Gundega Repše “Sarkans”

„Dievs smejas, kad cilvēks domā”

Gundega Repše. Sarkans. R., Preses nams, 1998

Sarkans ir Gundegas Repšes trešais – vai, ja par romānu klasificē arī grāmatā beidzot izdoto apceri par Kurtu Fidrihsonu Pieskārieni, ceturtais romāns (Ugunszīme, 1990; Ēnu apokrifs, 1996). Un, kā tas ir ar katru Gundegas Repšes grāmatu, viņa atkal ir jaunā skatā: atkal tiek drupināti kādi iedomu un aizspriedumu mūri, atkal tiek pārkāptas tradīcijas vilktās robežas. Autore pati gan vairījusies savu darbu dēvēt par romānu (gluži tāpat kā Nora Ikstena Dzīves svinēšanu, kuru ar Repšes Sarkanu saista dažas sakritības, jo sevišķi – pats „dzīves svinēšanas” motīvs: līdzīgi kā Ikstenas romānā tiek izzināta Eleonoras dzīve, Repšes darba otrajā daļā no sīkām lauskām mēģina atšifrēt Cecīlijas esamības noslēpumus), bet tas kārtējo reizi liecina tikai par to, ka romāna aprises mūslaikos pagalam izplūdušas. Romānu veido trīs daļas: Cinobrs, Karmīns un Purpurs. Katra daļa – pastāvīgs teksts; tās vieno visu romānu cauraudošā sarkanā krāsa visdažādākās intensitātēs un arī kādas mīklainas sakarības un sakritības, kas no pirmā acu uzmentiena nav pamanāmas, bet, ja ir ieraudzītas, tad grūti skaidrojamas.

Pirmo daļu mazliet nosacīti varētu dēvēt par mitoloģisko, kaut gan viss ar mītiem saistītais apslēpts gaisīgu metaforu migliņā (turklāt Cinobrs sarakstīts pa daļai seniski stilizētā, pa daļai pašdarinātā rakstībā, lāgiem gan mazliet pāršaujot pār strīpu – rodas iespaids par manierīgumu). Darbība noris tālos aizlaikos – vietā, kuras nav: personu vārdu kolekcija – Gaja, Alberts, Egle, Vilda, Jens, Rimvids – liekas salasīta no dažādām pasaules malām. Ekspresitivātes un emocionālā sprieguma ziņā Sarkans šķiet vairāk radniecīgs nevis Gundegas Repšes iepriekšējiem romāniem, bet drīzāk stāstiem, taču tie vairs nav smalki izzīmētie un ārkārtīgi sarežģītie personu savstarpējo attiecīgu hieroglifi, kādi raksturīgi viņas īsprozai. Viss tiecas sarauties strupās un kontrastainās abstrakcijās, kas veido arhetipiskas situācijas. Jūra un zeme, vīrietis un sieviete, cilvēks un vilks, taisnais un kleinais, stiprais un vājais, sapnis un īstenība, mūžīgais aprises loks, atdzimšanas mistērijas, gals, kas ir jauns sākums – un arī gals, kas varbūt patiešām ir gals. Šajā samērā stabilajā nekurienes vidē – un atkal jāsaka, ka ne no kurienes – uzrodas daiļā svešiniece Aurēlija, visai īpatnēja būtne. Viņas parādīšanās pie laba gala nenoved: pasaules sakārtotība un stabilitāte izrādās tikai nedroša un varbūt arī nevajadzīga ilūzija.

Otrajā daļā rakstība radikāli mainās. Ir 1997.gads, Kamilla, kas pirms kādiem gadiem aizmukusi uz ārzemēm, uz mīklaino Turu (vēl viena vieta, kuras, visticamāk, nav), pārrodas Latvijā, lai atšifrētu leģendu par Cecīliju. Cecīlija ir dabas fenomens vai kļūda – sieviete, kas savu dzīvi izmanījusies nodzīvot ačgārni, no vecuma uz jaunību (viņas kapakmenī dzimšanas gada vietā iekalta bezgalības zīme: Kamilla visai ironiskā kontekstā jautā, kas ir bezgalība, taču no šejienes izriet vēl viens jautājums – no kurienes īsti nāca Cecīlija un cik viņas ačgārnā esamība bijusi apzināti veidota). Cecīlijas mistiskā brīvības izjūta cieši sasaucas ar Kamillas brīvības apziņu – vai brīvības ilūziju, to grūti pateikt, jo Kamilla nemitīgi cīnās ar saviem dēmoniem un eņģeļiem, kas romānā, protams, parādās vīriešu skatā. Emocionālās stīgas, kā tas parasti notiek Gundegas Repšes prozā, tiek nospriegotas līdz galējībai: no analītiskiem pieskārieniem plīsīs pušu un izteiksmīgais meldiņš būs pagalam.

Noslēguma mezgls – trešā daļa Purpurs – vēl vienas sarkani tonētas leģendas un, cik noprotams, liktenīgas nejaušības veidā. Kaut gan – par „īstu” nobeigumu grūti runāt: efektīga noslēguma akorda vietā viss paliek karājamies gaisā – līdzīgi kā iepriekšējā romāna Ēnu apokrifs.

Kāpēc tieši Sarkans? Tiesa, romāns sākas ar „sārtenbaltas rītausmas” un sārtu gliemežvāku pieminējumu, tāpat arī sarkani priekšmeti un parādības tajā izbārstītas pārpārēm, tomēr tas tikai papildu akcents. Sarkans ir visspilgtākā un izaicinošākā krāsa; tā saistās nevis ar garlaikotu mieru un rāmi mērķtiecīgām darbībām, bet drīzāk ar bezmērķīgi vētrainām kaislībām un asiņu notecināšanu. Savukārt pats lielākais izaicinājums no sākta gala bijusi atļaušanās būt brīvam, atbrīvoties no jebkādu aizspriedumu vai kontekstu režģiem, viss viens, vai tie ļaužu vai dabas radīti. Izaicinājums mitoloģiskā miera pilnajai pasaulei bija Aurēlija; tāpat kā Cecīlijas ačgārnā esamība bija viens vienīgs aicinājums – cilvēkiem, veselajam saprātam, dabai. Kamillas savdabīgajā teoloģijā negrēkot – tas nozīmē būt pašai, atšķirt „patieso saucienu no mānekļa”. Arī Gundegas Repšes proza allaž zināmā mērā ir izaicinājums – gan lasītājam, gan literatūrai. Repše nekad neko nepasaka līdz galam vai „skaidri un gaiši” – nākas maldīties pussacītā un mājienu labirintos, turklāt tie ir ne tik daudz intelektuāli, cik emocionāli. Lasītāju nepārtraukti dīda jautājums: ko tas nozīmē, ko autore ar to gribējusi teikt? Atbilde parāda sarkanu astes galu un pazūd biezos krūmos (vai tuksneša kāpās).

Romāna otrajā daļā Cecīlijas pīšļi tiek sadedzināti. No vienas puses, tas sabalsojas ar citu mistēriju no pirmās daļas, kurā pēc Aurēlijas buršanās pie ugunskura atdzīvojas un viņas mirušā brāļa rēgā pārvēršas nogalētais vilks; savukārt trešās daļas leģendārā sieviete, iespējams, pārvēršas „ugunssievietē”. No otras puses, sadedzināšanas rituāls ir vairīšanās no tā, ka Cecīlijas atliekas tiks analizētas un pētītas. Žests ir visai daiļrunīgs: šis rituāls nesalīdzināmi svarīgāks par racionālo analīzi; personiskās brīvības noslēpumu nav iespējams atšifrēt. Vai, kā citā sakarā izsakās Kamilla, „Dievi smejas, kad cilvēks domā”. Var jau būt, ka dievi patiešām smejas, lasīdami Gundegas Repšes prozu.

Diena, 27.01.1999

__________________________________

Vēl par Gundegu Repši:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s