Francs Kafka “Pils”

Pils, kuru uzcēla Kafka

Francs Kafka. Pils. No vācu val. tulk. L. Kalniņa. Jumava, 2001.

Kafka Pils Pils ir beidzamais lielākais Kafkas darbs, rakstīts 1921. – 1922. gadā, nepabeigts, dzīves laikā no tā nav publicēta ne rindiņa; pēc Pils Kafka sarakstīja vairs tikai nedaudzus stāstus. Pils varēja arī nebūt – romāns piederīgs tiem Kafkas darbiem, kurus viņš vēlēja pēc savas nāves iznīcināt. Laimīgā kārtā Kafkas draugs Makss Brods diez ko necienīja melodramatiskus efektus, tāpēc viņš publicēja gan Pili (1926. gadā), gan pārējos Kafkas darbus, gan arī tekstu, kurš pazīstams ar nosaukumu Testaments un kurā Kafka lūdz iznīcināt savus manuskriptus. Taču tieksme uz melodramatiskiem efektiem bija sveša arī pašam Kafkam, tāpēc vēl jo nopietnāk vērts uztvert šo Testamentu.

Kafka nebūt nepiederēja pie dzīves laikā neatzītajiem ģēnijiem. Neraugoties uz mikroskopiskajās tirāžās iznākušajām plānajām grāmatiņām un retajām publikācijām periodikā, kritika Kafku allaž minēja kā vienu no spēcīgākajiem ekspresionistu ģenerācijas rakstniekiem. Arī izdevēji labprāt būtu publicējuši visu, ko vien Kafka piedāvātu. Taču Kafka neko nepiedāvāja – nedz Procesu, nedz Pili, un tikai no Amerikas dienas gaismu ieraudzīja viena nodaļa. Rodas iespaids, ka Kafka apzināti tiecās pēc izzušanas, pēc pilnīgas aizmirstības, pēc saplūšanas ar neko.

Kāpēc tā – pieļauju, ka atbilde zināmā mērā atrodama arī Pilī. Pils ir vērienīgākais un mīklainākais no Kafkas darbiem, kaut gan sižets izstāstāms bezmaz piecos vārdos. Kādā nomaļā ciemā ierodas mērnieks K. Ciems atrodas grāfa Vestvesta pārvaldītajā teritorijā; pats grāfs līdz ar veselu, no vienas puses, gluži vai dievišķi varenu un, no otras, bērnišķīgi nevarīgu ierēdņu armiju mīt pilī. K mērķis – iekļūt pilī, saņemt atļauju apmesties ciematā un sākt strādāt. Viss romāns vēsta par K cīņu ar pils birokrātisko aparātu un mēģinājumiem iesakņoties ciemā. Ir bez sava gala mīklu – sākot jau ar to, ka pils nemaz nav pils, bet mērnieks, šķiet, ir viltvārdis un beidzot ar ārkārtīgi komplicēto, labirintveidīgo ierēdņu panteonu ar nenotveramo, nekur neesošo un tai pašā laikā visuresošo grāfu Vestvestu augšgalā.

Eliass Kaneti rakstīja, ka Kafka starp rakstniekiem esot lielākais eksperts varas jautājumos. Runa, protams, ir ne jau par politisko varu un pat ne par varu kā par apspiešanas mehānismu, bet gan par varas bezpersoniskumu. Varai nav īpašnieka, vara ir anonīma, varu nav iespējams fiksēt un izmērīt, un tomēr tā ir visuresoša. Vienkārši – cilvēks mīt vidē, kas piesātināta ar kādu mīklainu un ļoti vērtīgu substanci, ko dēvē par varu. Un visā šajā varas padarīšanā ir kaut kas neiedomājami absurds. Absurds – tas nebūt nav tikai neizskaidrojamais un neloģiskais. Absurds drīzāk ir kaut kas baismīgs un smieklīgs vienlaikus – gluži kā Kafkas ierēdņi. Arī tāda varētu būt viena no Pils interpretācijām, nelaime vien tā, ka šādas pārmēru vienpusīgi tendētas interpretācijas Kafkas tekstam vairāk atņem nekā dod. Šķiet, Sjūzena Zontāga reiz izsaucās: lieciet mieru Kafkam! Ļaujiet viņa tekstiem būt tādiem, kādi tie ir – bez sociālām, psihoanalītiskām, teoloģiskām utt. piedevām.

Iespējams, ka, neraugoties uz visām šīm atsvešinātības, absurda u. c. būšanām, Pils ir dziļi personisks teksts. Un ne jaut tikai tāpēc, ka Kafkas biogrāfi daudzām Pils personām atraduši reālus prototipus, kas vispār ir ļoti neraksturīgi Kafkas prozai. Kafka tiecās radīt precīzu sevis projekciju tekstā. Nevis radīt literāru pasauli – visviens, kā patvērumu, kā komentāru vai kā atpūtas parku – , bet gan pilnībā iedzimt sevis radītajā tekstā. Saplūst ar tekstu. Šāda doma bieži sastopama viņa dienasgrāmatās, kurās rakstniecībai tiek piešķirta bezmaz reliģiska jēga: “Literatūra – tas ir viss, kas es esmu, un es nevaru un negribu būt nekas cits”; “Mans stāvoklis ir neciešams, jo tas pretojas manai vienīgajai vēlmei, vienīgajam aicinājumam – literatūrai”; “Es ienīstu visu, kas nav literatūra.” Absolūta saplūšana ar tekstu, protams, nav iespējama, ja nu vienīgi autors var pārvērsties par materiālu, uz kura tiek drukāts teksts. (Atcerēsimies daiļrunīgo epizodi no stāsta Labošanas darbu kolonijā: uz sodāmā cilvēka ķermeņa tiek iegrieztas pamācības, kuras viņam vajadzēja ņemt vērā līdzšinējā dzīvē. Literatūras utopija: autora miesā tiek iegriezts ja ne gluži viņa sacerētais romāns – tik apjomīgu autoru gluži vienkārši grūti atrast, tad dzejolis vai stāsta fragments noteikti.) Jebkurš prozas darbs vienmēr zināmā mērā būs atzīšanās autora nespējā turpināt sevi uz papīra. Varbūt tieši tāpēc Kafka tik cītīgi vairījās no savu darbu publicēšanas, bet nepublicētos darbus novēlēja iznīcināt. Un varbūt arī tāpēc Pils palika nepabeigta. Ir zināma aptuvena noslēguma iecere: K mirst, bet pēdējā brīdī saņem ziņu, ka viņam ir atļauts dzīvot un strādāt Vestvesta valdījumos. Tomēr šo no pirmā acu uzmetiena tik likumsakarīgo un ticamo noslēgumu ļauj apšaubīt Kafkas rīcība: viņš taču Pili nepabeidza, kaut gan nekas daudz vairs nebija palicis, turklāt tolaik viņš beidzot saņēmās un aizgāja no darba apdrošināšanas sabiedrībā, lai pilnībā nodotos rakstniecībai. Šāds beigu akords būtu pārāk loģisks, pārāk literatūrisks – tas izrietētu ne tik daudz no Kafkas personiskās pieredzes, cik no literatūras likumsakarībām. Romāns tiktu ne tikai pabeigts, bet arī vienā rāvienā nobeigts – saikne ar Kafkas personību pārtrūktu. Kafka gribēja kaut ko citu. Ko – tas viņam pašam droši vien nebija skaidrs.

Diena, 26.09.2001

_______________________________

Vēl par Kafku:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s