“Procesa” lasīšanas – lasīšanas procesa – piezīmes

“Dobums, kādu ģeniāla grāmata izdedzina apkārtesošajā, ir labi piemērots, lai tur ievietotu savu mazo svecīti. Lūk, kāpēc ģeniālais iedvesmo, iedvesmo visus, bet ne tikai mudina atdarināt.”

Ieraksts Kafkas dienasgrāmatā 1912. gada 15. septembrī

Biogrāfiskie fakti orientācijai: vāciski rakstošs Prāgas ebrejs, kuru parasti mēdz uzskatīt par austriešu literātu; dzimis 1883. gada 3. jūlijā (mātes senčos ir rabīni; tēvs — diezgan veiksmīgs sīkfabrikants, spriežot pēc nenosūtītās Vēstules tēvam (1919) —reti aprobežots un nomācošs cilvēks, īstens Kafkas prozas tēvs); studējis jurisprudenci, mācījies arī Prāgas komercakadēmijā; strādājis sabiedrībā, kas nodarbojās ar apdrošināšanu pret rūpniecībā iegūtām traumām; 1917. gadā saslima ar tuberkulozi; 1922. gadā aizgāja pensijā un pārcēlās uz dzīvi Berlīnē, lai profesionāli nodotos literatūrai; 1924. gada 3. jūnijā mira kādā sanatorijā Vīnes tuvumā; apglabāts Prāgā.

Dzīves laikā iznākušās grāmatas: īsprozas krājumiņš Vērojumi (1913.), pirmā nodaļa no romāna, kuru vēlāk Makss Brods nodēvēja par Ameriku, — Kurinātājs (1913), noveles Spriedums, Pārvērtība (abas 1916), Labošanas darbu kolonijā (1919), stāstu krājumi Lauku ārsts (1919.), Bada mākslinieks (1924). Jau tolaik Kafka nebūt nebija mazpazīstams — izdevniecības Hamburgā un Leipcigā publicēja visu, ko viņš iesniedza, Kafkas darbus tulkoja; 1915. gadā viņam piešķīra visai respektablo Fontānes prēmiju. Nozīmīgākie darbi iznāca pēc nāves: romāni Amerika (rakstīts 1911.—1916.; publicēts 1927. g.; nepabeigts), Process (1915.—1918.; publicēts 1925. g.), Pils (1921 .—1922.; publicēts 1926. g.; nepabeigts; arī šim romānam Kafkas iecerētais nosaukums nav zināms); par prozu mēdz uzskatīt arī Kafkas dienasgrāmatas un vēstules.

***

Kafka ir pabijis visur: eksistenciālista bezizejā, sociālistiskās mākslas mehāniskajās darbnīcās, psihoanalītiķa kabinetā, absurdista midzenī, reālista viennozīmīgajā, pieticīgajā pasaulītē, strukturālista greznumgrabekļos; katrs no šiem interpretētājiem ir mēģinājis Kafku deformēt, iekļaujot savā sistēmā. Šāda Kafkas prozas pakārtošana kādai idejai ir diezgan apšaubāma nodarbošanās, jo pats Procesa autors radīja bezdibenīgu pasauli, visaptverošu sistēmu, — un iekļaut to vēl kādā citā sistēmā būtībā nav iespējams; tāpēc arī interpretētāju sistēmas visbiežāk pašas deformējas un pakārtojas Kafkam. Rakstniecībā allaž eksistē klišejas — jau gatavas struktūras, kuras attiecīgajam autoram atliek tikai aizpildīt, vadoties pēc noteikta likumu kopuma; un ar to arī nodarbojas lielumlielā literātu daļa. Šīs klišejas pamazām tiek nolietotas, to sākotnējā vērtība devalvējas, — un rodas nepieciešamība tās nomainīt. Tas arī ir galvenais rakstnieka uzdevums: izārdīt esošās struktūras un atvietot tās ar jaunām. Kafkas proza parādījās laikā, kad reālprozas tradīcija bija izsmēlusi savas iespējas un mehāniski reproducēja pati sevi, — un viņš radīja principiāli jaunu rakstību (tāpat kā to, tikai citādā veidā, izdarīja Prusts, Džoiss, Folkners, Robs Grijē), orientēdamies vairs ne tikdaudz uz īstenību, kā uz intelektuālo visumu, tā centrā ievietodams bezjēdzību — ne kā emociju vai mirklīgu pārdzīvojumu, bet kā eksistenciālu problēmu, vienu no galvenajām divdesmitā gadsimta pieredzē; galu galā —bezjēdzības bezjēdzību.

***

Process — tas nav tikai romāna nosaukums, tā ir viena no Kafkas poētikas īpatnībām: sīksīki aprakstīts kāds process, šai gadījumā izmeklēšanas process, citur — pārvēršanās (Pārvērtība), sodīšanas (Labošanas darbu kolonijā), tuvināšanās pasaules centram, kādai pilij (Pils), Ķīnas mūra celšana (Kā tika uzcelts Ķīnas mūris), pašnāvība (Spriedums) utt., turklāt Kafka tikai uzskaita, kas ir noticis, un nemaz nav svarīgi, kāpēc tas viss notiek — viss notiek tikai tāpēc, ka notiek. Cilvēks, sākot no zīlnieka līdz filozofam, allaž meklē visā notiekošajā kādu slēptu jēgu, tādējādi katrs mazākais sīkums tiek bezgalīgi skaidrots un komentēts, bet Kafkas pasaulē notikums, pareizāk sakot, notikšanas process tiek tikai aprakstīts — tā skaidrojums, jēgas meklējums atstāts interpretētāja ziņā. Reālprozā ir noteikts paņēmienu kopums, tāds kā savdabīgs augstāka līmeņa alfabēts, no kura formējas darbs, un te ir kāda ļoti svarīga likumsakarība: tekstā nedrīkst būt nekā lieka — autoram vismaz intuitīvi jāapzinās, kāpēc attiecīgā epizode nepieciešama, un no visas iespējamās variantu bezgalības jāatlasa tikai tas, kas ietilpst atbildē uz šo “kāpēc” (citādi bez pārmērīgām pūlēm jebkuru stāstu varētu pārvērst romānā, romānu — triloģijā, triloģiju, teiksim, dodekaloģijā utt.). Ja kāda epizode romānā iekļuvusi “nez kāpēc” — tā ir pilnīgi lieka, un bieži gadās, ka šī iemesla dēļ lieks izrādās viss romāns. Kafkas Procesā ir citādi. Ielūkosimies, piemēram, romāna otrajā nodaļā, kurā Jozefu K. izsauc pie izmeklētāja: nez kāpēc svētdien (tas tiek īpaši uzsvērts); K. nez kāpēc nonāk konfliktā ar direktora vietnieku (vēlāk šī epizode nekur neatbalsojas); ceļa viņš nez kāpēc sastop tos trīs savus kolēģus, kuri bija klāt aresta brīdī; tālāk, meklēdams izmeklēšanas komisiju, viņš nez kāpēc izdomā dīvaino galdnieku Lancu (kurš tik labi iederas šai mājā, ka nebūtu brīnums, ja K. viņu patiesi atrastu); dzīvoklī, kurā noris izmeklēšanas komisijas sēde, nez kāpēc mazgā veļu, — un nez kāpēc tieši šādā dzīvoklī noris izmeklēšanas komisijas sēde; uz izmeklēšanas komisijas sēdi nez kāpēc sapulcējusies vesela zāle, kura turklāt nez kāpēc sadalās divās daļās, no kurām viena nez kāpēc smejas, kad K. apgalvo, ka viņš esot lielas bankas vecākais prokūrists; turklāt K. nez kāpēc saka varenu atmaskojošu runu utt. Kafka romāna likumsakarības apgriež ar kājām gaisā — teksta pamatā ir tieši tas, kas tur nedrīkstētu būt, kas ir diletantisma pazīme. Sižeta loģika ir pavisam vienkārša: process no aresta līdz nāvessodam, bet šo sižeta ritumu veido “nez kāpēc” process — autors it kā atslāņo epizodi/zīmi no tās nozīmes (“Kafka — nesasniedzamas transcendences romānists; viņa pasaule pārpildīta ar zīmēm, kuras mēs nesaprotam,” 1957. gadā rakstīja Sartrs), vai, pareizāk sakot, jebkurš “nez kāpēc” (principā atsevišķam “nez kāpēc” var atrast jēgu, piedēvēt kādu simbolu vai metaforu, bet to kopums — kas ietver dažādu līmeņu “nez kāpēc” — ir neatšifrējams, jo nav formēts pēc kādas noteiktas likumsakarības; “nez kāpēc” — tas nozīmē nejaušību likumsakarības kvalitātē) nenozīmē neko, t. i. — tas var nozīmēt visu. Tāpēc arī Kafku nereti mēdz dēvēt par absurdistu.

***

Procesa pasaule vienlaicīgi ir pazīstama, atpazīstama (nav grūti iedomāties, ka jebkurš varētu nonākt līdzīgā situācijā kā Jozefs K.) un dīvaina — kaut kas šo atpazīšanu traucē. Šai sakarībā ielūkosimies teksta iekšējā loģikā. Romānam ir tradicionāls taisnvirziena sižets; notikumi no aresta līdz nāvessodam — cēloņsakarību virkne, tikai nav zināms pats galvenais cēlonis: kāpēc arestēja Jofefu K., un līdz ar to nav skaidrs, kāpēc viņu nogalina. “Vai tad jūs ticat, ka esmu nevainīgs?” K. jautā Birstnera jaunkundzei. Vaina, vainīgums, noziegums — tās Procesa pasaulē ir abstraktas kategorijas; personāžs var būt vainīgs tādā pašā mērā kā jebkurš cits būt, piemēram, advokāts, t. i., atkal sāk darboties jau minētā jēdzienu vienlīdzība, tikai šoreiz citā kvalitātē: viens personāžs ir kaimiņš, vienlaicīgi sieviete, cits — bankas ierēdnis, vienlaicīgi vainīgais. Lingvistikas paradokss tiek projicēts sižetā. Teksta jēgu, šai gadījumā — bezjēgu, formē nevis sakarības ar īstenību, bet gan valodas izmantošanas metode.

Kamī, runājot par Kafku, literāros darbus iedalīja divos veidos — vienos notiekošais lasītājam šķiet dabisks, bet otros tikai personāži uzskata par pašsaprotamu to, kas ar viņiem notiek. “Pārsteidzošākais ir tas, ka viņu nekas nepārsteidz,” — Kamī rakstīja par Jozefu K. No šo divu elementu kontrastējošā apvienojuma — no tā, kas mums šķiet loģisks (literārā tradīcija, kas nosaka sižetu), un no tā, kas mums šķiet aloģisks, bet loģisks ir personāžam (Procesa pasaules likumi, kuri tā arī netiek noformulēti; mēs tos neuzzinām, arī K. tos nezina, bet viņš zina, ka tādi ir, un tāpēc spiests ar tiem rēķināties, arī pats autors tos nezina), tad arī veidojas tas, ko dēvē par Kafkas absurdu un kāpēc Kafku mēdz dēvēt arī par absurdistu; absurds nebūt nenozīmē absolūtu bezjēdzību — nekas nav vieglāk, kā uzrakstīt pilnīgi absurdu un nesakarīgu tekstu; absurdā teksta kvalitāti nosaka loģiskā un aloģiskā attiecības un sakarības. Kafka nebūt neradīja simbolus un alegorijas — tās rada pats lasītājs (1913. gada 3. jūlijā – savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā – Kafka rakstīja dienasgrāmatā: “Ja es domu izsaku skaļi, tā mirklī un pilnīgi zaudē nozīmi; ja es to pierakstu, tā arī allaž to zaudē, toties dažkārt iegūst jaunu jēgu;” Kamī: “… autors nenovēršami pasaka vairāk nekā gribējis”); Kafkas galvenais nopelns ir tas, ka viņš radīja neierobežoti daudznozīmīgus tekstus. Viņš rakstīja pavisam pašmērķīgi, egoistiski — dienasgrāmatās bieži atkārtojas frāzes par to, ka “kaut ko” rakstījis, rakstījis augu nakti vai visu dienu, neko nav rakstījis, bet gandrīz nekad viņš nepiemin, ko rakstījis, ko pabeidzis, ko gribējis pateikt — viņam bija svarīgi, ka kaut kas ir radīts; Kafka nepierāda, neliecina, neformulē, neattēlo — vienkārši raksta, apbrīnojami brīvi — tā, kā raksta grafomāni.

***

Process savā ziņā ir metaliterārs teksts: lai to varētu sarakstīt, intelektuālajā visumā bija jāuzkrājas romāna tradīcijas pieredzei — romāna struktūrai bija jāizkristalizējas caur daudzveidību, jāizmēģina visas savas iespējas, — un tikai pēc tam varēja rasties Process kā tradīcijas kvintesence. Pieņemsim, ka analoģisku motīvu (bankas ierēdņa, kāda Jozefa K., negaidītais arests un no tā izrietošās sekas) izmanto, piemēram, sociālkritiski ievirzīts literāts; tādā gadījumā kāds recenzents varētu rakstīt apmēram šādas rindas: “…tā ir mazā cilvēka tēma; mazais cilvēks ekspluatatoru sabiedrībā cīnās ar visuspēcīgo likumu, kurš vērsts pret viņu, bet ļauj brīvu vaļu valdošajai šķirai — un, protams, iet bojā šajā veltīgajā cīņā…” Par detektīvromānu Process: “… Jozefu K. nevainīgu apsūdz smagā noziegumā. Viņš apzinās, ka ir godīgs cilvēks un neko nav izdarījis, tomēr visi ir pret Jozefu, neviens netic viņa godīgumam, un tāpēc varonis ir spiests pats pierādīt savu nevainību. Cīņas iznākums jau no paša sākuma ir nolemts — viens nav karotājs, sevišķi, ja jākaro pret mafiju, kuras rokās ir pat likumdošana un kārtības sargāšanas iestādes…” Savukārt par psiholoģisko romānu Process: “…Jozefs K. pēkšņi tiek ierauts neizprotamu notikumu virpulī. Pantu un paragrāfu pasaule viņam ir sveša, tāpēc varonis mokoši izjūt iesūnojošās sistēmas smacējošo gaisotni un mētājas, no vienas galējības otrā — te pakļaujas pat vismuļķīgākajiem norādījumiem, te saceļas pret vispārpieņemtajām normām. Jofezs K. izmisīgi pārdzīvo savu bezspēcību, krīt dziļā depresijā un meklē palīdzību pie visnegaidītākajiem cilvēkiem — mansardā dzīvojoša trūcīga mākslinieka, sava advokāta mājkalpotājas —, un raksturīgi, ka tieši šie vienkāršie ļaudis jūt viņam līdzi un nesekmīgi tiecas palīdzēt. Romāna psiholoģiskā kulminācija ir epizodē, kurā ar Jozefu runā mācītājs, atslogodams viņa pārmocīto nervu sistēmu, — un tāpēc varonis var aiziet nāvē mierīgs un apskaidrots…” Utt., utt. (Procesu pārveidot nebūtu nemaz tik sarežģīti: jāatmet daži pārlieku stiepti dialogi, jāiestarpina pa melodramatiskai vai atmaskojošai epizodei — un lieta darīta, būtu romāns kā romāns.) Tātad Procesā ir iekļāvušās visas šīs potenciālās iespējas un varianti; Kafka ir saglabājis vien romāna pamatstruktūru, attīrīdams no visa liekā, un tāpēc arī Procesa pasaule šķiet dīvaini pazīstama — tur ir iedomājams viss, bet nav gandrīz nekas.

***

Tekstā, kuru nosacīti mēdz dēvēt par Kafkas testamentu, viņš Iūdz savu draugu, literātu Maksu Brodu, pēc nāves sadedzināt visus viņa atstātos rakstus — nepabeigtos un neizstrādātos darbus, dienasgrāmatas, vēstules, piezīmes, gan nebūdams sevišķi oriģināls — jau Vergīlijs, uz nāves gultas gulēdams, vēlēja iznīcināt Eneīdas manuskriptu; testamenta divus variantus Kafka uzrakstīja ap 1920. gadu, jau būdams smagi slims ar tuberkulozi. Par nākamībai derīgām Kafka atzina vien piecas no tobrīd sešām publicētajām grāmatām un vēl vienu noveli, kopumā — aptuveni vienu sesto daļu no tā, ko šodien ietver jēdziens Kafka; Process — vienīgais pabeigtais romāns — testamentā nav pieminēts ne ar vārdu. Makss Brods, gluži tāpat kā Vergīlija mantinieki, drauga vēlēšanos neizpildīja, pat vēl vairāk — abas zīmītes viņš iekļāva savā pēcvārdā romānam Process, kad tas tika publicēts 1925. gadā. Šoreiz nevērtēsim rīcības ētisko pusi — vai Brodam bija tiesības neizpildīt Kafkas gribu (ja viņš būtu sadedzinājis darbus, Kafka droši vien nebūtu nekas vairāk kā viena nodaļa — tiesa, spoža — austriešu literatūras vēstures mācību grāmatā), svarīgs ir kas cits — kāpēc Kafka atstāja šādu novēlējumu; viņš pats, varbūt krietni labāk nekā apkārtējie, lieliski apzinājās uzrakstītā vērtību (tas izjūtams pat dienasgrāmatā aprakstītajās mokošajās šaubās). Bez šaubām, nav iespējams restaurēt, kā tad bija īstenībā (kas jau kļuvusi par literāru atstāstu, bet Kafka savukārt — par kādu no tā leģendām), var radīt tikai vienu no īstenības interpretācijas variantiem, vienlīdz (ne)patiesu citiem. Kafka — pieticīgs apdrošināšanas sabiedrības ierēdnis un vaļasbrīžu literāts, ar kura rakstniecību ģimene un kolēģi droši vien tikai samierinājās, — apmulsis mīņājās aizmirstības bezdibeņa priekšā, apzinādamies, ka viņa personībā nav nekā tāda, ko pēc gadiem atcerēsies, ka viņā nav nekā leģendāra. Mīta loģika nosaka, ka mitoloģizēties var tikai kaut kas tāds, kas ir jau mazliet izspīlēts un acīs krītošs, — uzliesmojums, ne plūsma —, un tāpēc Kafka tiecās pielikt šo mirdzošo punktu. “Mēs ielūkojamies bezdibenī — un sākam just nelabumu un reiboni. Mūsu pirmā vēlme — atkāpties no briesmām. Nav skaidrs, kāpēc mēs paliekam. Pamazām nelabums, reibonis un šausmas saplūst tādā sajūtā, kurai nevar rast nosaukumu,” rakstīja Edgars Po. “Un tā kā mūsu saprāts vedina mūs prom no bezdibeņa malas — tieši tāpēc mēs tik neatlaidīgi tai tuvojamies. Dabā nav tādas kaislības, pildītas ar tik dēmonisku nepacietību, kā tā cilvēka kaislība, kurš, stāvēdams bezdibeņa malā, iztēlojas lēcienu.” Kafka izšķīrās par lēcienu aizmirstības bezdibenī — uzrakstīja testamentu, tādējādi savdabīgi mitoloģizēdams savu personību; tomēr ir apšaubāmi, vai, pietiekami labi pazīdams Maksu Brodu, viņš varēja būt absolūti pārliecināts, ka draugs paklausīs vēlējumam, tātad — Kafka apzinājās, ka ieies literatūras vēsturē ne vien ar saviem darbiem, bet arī ar pirmajā acu uzmetienā bezmaz noziedzīgo testamentu. Tāpēc tagad parasti raksta nevis Kafkas testaments, bet gan — Kafkas Testaments, šo tekstu traktējot kā atsevišķu viņa darbu) nodaļa leģendā par Kafku.

***

Vārdu vienlīdzība. Kafka atteicās no siltā, cilvēciskotā vārda, kurš autora radītajā pasaulē nemanāmi ienes veselu vērtību hierarhiju; līdz šim prozisti lielākoties dzīvoja ilūzijā, ka rada raksturus, sliktākajā gadījumā — tipus, tāpēc lasītājam nebija grūti jau no pirmā acu uzmetiena orientēties personāžos — atrast, kam autors dzīvo līdzi, kuru noliedz, par kuru ironizē, un, attiecīgi tālāk, — kuru apbalvo un kuru soda. Citiem vārdiem (izmantojot visai īpatnējo literatūrkritikas terminoloģiju), darbā bija “varonis”, un tikai no autora meistarības bija atkarīgs, cik lielā mērā lasītājs šo varoni uzskatīja par cilvēciskuma projekciju tekstā. Turpretī Kafkas Jozefs K. ir “personāžs” — vairs ne smaguma centrs, kura dēļ autors veidojis savu pasauli, bet — atšķirībā no “varoņa” — elementāra šīs pasaules sastāvdaļa; vārds, līdztiesīgs citiem vārdiem. Personāžs nepieciešams pasaulei, nevis pasaule personāžam. Jēdziens “Jozefs K.” ne ar ko neatšķiras no tādiem jēdzieniem kā, piemēram, “direktora vietnieks”, “kanceleja” vai “nazis, kuru iedur Jozefa K. sirdī”; K. nav ļauns, labs, drosmīgs, bailīgs, skops, izšķērdīgs, gudrs, muļķis, skaists, neglīts utt., viņš ir tikai Jozefs K. — vārds, kuram skaidrības labad atļauts pievienot dažus citus tikpat maz izsakošus jēdzienus: “prokūrists”, “īrnieks”, “apsūdzētais” un tamlīdzīgi. Šī niecīgā līdzsvara maiņa ir ļoti būtiska visā Kafkas poētikā — autors līdz ar to atņem valodai tās tik ierasto ētisko funkciju un deformē visu vērtību sistēmu; pasaule ir viendabīga, nevis sadalīta melnajā un baltajā; valoda ir atgriezusies kaut kādos bezgala arhaiskos laikos, kad vēl nebija skarts labā un ļaunā atzīšanas koks (vēlāk šie paši valodas izmantošanas principi — nu jau apzināti — attīstījās eksistenciālistu un franču jaunromānistu darbos). Paradoksāli — romānā aprakstīta tiesas prāva, bet personāžs tā arī netiek tiesāts, — un arī lasītājs negūst iespēju viņu iztiesāt, neuzzin ne kas viņš ir, ne kāds viņš ir; gan romānā, gan beigās skaidrs tikai tas, ka Jozefs K. ir Jozefs K., nekas un nekāds.

***

Procesā atrodama romantismam raksturīgā atribūtika: personāžs citpasaules iracionālo spēku varā — notikumi ris neatkarīgi no personāža gribas, un viņš nav spējīgs neko ietekmēt; K. tiek iesaistīts spēlē, kuras noteikumus nezin un nemaz nespēj izzināt: ja līdz arestam (kas nemaz nav arests, bet gan kaut kas pavisam cits, kas tikai šai iracionālajā pasaulē tiek dēvēts par arestu) Jozefs K. dzīvoja absolūti racionālā un saprotamā pasaulē, tad pēc tam K. pasaule iracionālo spēku iedarbības rezultātā sarežģās ar katru mirkli — un personāžs vairs nespēj atšķirt, kas pieder viņa pasaulei un kas — svešajai. Analoģiskas situācijas sastopamas Hofmaņa prozā, tomēr, ja Hofmanis šos iracionālos spēkus iemiesoja romantizētās dažādu mitoloģisko sistēmu interpretācijās, tad Procesā tradicionālais sātaniskais, neizzināmais spēks ir birokrātija (ja mēs pieņemam ierasto Kafkas prozas izpratni). Iracionālais motīvs sevišķi izcelts romāna priekšpēdējā nodaļā sarunā ar cietuma kapelānu — tikai te kļūst skaidrs, ka K. saskāries ar gigantisku, visaptverošu pasauli, kurai ir pat savi evaņģēliji. Savukārt šo abu pasauļu — K. un kancelejas — pretstatījums atklājas epizodē, kad K. pirmo reizi ierodas kancelejā un viņam pēkšņi paliek slikti; kanceleja ir sveša pasaule, tajā K. esamība nav iedomājama, tā izsūc K. spēkus (analoiģiska epizode — saruna ar mākslinieku, kurš ir piederīgs šai kancelejas pasaulei). Tomēr, atšķirībā no romantiskās tradīcijas, kanceleja — tumšo spēku centrs — neatrodas pazemē, bet bēniņos, — un tās ierēdņi nevis izlien pasaulē, bet nokāpj no saviem augstumiem (līdzīgs motīvs ir romānā Pils — arī te pasauli pārvalda iracionālo spēku centrs, kas atrodas senā pilī). Romantisma literatūrā tumšo spēku darbību parasti izlīdzināja kāds gaišais spēks (kā tas notiek arī Kafkas laikabiedra Gustava Meirinka romānā Golems, — tas iznāca tajā pašā laikā, kad tapa Process; arī šajā romānā darbība noris Prāgā), turpretī Procesā — neraugoties uz pretstatījumu “K./kanceleja” — šāda gaišā spēka nav; pats K. atrodas ceļā uz iracionālo pasauli — ja vien būtu iespējams, viņš tajā iekļautos. Pretstatījums “K./kanceleja” nepieciešama tikai tāpēc, lai vismaz kaut kur veidotos dialoga attiecības un formētos sižets; pretstatījums iracionālajam var dzimt tikai ārpus teksta — lasītāja apziņā. Šādi mākslīgi un šķietami nevajadzīgi pretstatījumi veidojas visā romāna ritumā; lai ar ko K. sastaptos, mirklī veidojas konflikts par nez kādiem sīkumiem: “K./Bistnera jaunkundze”, “K./students”, “K./advokāts”, “K. /komersants Bloks” utt.; būtībā šīs opozīcijas neveidojas pēc literārās loģikas likumiem — tās ir pilnīgi mākslīgas un pašas veido romāna ritējumu.

***

Process — tāpat kā vairums pārējo Kafkas darbu — ir reti garlaicīga lasāmviela; Procesa lasīšanu pareizāk būtu nodēvēt par romāna pārvarēšanu. Jebkuram tekstam ir divas dzīves: pirmā — lasīšanas procesā, kad vārds “interesants” ir kvalitatīvs jēdziens, otra pēcāk, kad teksts ir pārvarēts un lasītāja apziņā saaužas ar viņa pieredzi un citiem tekstiem. Galvenā ir otrā dzīve; pats lasīšanas process būtībā ir klaja laika nosišana, bet, ja nav šīs otrās dzīves, pat visinteresantākā romāna esamība kļūst pilnīgi bezjēdzīga; ja tas nav spējīgs neko ietekmēt pasaulē, tad var uzskatīt, ka tā vispār nav. Kafkas romāni lasītājam kļūst nepieciešami tikai tad, kad jau ir pārvarēti. Pēters Handke apgalvoja, ka “Kleists, Flobērs, Dostojevskis, Kafka, Folkners, Robs Grijē taču izmainīja manus priekšstatus par pasauli” (1967); šajā izteikumā galvenais nav dižgaru rinda, kurā Handke ievieto Kafku, bet gan tas, ka viņš atzīst, ka Kafka mainījis viņa pasaules skatījumu. Cilvēks, kurš lasījis — pārvarējis — Kafku, redz pavisam citu pasauli nekā tas, kurš Kafku nav lasījis, t. i., Kafka formē mūsdienu pasauli vismaz tikpat lielā mērā cik pasaule savulaik viņu.

Avots, 08.1990

Raksts drukāts kā pēcvārds Procesa publikācijai Avotā.

______________________________

Vēl par Kafku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s