Nepazīstamais Kafka
Francs Kafka. Stāsti. No vācu val. tulk. S. Brice. R., Atēna, 2001
Kafka ir gluži pašsaprotams jēdziens Rietumu kultūrā. Laikam gan nav daudz 20. gadsimta prozistu, kuru darbu kopojumu izdevēji apbrīnojami nepretenciozi varētu atļauties nokrustīt vienkārši par Stāstiem, nemeklējot kādu āķīgāku virsrakstu lasītaja pavedināšanai. Autora vārds izsaka visu. Ja reiz Kafka, tad Kafka. Un — kur Kafka, tur uzreiz Gregors Zamza, kurš pārvēršas par vaboli, labošanas darbu kolonija ar jokaino daiktu, kas sodāmā ķermenī iegravē dzīvē noderīgas pamācības; erudītāks lasītājs varbūt vēl atcerēsies arī Georgu Bendemanu, kurš pēc sarunas ar tēvu nez kāpēc ielec upē. Bet tas arī laikam viss. Dīvainā kārtā šie trīs tikko piesauktie stāsti — Pārvērtība, Labošanas darbu kolonijā un Spriedums — aizseguši pārējo Kafkas daiļradi. Ja runā par Kafkas īsprozu, tad runā tikai par šiem trīs stāstiem. Ja publicē Kafkas izlasi, tad ir skaidrs, ka tajā noteikti būs lasāmi šie trīs stāsti un — kā neobligāta piedeva — varbūt vēl kaut kas no grāmatām Lauku ārsts un Bada mākslinieks. Būtībā Kafkas daiļrade joprojām ir nepazīstama — un pat nopietni analītiķi viņa vēstulēm un dienasgrāmatām pievērš lielāku uzmanību nekā, teiksim, pirmajai īsprozas grāmatai Vērojumi.
Tieši tāpēc Stāsti ir svētīga grāmata. Jo — tajā apkopots viss, ko Kafka dzīves laikā publicējis: krājums Vērojumi, stāsti Spriedums, Pārvērtība un Labošanas darbu kolonijā, kuri tika izdoti atsevišķās grāmatās, krājumi Lauku ārsts un Bada mākslinieks (vēl Kafka periodikā publicēja arī Kurinātāju, kas ir romāna Amerika pirmā nodaļa, un stāsta Kādas cīņas apraksts fragmentus). Tātad — viss, ko pats Kafka uzskatīja par saglabāšanas vērtu: ja Makss Brods būtu izpildījis Kafkas vēlējumu un iznīcinājis viņa darbus, tad mūsu priekšstats par Kafku aprobežotos tikai ar šiem tekstiem.
Kafkas pirmā grāmata Vērojumi, kurā ietilpst 19 mazi — pāris lappušu vai tikai pāris rindkopu gari — teksti, iznāca 1913. gadā, taču šī proza tapusi krietni ilgi (astoņi no Vērojumiem publicēti periodikā jau 1908. gadā). Vērojumi piesaista uzmanību ne tik daudz kā patstāvīgi darbi, cik kā “ola”, no kuras izšķīlās mums pazīstamais Kafka. Rodas priekšstats par ļoti jaunu Kafku, kurš lēni un smagi lipina kopā vārdus, priecādamies par katru frāzi, kas atbilst viņa prasībām. Paralēli Kafkas stāstu lasīšanai vērts iemest acis viņa dienasgrāmatās, kur visupirms parādījās daļa no Vērojumu tekstiem — kā fragmenti bez sākuma un beigām. Līdzās ir paša autora pieredzētais un proza, t. i., tolaik Kafka vienādoja esamību un literatūru, dzīvoja un rakstīja unisonā — un dažbrīd nav viegli izprast, kādu apsvērumu dēļ viņš attiecīgo fragmentu nolēmis publicēt, bet turpat blakus esošos tekstus uzskatījis par publicēšanas necienīgiem.
Tālāk — Kafkas kanons: Spriedums (1916), Pārvērtība (1916) un Labošanas darbu kolonijā (1919; šis stāsts savulaik Avotā publicēts arī Mārtiņa Poiša tulkojumā — ir retā iespēja salīdzināt divu tulkotāju teksta interpretācijas). Arī Spriedums radās kā ieraksts dienasgrāmatā. 1912. gada 23. septembrī Kafka raksta: “Stāstu Spriedums es uzrakstīju vienā elpas vilcienā naktī no 22. uz 23. no desmitiem vakarā līdz sešiem no rīta. (..) Briesmīgs sasprindzinājums un prieks par to, kā manā priekšā izvērsās stāsts, kā mani gluži kā ūdens straume nesa uz priekšu. (..) Visu var izteikt, visām pat visdīvainākajām fantāzijām pastāv lielā uguns, kurā tās sadeg un atdzimst. Rīta gaisma aiz loga. Garām pabrauca pajūgs. Pāri tiltam aizgāja divi vīrieši. (..) Kalpones klātbūtnē izstaipījos, teicu: “Es līdz pat šim brīdim rakstīju.” Neskartā gulta, it kā tā tikko būtu te ienesta.” Dažus mēnešus vēlāk no kāda cita ieraksta noprotams, ka Kafka ne tikai identificē sevi ar Georgu Bendemanu, bet pat analizē savu tekstu, lai tiktu skaidrībā, kādas ir šīs identificēšanāss neapzinātās izpausmes.
1919. gadā iznāca nākamais stāstu krājums Lauku ārsts. Izlasot titulstāstu, uzreiz top skaidrs, kālab sirreālisti savulaik Kafku pasludināja par savu priekšteci. Parasti, prātojot par Kafku, uzreiz nāk prātā visādi depresīvi labirinti, drūmas pašrefleksijas, taču viņš pieprata arī augsto ironijas mākslu, par ko liecina Ziņojums akadēmijai, Šakāļi un arābi un vēl pāris stāsti. Taču tolaik saikne starp Kafkas esamību un prozu jau ir pārtrūkusi. Ja ielūkojamies šā laika dienasgrāmatās — par Lauku ārstu gandrīz ne vārda, vien izteikums 1917. gada 25. septembrī (“Īslaicīgu apmierinājumu es vēl varu gūt no tādiem darbiem kā Lauku ārsts, ja vien man vēl kaut kas līdzīgs izdosies (ļoti mazticami)”). Arī par pēdējo grāmatu Bada mākslinieks, četru stāstu kopojumu, kas iznāca 1924. gadā īsi pirms viņa nāves, — klusums. Kafka bieži nododas literārām refleksijām, taču vai nu par citu rakstnieku darbiem, vai arī par literatūru vispār. Savu darbu sacerēšanu viņš vairs neapraksta; vien retumis pavīd kāda topoša darba fragments. Šāda rīcība šķiet visai daiļrunīga. Kafka kļuva par profesionāli: robežas vienā pusē ir viņa personiskie pārdzīvojumi, kuriem atvēlēta vieta dienasgrāmatā, otrā — literatūra, kas paredzēta publicēšanai. Iespējams, tieši šeit meklējams cēlonis tam faktam, ka Kafka publicēja tik maz. Viņš spēja radīt literāri perfektu tekstu — kā Bada mākslinieks — , taču apzinājās, ka tas ir pārāk literārs, tātad — tekstā ir pārāk maz no paša Kafkas. Dienasgrāmatā viņš atstāja vienlīdz perfektus pašanalīzes paraugus, taču apzinājās, ka tas ir tikai literatūras jēlmateriāls, kuru vien pirmajā grāmatā atļāvās pasniegt kā literāru tekstu. Būtībā Kafka visu mūžu meklēja vidusceļu starp abām galējībām — lai teksts būtu piederīgs literatūrai, un vienlaikus lai tā būtu viņa personības projekcija tekstā. Cik noprotams, viņš uzskatīja, ka tas izdodas ļoti reti: Stāstos lasāmie teksti veido tikai aptuveni sesto daļu no visa Kafkas sarakstītā.
Diena, 28.12.2001
_______________________
Vēl par Kafku:
Guntis Berelis vērtē: 