievadiņš – izraksts no kādas enciklopēdijas, kurā tīri tehnokrātiskā žargonā aprakstītas vara fizikālās un ķīmiskās īpašības un kuram tik liela distance ar pašu romāna tekstu, ka jau šīs distances esamība vien liekas aizdomīga, pareizāk sakot, prasās tikt aizpildīta. Tāpēc šajā enciklopēdijas šķirklī vārdu „varš” varētu aizvietot ar vārdu „vara” un no pilnīgi bezjēdzīgās (t. i., ar romānu nesaistītās) frāzes „vara trūkums vai pārākums rada vielmaiņas traucējumus” iegūt puslīdz elegantu domu par to, ka „varas trūkums vai pārākums rada vielmaiņas traucējumus”.

Varam turpināt klejojumus arī pretējā virzienā un apcerēt tēmu par „vielmaiņas traucējumiem”, kādus „varas trūkums vai pārākums” rada Rozes organismā. Lai nu ko, bet simpātijas šī fanātiski egoistiskā, patmīlīgā un kompleksainā jaunkundze nekādi nespēj izraisīt (grozi kā gribi, tomēr lasītājam ar romāna personāžiem paradoksālā kārtā iedibinās gluži vai personiskas attiecības – pat tad, ja tekstu mēģina uztvert kā mākslas darbu, kurā personāžam ar visiem tā psiholoģiskajiem smalkumiem ir tikai niecīgas skrūvītes loma), kas arī droši vien nemaz nav vajadzīgs. Īstenībā visām viņas klizmām ir viens vienīgs cēlonis – tas pats „varas trūkums vai pārākums”. Ja pārējie romāna personāži apzinīgi danco pēc Rozes stabulītes un neņem pierē, ka meldiņš veidojas pagalam greizs, viss ir labākajā kārtībā – Roze lidinās septītajās debesīs un kā jau piesauktie sutas rati bliež pa sliedēm tik uz priekšu – pasargdies, ja kāds gadās viņai ceļā, tas uzreiz tiek liekts, locīts un lauzts pēc Rozes ieskatiem (vai tolaik pieejamajā literatūrā izlasītajiem paraugiem). Ne velti Rozei vistuvākās un sirsnīgākās attiecības veidojas nevis ar līdzcilvēkiem, bet gan ar pagātnes literatūras un mākslas dižgariem, kuri, nespēdami pretoties, ļaujas liekties un lauzties, pakļaujoties viņas, maigi izsakoties, lāgiem stipri īpatnējajām interpretācijām. Taču, kolīdz Roze savu varu vairs nespēj gana uzskatāmi apliecināt, uzreiz ir lielas ziepes – šķīst puņķi un asaras, mācas virsū depresija. Citiem vārdiem, varas trūkumu sevī (un varas pārpilnību citos) viņa patiešām izjūt klaji fizioloģiski, par ko reti koši stāsta epizode, kurā Roze pievemj komjaunatnes sekretāra portfeli. Gluži tāpat ir ar varas pārākumu – uzreiz sērijveidā tiek mainīti un variēti tēviņi (nelielais, bet izteiksmīgais ieraksts romāna beigu galā, kurā tiek uzskaitīt daži Rozes beidzamā laika vīrieši). Īstenticīgs freidomaniaks no šī trūkuma/pārākuma varētu izinterpretēt laukā baisas lietas.

Taču, protams, vislielākās ziepes sākas tad, kad saskrienas divi varas rati – Rozes un satīstījušamies sociālisma vārdā nokrustītais. Saprotams, ilgi nav jādomā, kurš šajā sadursmē ir vinnētājs un kurš pēc tās grimst aizvien dziļāk depresijas rāvā. Pasaules kā cietuma motīvs romānā izskan stipri saasināti, kaut gan Roze reālās sociālisma izklaides uztver vien pastarpināti, uzklausot radinieku stāstīto un lasot viņu vēstules. Roze pāris reizes piesauc kameru, kurā viņa nosodīta dzīvot, taču šis apzīmējums tā vien vedina metaforizēt tālāk: Rozei piere stipra, viņa izsit kameras sienā caurumu, bet tad pašai par lielu pārsteigumu un šausmām ierauga, ka blakus ir cita kamera, aiz tās – nākamā utt. (neatceros, kas bija domas autors, bet jēga apmēram šāda – pieņemsim, tu izlauzīsi kameras sienā caurumu, bet ko tu iesāksi blakus kamerā?). Sociālistiskās varas rati te nav pie vainas, Rozi neviens nav spundējis kamerā – acīmredzami, ka „izlutinātā mazgadene”(Rozes brāļasievas Terēzes diezgan precīzais apzīmējums) pati uzbūvēs sev cietumu jebkur, jebkad un jebkādos apstākļos – pat tad, ja nokļūtu mītiskajā brīvībā, Monmartrā, Alpu pļavās vai pie Norvēģijas fjordiem, ko viņa sola Zigfrīds. Iespējams, tieši šī akcentētā pasaules kā cietuma motīva dēļ autore no Rozes izveidojusi tādu ērmu, kāda nu viņa ir.

Izeja no cietuma gan ir, turklāt divas. Viena ved pie pagājības mirušajiem dižgariem, kuri, kā jau teikts, Rozes varai nav spējīgi pretoties. Otra – rakstniecība. „Gadu neesmu rakstījusi un tālab liekas, ka nemaz nav arī dzīvots,” vienubrīd apgalvo Roze. Citiem vārdiem, viņa identificē rakstīšanu ar dzīvošanu. Teksts ir tikpat dabiska esamības izpausme kā elpošana. Diemžēl šī esamības izpausme romānā tikpat kā netiek skarta, vien nedaudzās vietās pieminētas Rozes pirmās publikācijas un sacerēto stāstu skaits. Gan atceroties, ka viss romāns „īstenībā” ir Rozes rakstīts.

Dienasgrāmatas imitācija ir traki interesants un sarežģīts žanrs. No vienas puses – tas liekas mānīgi vienkāršs: tu var rakstīt visu, kas vien ienāk prātā, bet visas tavas neveiksmes, neveiklības un muļķības tiks uzkrautas nabaga nevainīgajam personāžam. Dienasgrāmata vispirmām kārtām ir absolūti neliterārs teksts, kas paredzēts personiskai lietošanai, tāpēc vērtīgs tikai pašam tās autoram un, visticamāk, galīgi bezjēdzīgs tas šķitīs citam lasītājam (dienasgrāmatai vajag vismaz pārdesmit gadus nogulēties, lai tajā pieminētie fakti un norises apaugtu ar nostalģijas kārtiņu vai iegūtu kultūrvēsturisku vērtību). No otras puses – ja reiz šī dienasgrāmata iecerēta kā romāns, tad tai arī jākļūst romānam, nezaudējot savu dienasgrāmatas specifiku. Ar šo problēmu Repše tikusi galā reti veiksmīgi. Vara rati vienlaikus ir gan dienasgrāmata, gan romāns. Pirmkārt, te jāpiesauc Rozes psiholoģiskais portrets. Parasti rakstnieks, sasniedzis puslīdz cienījamu vecumu, tīņus mēdz mālēt vai nu kā galīgus kretīnus, vai tik pārgudrus, ka viņiem gribot negribot jākļūst par galīgiem kretīniem. Taču Roze ar savu pārspīlēto maksimālismu, egoismu un nevēlēšanos kontaktēties ar realitāti šķiet gluži vai pievilcīga – kā romāna personāžs, ne kā dzīvs radījums. Īpaši tas sakāms par viņas prātojumiem, kas drosmīgi balansē uz Koelju cienīgas banalitātes robežas (“Par kariem un komunismu es netaisos domāt. Man vispār vēsture riebj”; “Vai tad par kungu var dēvēt tādu cilvēka niecību, kas paverdzina citus?” Man pieder viss un nepieder nekas” “Kālab pieaugušie, tiklīdz dabū bērnus vai tikai apprecas vien, kļūst neizturami un aprobežoti?” – un tamlīdzīgi, ij par augstām, ij par zemām esamības sfērām). Dīvainā kārtā tieši šīs lāgiem drusku komiskās prātulas iepūš Rozē dzīvību. Piemēram, viņas versija par Nībelungu dziesmu ir nenoliedzami efektīga.

Otrkārt, kā jau teikts, dienasgrāmata vērtību iegūst pēc “noilguma” – un, ja atceramies, ka autore mūslaikos raksta dienasgrāmatu, kurai vajadzētu būt rakstītai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, arī reālas Rozes reālai dienasgrāmatai jau būtu iestājies “noilgums”. Arī te jūtama meistara roka. Repše nebūt nebārstās ar kultūrvēsturiskiem faktiem pa labi un pa kreisi – šai ziņā viņa drīzāk ir taupīga, ja ne skopa. Kultūras, dzīves un sadzīves zīmes tiek izkārtotas retināti, nevērīgi, it kā garāmejot – kā pieminot gluži pašsaprotamus jēdzienus, kādi Rozei tie arī varētu būt bijuši. (Atcerēsimies, ka Repšei jau no sākta gala piemitis ķēriens uz pauzēm un noklusējumiem.) Taču tieši šī iemesla dēļ katra detaļa precīzi trāpa mērķī – visviens, vai tā būtu Brežņeva nāve, komunaļņika bardaks vai no veikala pārstieptas padsmit pupiņu burkas. Satīstījušamies sociālisma pasaule veidojas apskaužami dzīva.

Visubeidzot – “īsta” dienasgrāmata ir haoss. Dienasgrāmatu raksta, kā, kad, kur un par ko ienāk prātā. Arī Vara rati pirmajā acu uzmetienā ir haoss – gandrīz fiziski var just, kā šaudās Rozes domas vai skatiens, kad viņa mēģina rakstiski fiksēt tikko redzēto. Taču šis haoss ir šķietams. Īstenībā Vara ratos valda gluži vai dzelžains ritms. Ja kāds pedants saskaitītu un saklasificētu fragmentus, kuri vēsta par Rozes vīriešiem, kuri – par citiem ļaužiem, kuros citētas vēstules, kuros ir vienkārši murgi, kuros – kodieni sociālisma zvēram pakaļā utt., un pēc tam mēģinātu saveidot grafisku shēmu, kurā visi šie motīvi satuvinās, attālinās, lāgiem savijas un sasienas mezglā, noteikti saveidotos traki interesanta aina. Liec kaut uz notīm – šā vai tā, bet liela mēroga prozas ritms romānā ir ļoti svarīgs. Var jau būt, ka šim ritmam kāds sakars ar vara ratu klaboņu vai smagā metāla dārdoņu. Cik lielā mērā šis ritms ir mākslīgi vai mākslinieciski darināts un cik lielā mērā autore ļāvusies pieredzes vadītai intuīcijai – to zina tikai viņa pati.

Ir arī disonanses. Tostarp, manuprāt, pati nopietnākā – tā arī netop skaidra Viļa loma. Acīmredzami, ka Rozes esamībā viņam ierādīta milzīga vieta, taču romānā viņš pieticīgi mīņājas stūrītī un vairāk atgādina puscaurspīdīgu rēgu, kas, autores – nevis Rozes – saukts, brīžiem iznirst un aizkapa balsī norunā savu monogu. Ja dažs cits personāžs arī līdzīgs ēnai, tur varētu būt vainojama dienasgrāmatas specifika, bet pie tā, ka Vilim aptrūcies miesas, gan Roze nav vainojama. Taču, pieļauju, Vilis dzīvību iegūs Smagā metāla trešajā grāmatā.

Karogs, 11.2006

________________________________________________

Vēl par Gundegu Repši

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s