Lasot Gundegas Repšes romānu Bāreņu nams (Dienas Grāmata), jau no pirmajām lappusēm šķiet, ka pagātne atgriežas (vai – autore atgriežas pagātnē): gan personāži, gan dekorācijas liekas jau manīti – Stigmā (krājumā Septiņi stāsti par mīlu, 1992), Šolaiku bestiārijā (1994) un – mazākā mērā – romānā Sarkans (1998). Grūti pateikt, cik apzināti, tas darīts, bet paralēles un lāgiem tiešas sakritības ar Repšes deviņdesmito gadu prozu acīmredzamas, vismaz – tās ir krietni jūtamākas nekā saistība ar patlaban topošo triloģiju Smagais metāls. Tie paši eksaltētie ļauži, Bāreņu namā gan drusku novecojuši, bet tāpat apmargoti ar intelektuālām mežģīnēm un joprojām kāri pēc sirdi plosošām melodrāmām, jau pazīstamā mazā, daļēji izolētā pasaulīte, kas, norobežota no reālās esamības, stipri atgādina teātra skatuvi, tie paši mājieniem, pusvārdiem un noklusējumiem piesātinātie monologi..
Bāreņu namā apsviedīgs pāris, Pits un Migliņa, kas izklaidējas, labdarīgi pabalstot radošos cilvēkus, reanimējuši vecu muižu Marateli. (Atceroties Repšes noslieci iešifrēt īpašvārdos visādas slēptas nozīmes, uzreiz jautājums – vai tā ir nejauša sakritība, ka vācu valodā maratz ir purvs, muklājs? No tā loģiski izriet nākamais: kā šis purvs – un Marateles vide patiesi atgādina bezcerīgu purvu, kurā slīkst paši tā radītāji, – sabalsojas/konfrontējas ar romāna nosaukumā pieminēto „bāreņu namu”?) „Mēs ar Pitu uzcēlām Marateli, lai nebūtu jātiekas ar idiotiem,” sevī prāto Migliņa, bet, gandrīz komiski, pirmais, ko viņa izdara, – savāc šajā paradīzē ar hronisku idiotismu lēmētu apmākslas ļaužu šļuru. Kolekcija patiesi iespaidīga – vienvienīgi āksti, histēriķi, muldoņas, nejēgas, patoloģiski egoisti, meļi, nelieši, pietrūkst vēl kārtīga bandīta, kas varbūt pat drusku atsvaidzinātu ainu, toties izbijis čekists, čekista dēls, gan ir. Manuprāt, vietumis autore gan pāršāvusi pār strīpu un groteska pārtop prastā karikatūrā. Tostarp, piemēram, Klaudijas tēvamāsas pierakstu fragmentā, kas tekstā iestarpināts īsti neizprotamu iemeslu dēļ – liekas, lai ieskicētu dažas Klaudijas biogrāfijas epizodes, kas citādi paliktu aiz kadra. Savukārt citviet rodas iespaids, ka kaut kas pietrūkst – visvairāk tas jūtams Šķirstiņā, kas tēlots pārlieku primitīvs, bet var jau būt, ka te vienkārši autores nosliece uz lakonismu izspēlējusi nelabu joku – Šķirstiņa iekšējais monologs tik skops, ka nekādi neizraisa uzticību. (Starp citu, dīvainā kārtā tieši Šķirstiņš, lai arī liels maitasgabals, ir vienīgais, kas aplaimots ar loģiskas domāšanas iemaņām – salīdzinājumā ar pārējiem personāžiem, kuru apziņas defekti izspīlēti līdz plīšanai.)
Vakarā viena no saieta dalībniecēm, Klaudija, tiek atrasta mirusi. Pašnāvība vai slepkavība – nav skaidrs. Ja slepkavība, tad, protams, vainīgais jāmeklē starp savējiem. Ja pašnāvība – uzreiz iznirst jautājums: kāpēc? Kurš – un atkal no savējiem – pabīdījis Klaudiju viņsaules virzienā? Seko divpadsmit aizrautīgas grēksūdzes (divpadsmit – tā droši vien ekvilibristika ar simboliskiem skaitļiem, kaut gan viena no grēksūdzēm veidota kā trialogs ar triju personu piedalīšanos), kurās personāži nododas refleksijām – mazliet arī par Klaudiju, bet ļoti daudz paši par sevi. Garīgajā/dvēseliskajā striptīzā katrs lieliski sadzīvo gan ar savu stulbumu, gan ar „tumšajiem” dvēseles noslēpumiem – un šādu noslēpumu visiem tik daudz, ka man ilgi nebija skaidrs, kāda suņa pēc romānā vispār bija vajadzīga šī Klaudija, ja viņas loma nav svarīgāka kā citiem – brīžiem pagrozīties kaut kur skatuves dibenplānā (atmiņas par romānu Sarkans, kurā līdzīgā veidā tika restaurēta kādas sievietes dzīve, laikam manu uztveri iegrozīja galīgi aplamā virzienā). Skaidrība tiek ieviesta pašās beidzamajās lappusēs, taču atrisinājums Repšei raksturīgajā manierē tik miglains, ka noslēgumu var interpretēt visādi (tuvāk nepaskaidrošu, lai nemaitātu lasīšanas prieku).
Tātad – visi personāži ir fonā, galvenā loma nav iedalīta nevienam. Bet kas tad ir priekšplānā? Kam adresētas šīs grēksūdzes? Lai arī pārsvarā tie ir itin klasiski iekšējie monologi, tomēr autore ir gana rafinēta proziste, lai neaprobežotos tikai ar pseidointelektuālām pļāpām. Klausītājs ir – ne velti pāris reizes tiek piesaukts kāds mistisks un bezpersonisks prokurors, pie kura vēršas tie stāstītāji, kas apveltīti ar saprāta paliekām; kam tādu nav – vienkārši aizmuldas līdz galīgai bezjēgai. Visticamāk šis prokurors, advokāts, tiesnesis, mācītājs vienā personā varētu būt saistāms ar sirdsapziņu, Dievu vai vēl kādu augstāku spēku, kas nekādā veidā notiekošajā neiejaucas. Te atkal jāpiesauc Stigma, kur arī lāgiem skanēja monologi, veltīti kādam nezināmam klausītājam. Taču nav tikai šāda formāla līdzība vien. Stigmā cita starpā bija iepīts klasiskais grēku izpirkšanas motīvs (protams, ar treknu jautājumzīmi) – pasaule atdzīvojās pēc tam, kad mira viens no personāžiem, pats klusākais un neuzkrītošākais. Arī Bāreņu namā ir šāda nāve – viens no Marateles viesiem izdara pašnāvību. Tomēr Stigmā vēl varēja runāt par upura un upurēšanas jēgu, turpretī Bāreņu namā tas viss atstāj baisas bezjēdzības iespaidu – nāve ir tikpat stulba kā visi pārējie romāna personāžu sastrādātie pekstiņi. Pat kārtīga apokalipse vairs nav iespējama – ir tikai bezcerīgais purvs, kurā muļļājas ar mūžīgo vientulību nosodītie „bāreņi”.
Bāreņu nams laikam gan ir pati drūmākā un bezcerīgākā Repšes grāmata. Vienubrīd pavīdēja izteikums par „dzīvo uguni” un „mākslīgo apgaismojumu”, ko neviens Maratelē neizšķirot. Liekas, dzīvā uguns ir apdzisusi, turklāt jau sen atpakaļ – par ko liecina mazs, bet izteiksmīgi ironisks stāstiņš par vecmāmiņu, kas, jaunībā sabijusi Francijā trīs nedēļas, pēc tam līdz astoņdesmit gadu vecumam pūtusi vaļā „visīstākās francūzietes” stāstus. Laiki ir citi, stāsti ir mainījušies, vecmāmiņas vēriens, no mūslaiku skatpuntka raugoties, pagalam pieticīgs, bet būtībā tā pati. Atzīšos, manī šis Marateles īpatņu zvērudārzs izraisīja bezmaz iekšēju protestu – nu nevar tak būt, ka ļauži tik vienveidīgi melnā krāsā kā tos mālē Repše un, ja ne melni, tad ķerti, bet uzreiz arī jāatzīst, ka citādiem Marateles teātrī būtu grūti atrast kādu lomu, tāpēc spēles noteikumus nākas pieņemt.
Neņemos spriest, kas beigu galā saveidosies no triloģijas Smagais metāls, no kuras pagaidām iznākušas divas grāmatas, bet patlaban liekas, ka Bāreņu nams, manuprāt, ir spēcīgākā no Repšes beidzamo gadu grāmatām.
Karogs, 06.2008.
________________________________________________
Vēl par Gundegu Repši
- Recenzija par triloģijas Smagais metāls II grāmatu Vara rati
- Recenzija par romānu Sarkans
- Recenzija par Anitas Rožkalnes monogrāfiju Poētiskā anatomija
- Recenzija par romānu-eseju Pieskārieni
- Recenzija par stāstu krājumu Šolaiku bestiārijs
- Recenzija par romānu Ēnu apokrifs
- Raksts par utopijas elementiem Repšes prozā Gundega Repše vietā, kuras nav
Guntis Berelis vērtē: 