Pauls Bankovskis “Drēbes jeb Ādama tērps”

image Paula Bankovska mazais romāns Drēbes jeb Ādama tērps (Jāņa Rozes apgāds, 2006) iekļaujas starptautiskā projektā, kurā tiek radītas dažādu mītu mūsdienu interpretācijas (latviski pagaidām lasāma Atvudas Pēnelopiāde un Peļevina Šausmu ķivere). Jau romāna virsraksts vēsta, ka Bankovskis ceļo uz pašiem cilvēces pirmsākumiem, kad kopš pasaules radīšanas pagājusi knapi nedēļa. Tas nekas, ka darbība noris mūslaikos: mīti vieno laikmetus; vienas un tās pašas vēstījuma struktūras funkcionēja gan tolaik, kad Dievs patiešām bija Dievs (pasaules radīšanas aina veidota pēc principiem, kas pēcāk iekļāvās reālisma kodā), gan patlaban, kad Dieva lomu pieticīgi uzņēmies Bankovskis (romāns ietverts gredzenā: gan sākumā, gan beigās citādi itin reālistiskajam vēstījumam mazliet skumji lirisku migliņu pārklāj kāda persona, kas visticamāk ir autors, viņš arī romāna pasaules radītājs un valdnieks).

Sižets apmēram šāds. Krietni padzīvojušais Ādams atmostas slimnīcā bez ribas. Nekāda jūdaisma, nekādas kristietības – gluži vienkārši, dakterējot tuberkolozi, viņam izoperēta riba. Taču pats trakākais – Ādams aizmirsis gan to, kas ir viņš pats un ar ko nodarbojas, gan savu biogrāfiju, gan tuviniekus. Tālāk Ādams nonāk sievas Lilitas gādībā un izmisīgi pūlas atcerēties, kas viņš īsti ir. Seko dažādu peripetiju virkne: izrādās, Lilita nemaz nav Ādama pašreizējā sieva, vēl ir Ieva, ir arī Ādama īstā sieva, kas audzina viņa un Lilitas dēlus; sava loma sižetā ierādīta ābolam, čūskai, miniatūram paradīzes modelim uz jumta utt. Vārdu sakot, ar spēles aksesuāriem viss labākajā kārtībā – alūzijas klājas kārtu kārtām un sapinas visjokainākajās kombinācijās. Neraugoties uz to, ka klišeja par Ādamu un Ievu komplektā ar Lilitu no daudzkārtējās atkārtošanas visdažādākajās mākslas sfērās pamatīgi ieēdusies smadzenēs, romāns lasāms ar aizrautību, jo klišeja lieliski kontrastē un konfliktē ar Bankovska viscaur reālistiskos toņos ieturēto pastāstiņu par rakstnieka Ādama ķibelēm un sevis meklējumiem. Netraucē pat pārmēru kariķētais Lilitas dēmoniskums – viņa sanākusi tāda drusku ķerta vella mātīte, kuras izdarības, ja ne citādi, vismaz spēj izklaidēt lasītāju. Romāns pasludina neatkarību no mīta – un viņam tas izdodas, vienlaikus saglabājot savstarpējo saspēli.

Taču tad aizdomīgi iedunas kapu zvani. Tas notiek mirklī, kad mēs uzzinām, ka Ādamam ir divi dēli, Kains un Ābels. Dunoņa kļūst draudošāka – viens puika datorā aizraujas ar šaujamspēlītēm, otrs – vairāk ar stratēģijām. Kā tad – reiz Kains atgriežas no treniņa viens, turklāt vēl noburkšķēdams, vai viņš sargs savam brālim. Štrunts par Ābelu, visviens, puika romānam nebija vajadzīgs – cik ātri uzradies, tikpat veikli arī pazuda, taču vienlaikus Kains nogalē romānu, kas vienubrīd pārvēršas pagalam primitīvā ilustrācijā vai atskaitē par izpildītu darba uzdevumu. Līdzīgā manierē romānu slepkavo ceļu policists Ķerubs, kurš gandrīz pieķer mīlniekus mašīnā, – cik daudz var badīt lasītājam ar pirkstu acī, ka teksts ir mīta ilustrācija? Gan jāpiebilst, ka autors te atstājis atkāpšanās ceļu, jo nekas līdz galam netiek pateikts – iespējams, Ābels tovakar vienkārši kaut kur ilgāk aizkavējies (par ko pastarpināti liecina arī tas fakts, ka dažās lappusēs pārstāstītajā turpmākajā Ādama biogrāfijā ne puikas, nedz viņu savstarpējā naidošanās vispār netiek pieminēta – tātad viss labākajā kārtībā).

Tomēr romāna sākumdaļa tik veiksmīgi izstrādāta, ka negribas pieļaut, lai Kains maitā gaisu. Gluži vienkārši – žēl sabeigtā romāna. Grūti pateikt, cik apzināti to autors darījis, bet tekstā ir atstāts pamatīgs ventilācijas caurums, caur kuru plašā šaltī ieplūst jēgas un metaforas iz pavisam citas operas. Atcerēsimies to, ka romāna sākumā Ādams bija radījums bez atmiņas, stipri līdzīgs zombijam. Bija Lilitas dzīvokļa aizslēgtās istabas noslēpums. Vēl kāda detaļa – romāna sākumā Ādams nez kāpēc pārāk bieži mēdza noslēgties sevī un ērmīgi izbāzt mēli. Un te sāk darboties cits mīts – par Golemu, māla figūru, kuru izveidojis kāds Prāgas rabīns un kurš pie sajēgas tiek, ja viņam mutē ieliek pergamenta tīstoklīti ar maģiskajām formulām (mīts cieši saistīts ar Vecās derības mītu par Ādamu, kurš arī tika salipināts no māliem). Tomēr Golema pēdas tekstā pamazām pazūd.

Vēl kāda izeja – bet tā vairāk paša izklaidēm. Bībelē Ādamu un Ievu no paradīzes dārza izdzina Dievs. Romānā Bankovskis deklarē, ka Dievs ir viņš. Saprotams, tieši no Bankovska iecerēm (un lasīšanas loka) ir atkarīgs tas, ka arī romānā mīlnieki tiek izdzīti no paradīzes, taču vērts pievērst uzmanību, kā tas tiek darīts. Proti, Ievas vīrs – pagalam miglaina figūra, kurš kā reāla persona tekstā vispār neparādās –, pelnīti uzbliež Ādamam pa purnu. Tātad – Ievas vīrs realizē Dieva funkcijas. Nav jābūt interpretāciju lielmeistaram, lai noprastu, ka šī miglainā figūra nav nekas cits kā Pauls Bankovskis.

Karogs, 12. 2006

___________________________________

Vēl par Paulu Bankovski:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s