Francs Kafka “Process”

Uzdrīkstēšanās būt Kafkam

Francs Kafka. Process. No vācu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete. R., Daugava, 1999

Ģeniālu, izcilu, lielisku, labu utt. rakstnieku ir daudz, bet pagalam maz tādu, par kuriem varētu teikt, ka XX gadsimta literatūras ainava bez viņiem nav iedomājama. Kafka ir šīs mazskaitlīgās plejādes pašā centrā. Patlaban uzlūkojot Daugavas izdoto Procesu, kas turpina vērienīgi pasākto sēriju XX gadsimta klasiķi, it kā vajadzētu sajust gandarījumu: beidzot Kafka ievāktos arī latviešu kultūrā. Tomēr pārņem tāda kā neērtības vai grūti formulējama absurda izjūta – it kā kādam būtu parādā, bet nejustos vainīgs par šo parādu. Ir 1999. gads, diez vai atrodams kāds kultūrai piederīgs cilvēks, kurš nebūtu pazīstams ar Kafkas darbiem, viss viņa rakstītais tiek publicēts un komentēts līdz pēdējai rindiņai, Kafku interpretē krustām šķērsām no visiem iedomājamajiem skatpunktiem – un tikai tagad parādās pirmā Kafkas grāmata latviski (turklāt Procesa tulkojuma ceļš no publikācijas periodikā līdz grāmatai bija turpat desmit gadus ilgs – apmēram tikpat ilgs savulaik bija Procesa ceļš no manuskripta līdz publikācijai), it kā izdevēji būtu cieši ņēmuši pie sirds Kafkas vēlējumu pēc nāves viņa darbus iznīcināt vai vismaz noklusēt.

Kafka, kā rakstīja Hermanis Brohs, bija „cilvēks bez biogrāfijas”. Pasaules lielie notikumi – karš (Process rakstīts Pirmā pasaules kara laikā), impēriju brukšana, jaunu valstu tapšana – meta ap Kafku lielu līkumu, toties ikdienišķie sīkumi iedarbojās kā tarāns, triekdami Kafku no vienas bezcerības bedres nākamajā. Viņš bija tipisks sīkpilsonis, piederīgs pie Austroungārijas milzīgās birokrātu armijas, strādāja apdrošināšanas sabiedrībā un nemitīgi grasījās precēties, tā arī nespēdams izšķirties par šo sava mūža lielāko notikumu. Kafkas biogrāfijas fakti visdrīzāk liecina par personību, kas aizdomīgi atgādina Procesā un Pilī aprakstītos ērmīgos ierēdņus, vai vismaz ir bezcerīgs viduvējības etalons. Taču šis bezcerīgais viduvējības etalons, kura vienīgā vēlēšanās, liekas, bija pēc iespējas mazāk atšķirties no citiem, rakstīja – un atļāvās rakstīt tik ļoti atšķirīgi no visas tā laika literatūras, ka jau pēc nedaudziem gadiem mītizējās par citādīguma etalonu. Tostarp mītizējās pat viņa neesošā biogrāfija. Var tikai apbrīnot analītiķus, kas spēj izfiltrēt visneiedomājamākās būšanas no šīs notikumiem tik pieticīgās esamības. Var jau būt, ka ar savu lojālā pilsoņa, mērenā patriota, mērenā ebreja masku viņš gluži vienkārši atpirkās no pasaules, kurai viņa teksti nebija vajadzīgi. Un kura, kā atklājās jau nedaudzus gadus pēc viņa nāves – pēc Procesa un pārējo romānu publicēšanas, patiesībā bezmaz brēca pēc Kafkas darbiem.

Kāpēc Kafka rakstīja? Slava viņu diez ko nevilināja. Starp citu, tas ir pārmēru iesīkstējies priekšstats, ka Kafka bijis neatzīts. Milzīgā vācvalodīgā publika viņu gan neko daudz nezināja, tomēr viņš bija pazīstams literātu aprindās, viņam piešķīra tolaik respektablo Fontānes prēmiju un, cik noprotams, izdevēji labprāt būtu publicējuši visu, ko vien Kafka piedāvātu. Bet Kafka neko nepiedāvāja. Viņš „tikai” rakstīja – apmēram tā, kā raksta grafomāni: romānus, nevienu tā arī īsti nepabeigdams, īsprozu, vēstules, dienasgrāmatas. Kafkas dienasgrāmatu un vēstuļu sējumi ir diezgan smaga lasāmviela. Taču ne tik daudz viņa pašmocību vai pašanalīzes dēļ, cik grūti paciešamās sīkumainības (kalpones soļus bēniņos Kafka izmanījās pārvērst apokaliptiskā notikumā, kas viņu padzen no tikko noīrēta dzīvokļa) un fantastiskā egocentrisma (nav gadījies lasīt, ka vēstulē mīļotajai sievietei kāds apjūsmotu nevis viņas, bet savas kājas – kā to darīja Kafka) dēļ. Vēl trakāk – sevišķu prieku Kafkam sagādāja egoistiska tīksmināšanās pašam par savu egoismu. Un tomēr, liekas, tam vajadzīga milzīga drosme – nevis spēlēt izredzēto vai būt izlecējam gadsimta sākuma modernisma garā, vai, kas ir vēl vienkāršāk, no tribīnes sludināt visiem zināmas patiesības, bet gan būt nekam, saplūst ar to publiku, kas Kafku nekādā gadījumā nelasītu, ja arī viņš savus darbus publicētu. Būt neredzamam, nedzirdamam un nejūtamam, ierakstīt savu esamību sīkpilsoņu pūļa ornamentā, droši vien nemaz nenojaušot, ka naktīs rakstītie un it kā iznīcībai nolemtie darbi (Kafka vēlēja pēc nāves iznīcināt visus manuskriptus – arī Procesu) jau ar savu ēnu pārklājuši milzīgas literatūras teritorijas un pašos pamatos izmanījuši priekšstatus par to, kas ir literatūra.

Ko gan lai vēl piebilst par pašu Procesu – pēc tam, kad to apcerējis Moriss Blanšo, Eliass Kaneti, Teodors Adorno, Valters Benjamins, Žils Delēzs un Felikss Gvatari, par mazāka mēroga spīdekļiem un neatzīto ģēniju apslienātājiem nemaz nerunājot. Īstenībā Process – līdzīgi kā vairums Kafkas darbu – ir reti garlaicīga lasāmviela. Nevaru iedomāties cilvēku, kas nesamelojot deklarētu, ka Kafka ir viņa mīļākais rakstnieks. Izciliem darbiem nav vajadzīgs, lai viņi patiktu. Viņiem pietiek ar spoguļošanos sevī. Procesa lasīšanu pareizāk būtu dēvēt par Procesa pārvarēšanu, taču, kad teksts būs iemājojis apziņā, to nedz ar meitu, nedz ar šņabi laukā nevarēs izdabūt. Process būs uzsācis lasītāja pārtapināšanas procesu. „Dobums, kādu ģeniāla grāmata izdedzina apkārtesošajā, ir labi piemērots, lai tur ievietotu savu mazo svecīti. Lūk, kāpēc ģeniālais iedvesmo, iedvesmo visus, bet ne tikai mudina atdarināt,” Kafka rakstīja savā dienasgrāmatā 1912. gada 15. septembrī, droši vien nenojauzdams, ka šie vārdi attiecināmi arī uz viņu pašu.

Mūslaikos nav grūti rakstīt kā Kafkam. Turpretī būt Kafkam – tur patiesi bija vajadzīga liela uzdrīkstēšanās.

Diena, 17.11.1999

___________________________________

Vēl par Kafku:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s