Lelde Stumbre “Pacietības mērs”

image Dramaturģei Leldei Stumbrei iznācis pirmais romāns Pacietības mērs (Lauku Avīze, 2006; sērija Lata romāns) – un tas sagādāja pamatīgu vilšanos. Lai profesionāls rakstnieks, turklāt vēl citā žanrā, ķertos pie romāna rakstīšanas, nepieciešams gana nopietns iemesls. Romāns beigu galā var saveidoties veiksmīgs, neveiksmīgs vai galīgi bezjēdzīgs, tomēr allaž acīmredzami, ka autoru uz to pavedinājusi vēlēšanās pavērst literatūras plūsmu citā virzienā vai sliktākajā gadījumā vismaz kaut ko pavēstīt laikabiedriem. Taču man tā arī netapa skaidrs, kādu iemeslu dēļ rakstīts Pacietības mērs.

Sižets apmēram šāds. Ir sieviete, Anna, ir Edvards, viņas trīs bērnu tēvs, slavens operas režisors (tas tālab, lai autore mierīgu prātu viņu varētu uz vairākiem mēnešiem aizsūtīt prom iestudēt izrādes citās valstīs, tādējādi izbrīvējot teritoriju romāna darbībai). Mīklainu apsvērumu dēļ Anna pārdod Rīgas dzīvokli un ar visiem bērniem pārceļas uz nomaļu lauku māju. Pēc tam turpat 200 lappaspušu garumā tiek aprakstīti viņas pieredzējumi laukos: Edvards pazūd uz vairākiem mēnešiem, viņa uzticīgi gaida, pārlaiž ziemu, iepazīstas ar bagāto kaimiņu uzņēmēju Artu, kurai ir vīrs Jānis, kurš mēģina pavedināt Annu, kura neļaujas, tak galu galā ļaujas, bet Arta uzbliež Jānim ar pannu pa pieri (nemaz nepārspīlēju – arī šāda epizode ir romānā, turklāt aprakstīta vissvētākajā nopietnībā), drusku pamaitādama viņam smadzenes, pa vidam Edvards uzrodas, atkal pazūd, apprecas ar citu, atkal uzrodas, atkal pazūd, atkal uzrodas… Un tā tālāk – līdz varenajai beigu katarsei, kurā – kā vēstīts jau virsrakstā – Annai pacietības mērs ir pilns, un viņa pasūta Edvardu ellē ratā. Tas arī viss, ja neskaita, ka Jānis pakaras, bet Annas meita izglābj Edvarda slīkstošo sievu – šajās epizodēs autore, kulstīdama melodramatiskās putas, nonākusi līdz galīgam absurdam.

Un, lūk, – man nekādi neizdevās šajā vārdu biezputrā un melodramatiskajā žestikulācijā saskatīt kaut mazāko jēgas atblāzmu. Personāži tik blāvi un epizožu virknējums tik nesakarīgs, ka romānā itin nekas nemainītos, ja, teiksim, pannu būtu ņēmusi rokās Anna un šādā manierē atbrīvojusies no sava režisora – vien atsevišķās vietās vajadzētu drusku pakoriģēt tekstu. Kādas funkcijas piemīt daudziem uz mirkli pazibošajiem personāžiem – arī nav skaidrs. Viņi ir, bet tiklab viņu varētu arī nebūt vai viņu vietā varētu būt citi. Pat sieviešu raudamgabalos personāžu rīcībai it kā vajadzētu būt puslīdz ticamam psiholoģiskam pamatojumam, taču Pacietības mērā visi apzinīgi danco pēc autores stabulītes. Kolīdz Jānim romānā vairs nav, ko darīt, viņš veicīgi tiek aizsūtīts uz viņsauli. Kolīdz savajagas paspriedelēt par sieviešu bēdpilno likteni, pie rokas pagadās Annas māsa, kas patriekusi savu vīru. Galu galā – man radās iespaids, ka Pacietības mēra 200 lappuses bija vajadzīgas vien tālab, lai izskaidrotu, kāpēc Anna tagad nodosies trušu audzēšanai un kālab viņas tēvs rosīsies lauku mājas virtuvē, ēvelēdams plauktus. Drusku par maz romānam.

Karogs, 11.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s