Borhesa dzīves un daiļrades svarīgākie fakti

1899. 24. augusts. Buenosairesā piedzimst Horhe Luiss Borhess. Viņa dzimtā valoda ir spāņu, taču lasīt Borhess visupirms iemācās angliski, jo tēvs Horhe Giljermo Borhess (1874 – 1938) ir liels angļu literatūras cienītājs, pasniedz filosofiju un psiholoģiju angļu valodā. Turklāt Borhesa vecmāmiņa no tēva puses – Frensisa Heizlema (1842 – 1935) – ir angliete, kura ap 1870. gadu Patagonijā sastapa savu nākamo vīru, pulkvedi Fransisko Borhesu (1833 – 1874). Māte Leonora Asevedo Aedo (1876 – 1975) ir no Urugvajas, kurā viņas senči ieceļojuši no Portugāles.

1910. Laikrakstā Zeme publicēts Oskara Vailda pasakas Laimīgais princis tulkojums ar parakstu Horhe Borhess. Visi uzskata, ka tulkotājs ir Borhess vecākais, kura vārds arī ir Horhe, taču īstenībā pasaku tulkojis Horhe Luiss Borhess.

1914. Borhesu ģimene dodas uz Eiropu, kur iecerēts pavadīt dažas nedēļas. Ženēvā viņus pārsteidz 1. pasaules karš. Borhess mācās koledžā, kurā nodarbības notiek franču valodā, atklāj franču literatūru, lasa Igo un Rembo.

1918. Lugano. Borhess dzejo – angliski un franciski, mācās vācu valodu, daudz lasa, iepazīst arī Kafkas (vēlāk Borhesa tulkojumā iznāks Kafkas prozas grāmata) un Gustava Mairinka daiļradi.

1919. Borhesa pirmā oriģinālpublikācija: spāņu grāmatu apskats kādā Ženēvas laikrakstā franču valodā. Ģimene pārceļas uz Spāniju. Borhess iepazīstas ar spāņu ultraistiem, tostarp Giljermo de Torri (1900 – 1977), kurš vēlāk pārcelsies uz Argentīnu un 1928. gadā apprecēs Borhesa māsu Noru. Borhesa pirmā dzejas publikācija.

1920. Madrides žurnālā Servantess Borhesa tulkojumā publicēta Ekspresionisma antoloģija – vācu un austriešu ekspresionistu teksti. Top pirmās Borhesa grāmatas – eseju krājums Iezīmētās kārtis un dzejoļu krājums Sarkanie psalmi. Borhess abus manuskriptus iznīcina. Pēc daudziem gadiem Iezīmētās kārtis pašironiskā kontekstā iznirs stāstā Alefs: Borhess (tā sauc stāsta galveno varoni) žēlojas, ka Iezīmētās kārtis nav saņēmušas Argentīnas Nacionālo literatūras prēmiju.

1921. Iznāk žurnāla Ultra pirmais numurs, kurā lasāmi arī Borhesa dzejoļi un recenzijas.

Martā Borhesu ģimene atgriežas Argentīnā. Borhess iepazīstas ar Masedonio Fernandesu, kurš kļūst par viņa literāro skolotāju, un citiem rakstniekiem, publicē manifestu Ultraisms. Pēcāk kritika par Borhesa ultraisma avantūru rakstīs, ka viņš pārstājis būt ultraists, kad uzrakstījis pirmo ultraistisko dzejoli.

1923. Iznāk pirmais Borhesa dzejoļu krājums Kaislība uz Buenosairesu 300 eksemplāru tirāžā. Grāmatas izdošanu finansē Borhesa tēvs, vāka noformējumu darina māsa.

1925. Dzejoļu krājums Mēness iepretī. Eseju un recenziju krājums Pētījumi, kurā lielākoties apcerēti spāņu un angļu baroka rakstnieki. Presē publicēts Džoisa Ulisa tulkojuma fragments.

1926. Eseju krājums Manu cerību zeme, kurā lasāmas esejas un recenzijas par spāņu rakstniekiem.

1928. Grāmata Argentīniešu valoda.

1929. Dzejoļu krājums Sanmartina burtnīciņa, pēc kura Borhess pilnībā pievēršas esejistikai un prozai; dzejot viņš atsāks krietni vēlāk – un tie būs jau pavisam atšķirīgi teksti.

1930. Grāmata Evaristo Karjego – pirmā eseju grāmata, kuru pats Borhess uzskatīja par uzmanības vērtu, atļāva tās atkārtotus izdevumus un iekļāva savos kopotajos rakstos. Evaristo Karjego (1883 – 1912) bija tipisks otrā plāna dzejnieks, Borhesu ģimenes draugs un kaimiņš, kurš apdzejoja Buenosairesas priekšpilsētas. Dīvainā kārtā par pašu Karjego grāmatā ir ļoti maz – krietni lielāku uzmanību Borhess pievērš Buenosairesas priekšpilsētu specifikai un mitoloģijai.

Borhess iepazīstas ar rakstnieku Adolfo Bjoju Kasaresu (1914 – 1999), kurš kļūst par Borhesa tuvāko draugu un līdzautoru.

1932. Eseju krājums Pārspriedumi.

1933. Periodikā sāk publicēt stāstus, kas vēlāk veidos Nelietības vispārējo vēsturi.

1934. Kopā ar rakstnieku Enriki Amorimu, Borhesa māsīcas vīru, apceļo Urugvajas ziemeļu nomales, iepazīst gaučo dzīvi. Mazliet estetizēta gaučo esamības poētika vēlāk ne reizi vien iznirs Borhesa prozā.

1935. Stāstu krājums Nelietības vispārējā vēsture. Mājsaimniecēm paredzētā žurnālā Pavards sāk publicēt mazas esejas rubrikā Ārzemju grāmatas un to autori: lasītāja ceļvedis; šo nodarbību turpina līdz 1940. gadam. Saraksta stāstu Tuvošanās Almutāsimam.

1936. Eseju krājums Mūžības vēsture.

1937. Sāk strādāt bibliotēkā Buenosairesas nomalē. Tulko Virdžīnijas Vulfas romānu Orlando. Iznāk Borhesa un Pedro Enrikes Urenjas sastādīta Argentīnas literatūras klasiskā antoloģija.

1938. Tēva nāve. Ap Ziemsvētkiem Borhess pēc sadzīviskas traumas nokļūst slimnīcā ar smagu asins saindēšanos. Palātā tiek iecerēts stāsts Pjērs Menārs, Dona Kihota autors.

1940. Kopā ar Silvīnu Okampo publicē Fantastiskās literatūras antoloģiju. Grāmata piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus; to labi iepazīst rakstnieki, kas vēlāk radīs Latīnamerikas maģisko reālismu. Pēc vairāk nekā desmit gadu ilga pārtraukuma Borhess atsāk publicēt dzejoļus.

1941. Stāstu krājums Sazaroto taku dārzs.

1942. Borhess un Bjojs Kasaress ar Onorio Bustosa Domeka pseidonīmu publicē parodisku detektīvstāstu krājumu Seši uzdevumi donam Isidoro Parodi.

1943. Dzejoļu izlase 1922. – 1943. gada dzejoļi, kurā daudzi teksti lasāmi jaunā redakcijā (savu darbu atkārtotajos izdevumos un izlasēs Borhess vispār mēdza tekstus pamatīgi pārstrādāt). Kopā ar Bjoju Kasaresu publicē antoloģiju Labākie detektīvstāsti.

1944. Ar nosaukumu Izdomāti stāsti iznāk Sazaroto taku dārza atkārtots izdevums, kas papildināts ar vairākiem jauniem stāstiem.

1945. Kopā ar Bjoju Kasaresu sastāda sēriju Septītais loks, kurā tiek publicēta detektīvžanra klasika. Sērija iznāk līdz 1955. gadam.

1946. Pēc militārā apvērsuma pie varas nāk Perons. Borhesu par pretvalstiskiem izteikumiem "paaugstina amatā" – pārceļ par putnu un trušu tirdzniecības inspektoru pilsētas tirgos. Borhess atsakās no šī amata, lasa lekcijas Argentīnā un Urugvajā.

Kopā ar Bjoju Kasaresu, maskējoties aiz Suaresa Liča pseidonīma, izdod detektīvstāstu Slepkavības modelis.

Sāk izdot žurnālu Buenosairesas annāles. Žurnāls iznāk divus gadus; cita starpā tajā parādās pirmā Hulio Kortāsara publikācija.

1947. Eseju krājums Jauns laika atspēkojums.

1949. Stāstu krājums Alefs.

1950. Borhesu ievēl par Argentīnas rakstnieku biedrības prezidentu; šajā amatā viņš paliek trīs gadus. Strādā par angļu literatūras pasniedzēju Buenosairesas universitātē. Atrodas nepārtrauktā policijas uzraudzībā.

1951. Stāstu krājums Nāve un kompass. Izdomātie stāsti iznāk Francijā.

1952. Eseju krājums Jauni pētījumi.

1953. Sāk iznākt pirmie Borhesa kopotie raksti paša autora sastādījumā. Tekstu atlase ir ļoti paškritiska.

1955. Perona diktatūras krišana. Pateicoties draugu gādībai, Borhess kļūst par Argentīnas Nacionālās bibliotēkas direktoru.

Kopā ar Bjoju Kasaresu publicē fantastisku stāstu antoloģiju Īsi un neparasti stāsti, kurā līdzās reālu autoru tekstiem ir arī mistifikācijas, divsējumu gaučo poēzijas antoloģiju, divus kinoscenārijus. Monogrāfija Leopoldo Lugonjess (kopā ar Betīnu Edelbergu).

1957. Antoloģija Fantastiskās zooloģijas rokasgrāmata (kopā ar Margaritu Gerero).

1960. Dzejoļu un mazu prozas tekstu krājums Radītājs, kurā lasāmi jau trīsdesmitajos gados rakstīti teksti. Borhess Radītāju vērtēja ļoti augstu, uzskatīdams, ka tā ir viņa vispersoniskākā un patiesākā grāmata, jo tajā apkopotie teksti sacerēti iekšējas nepieciešamības dēļ, nedomājot par publicēšanu. Antoloģija Debesu un Elles grāmata (kopā ar Bjoju Kasaresu), kurā apkopoti dažādu laikmetu autoru teksti par elli un paradīzi.

1961. Borhesam un Beketam piešķir starptautisko grāmatizdevēju prēmiju Formentor. Vienu semestri lasa lekcijas Teksasas štata universitātē.

1962. Argentīnas Nacionālā mākslas fonda prēmija. Francijas Mākslas un Literatūras ordenis. Iznāk pirmie Borhesa prozas tulkojumi angliski – grāmatas Labirinti un Izdomājumi.

1963. Brauciens uz Angliju.

1964. Francijā iznāk žurnāla Ern numurs, kas veltīts Borhesam.

1965. Saņem Peru Saules ordeni. Grāmata Ievads angļu literatūrā (kopā ar Mariju Esteri Vaskesu). Milongu krājums Sešām stīgām, kurām Astors Pjacolla sacer mūziku.

1966. Grāmata Ģermāņu viduslaiku literatūra (kopā ar Mariju Esteri Vaskesu).

1967. Septiņi mēneši ASV. Lekcijas Kembridžas un Hārvarda universitātē. Parodisku recenziju krājums Bustosa Domeka hronikas (kopā ar Bjoju Kasaresu).

Grāmata Ievads ASV literatūrā (kopā ar Esteri Semborainu de Torresu).

Izdomāto radījumu grāmata (kopā ar Margaritu Gerero), kurā ar enciklopēdista vērienu aprakstītas visdažādākās radības: kentauri, vienradži, Minotaurs, Svēdenborga eņģeļi, Kafkas vabole no stāsta Pārvērtība u. c.

1969. Dzejoļu un īsprozas krājums Tumsas slavinājums. Lekcijas Telavivā un Jeruzālemē. Francijas televīzija rāda dokumentālu filmu par Borhesu. Trešais brauciens uz ASV: Oklahomas štata universitātē notiek Borhesa daiļradei veltīts simpozijs.

1970. Stāstu krājums Broudija ziņojums. Bernardo Bertoluči uzņem filmu Zirnekļa stratēģija, kas veidota pēc Borhesa stāsta Nodevēja un varoņa tēma. Borhesu izvirza Nobela prēmijai.

1971. Kolumbijas un Oksfordas universitātes goda doktors. Itālijā Turīnas teātris iestudē lugu Borhesa evaņģēlijs.

1972. Dzejas un īsprozas grāmata Tīģeru zelts. Mičiganas universitātes goda doktors.

1973. Buenosairesas goda pilsonis. Lekcijas Madridē. Pēc tam, kad pie varas no jauna nāk peronistu partija, pamet Argentīnas Nacionālās bibliotēkas direktora amatu.

1975. Stāstu krājums Smilšu grāmata, dzejoļu krājums Apslēptā roze. 99 gadu vecumā mirst Borhesa māte. Brauciens uz ASV ar Mariju Kodamu, kas pavadīs viņu visos turpmākajos ceļojumos, kļūs par viņa sekretāri un tuvāko cilvēku līdz pašai Borhesa nāvei.

1976. Dzejoļu krājums Dzelzs monēta. Grāmata Kas ir budisms? (kopā ar Alisiju Hurado).

1977. Dzejoļu krājums Nakts vēsture. Krājums Priekšvārdi, kurā apkopoti Borhesa pusgadsimta laikā sarakstītie priekšvārdi.

1978. Sorbonas universitātes goda doktors. Brauciens uz Šveici un Ēģipti.

1980. Grāmata Septiņi vakari – lekcijas, kuras Borhess 1977. gadā nolasīja Buenosairesas teātrī Kolizejs: Dievišķā komēdija, budisms, Tūkstoš un viena nakts, murgi literatūrā, dzeja, Kabala, aklums. Saņem Spānijas augstāko literāro godalgu – Servantesa prēmiju.

1981. Dzejoļu krājums Slepenraksts.

1982. Grāmata Deviņas esejas par Danti.

1983. Francijas Goda leģiona ordenis.

1984. Brauciens uz Itāliju, Grieķiju, Spāniju, Portugāli iedvesmo Borhesu uzrakstīt mazu eseju grāmatu Atlants, kas tiek ilustrēta ar Marijas Kodamas fotogrāfijām.

1985. Dzejoļu krājums Poruka. Dodas uz Ženēvu, jau nojauzdams, ka vairs nekad neatgriezīsies Argentīnā.

1986. Apprecas ar Mariju Kodamu. 14. jūlijā Borhess mirst. Iznāk pirmā Borhesa pēcnāves grāmata – recenziju krājums Iemūrētie teksti. ‘

____________________________________________

Hronika papildina manu pēcvārdu grāmatai Horhe Luiss Borhess Stāsti, R., Jumava 2002 un 2008.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s