Francs Kafka “Stāsti”

Nepazīstamais Kafka

Francs Kafka. Stāsti. No vācu val. tulk. S. Brice. R., Atēna, 2001

Kafka Stāsti Kafka ir gluži pašsaprotams jēdziens Rietumu kultūrā. Laikam gan nav daudz 20. gadsimta prozistu, kuru darbu kopojumu izdevēji apbrīnojami nepretenciozi varētu atļauties nokrustīt vienkārši par Stāstiem, nemeklējot kādu āķīgāku virsrakstu lasītaja pavedināšanai. Autora vārds izsaka visu. Ja reiz Kafka, tad Kafka. Un — kur Kafka, tur uzreiz Gregors Zamza, kurš pārvēršas par vaboli, labošanas darbu kolonija ar jokaino daiktu, kas sodāmā ķermenī iegravē dzīvē noderīgas pamācības; erudītāks lasītājs varbūt vēl atcerēsies arī Georgu Bendemanu, kurš pēc sarunas ar tēvu nez kāpēc ielec upē. Bet tas arī laikam viss. Dīvainā kārtā šie trīs tikko piesauktie stāsti — Pārvērtība, Labošanas darbu kolonijā un Spriedums — aizseguši pārējo Kafkas daiļradi. Ja runā par Kafkas īsprozu, tad runā tikai par šiem trīs stāstiem. Ja publicē Kafkas izlasi, tad ir skaidrs, ka tajā noteikti būs lasāmi šie trīs stāsti un — kā neobligāta piedeva — varbūt vēl kaut kas no grāmatām Lauku ārsts un Bada mākslinieks. Būtībā Kafkas daiļrade joprojām ir nepazīstama — un pat nopietni analītiķi viņa vēstulēm un dienasgrāmatām pievērš lielāku uzmanību nekā, teiksim, pirmajai īsprozas grāmatai Vērojumi.

Tieši tāpēc Stāsti ir svētīga grāmata. Jo — tajā apkopots viss, ko Kafka dzīves laikā publicējis: krājums Vērojumi, stāsti Spriedums, Pārvērtība un Labošanas darbu kolonijā, kuri tika izdoti atsevišķās grāmatās, krājumi Lauku ārsts un Bada mākslinieks (vēl Kafka periodikā publicēja arī Kurinātāju, kas ir romāna Amerika pirmā nodaļa, un stāsta Kādas cīņas apraksts fragmentus). Tātad — viss, ko pats Kafka uzskatīja par saglabāšanas vērtu: ja Makss Brods būtu izpildījis Kafkas vēlējumu un iznīcinājis viņa darbus, tad mūsu priekšstats par Kafku aprobežotos tikai ar šiem tekstiem.

Turpināt lasīt