Kurts Vonnegūts “Līķu Pēteris” “Kaķa šūpulis”

Ievads cilvēces stulbuma vēsturē

Kurts Vonnegūts. Līķu Pēteris. No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs. Kaķa šūpulis. No angļu valodas tulkojusi Anna Bauga . R., Tapals, 2000

image Pie Kurta Vonnegūta daiļrades tulkotāji ķērušies ļoti pamatīgi – no četrpadsmit Vonnegūta sarakstītajiem romāniem (vairāk nebūs – 1997. gadā romānā Laikatrīce vecmeistars paziņoja, ka metīšot mieru rakstniecībai un vispār – esot pārāk aizsēdējies šaisaulē) patlaban latviskoti astoņi. 1973. gadā latviski iznāca Kaķa šūpulis, 1987. – Lopkautuve nr.5, Lai Dievs jūs svētī, mister Rouzvoter un Čempionu brokastis; 1994. – Balagāns jeb Vientulībai – nē un Zilbārdis; 1997. – Māte nakts. Nu – Līķu Pēteris, kas ASV publicēts 1982. gadā, un Kaķa šūpuļa atkārtots izdevums, kurā restaurēti cenzūras īsinājumi (daži ironiski krievu un Padomju Savienības pieminējumi). Kaķa šūpuļa beidzamajā rindkopā lasāmi arī šādi vārdi: „Ja es būtu jaunāks, tad uzrakstītu cilvēces stulbuma vēsturi…” Tos gan nesaka pats Vonnegūts, bet viņa radītais pravietis Bokonons, tomēr tas šoreiz nav no svara. Jo būtībā visa Vonnegūta daiļrade veltīta cilvēces stulbuma apcerēšanai (izņemot varbūt divus pirmos piecdesmitajos gados publicētos romānus, kas drīzāk klasificējami kā itin tradicionāla fantastika, tiesa, atsvaidzināta ar tipiski vonnegūtisko ironiju). Nodarbība diezgan nepateicīga. Vispirmām kārtām jau tāpēc, ka darba lauks tik plašs, ka nav aptverams nedz pravieša, nedz rakstnieka spēkiem. Otrkārt, nemitīgi gremdējoties muļķības okeānā, visdrīzāk pats par muļķi paliksi. Tas gan mazliet pārspīlēti teikts. Vonnegūta allaž skeptiskais smīns ir lieliska profilakse pret stulbuma infekciju. Tomēr arī tas netraucē iekrist tādā pesimisma bedrē, ka nekādi pasaules literatūras šedevri nelīdzēs, visviens, vai tu lasītājs vai rakstītājs.

Kaķa šūpulis ASV publicēts 1963. gadā – laikā, kad pasaule un literatūra bija, neteiksim, jaunāka, bet vismaz citāda. Jautrais niknums un labdabīgā agresija, ar kādu romāns rakstīts, mūslaikos ir pagalam reti sastopama manta. Gluži tāpat kā kaut kur fonā nojaušamās gaišās ilūzijas, ka īstenībā cilvēce nemaz tik stulba nav, lai apokaliptiskā manierē darītu sev galu. Īstenībā par Kaķa šūpuli maz kas sakāms – romāns liekams visaugstākajos plauktos, pats esmu pārliecinājies, ka tam nekaitē daudzkārtēja lasīšana un pārlasīšana, un uz tā vāka bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem varētu rakstīt klasisko reklāmas frāzi, kas savu spēku pierādījusi ne vienā vien revolūcijā – lasi pats un dod citiem.

Līķu Pēteri no Kaķa šūpuļa šķir turpat 20 gadu. It kā „tas pats” Vonnegūts, bet – jau savā norieta posmā. Stāstītājs ir kāds neveiksminieks, kurš iesaukts par Līķu Pēteri (šādi Jānis Elsbergs latviskojis būtībā netulkojamo virsrakstu Deadeye Dick), jo bērnībā viņam nejauši gadījies nošaut kādu sievieti. Romānu apdzīvo visādi dīvaiņi, savādnieki un apsēstie. Ko vērts ir kaut vai Līķu Pētera kolorītais tēvs, kam pie sienas karājas mazpazīstamā mākslinieka Ādolfa Šiklgrūbera glezna, kuru viņš savulaik Vīnē nopircis no tās autora, tādējādi varbūt pat paglābjot viņu no bada nāves. Vonnegūtam allaž paticis sacerēt ķecerīgus paradoksus, mēģinot konkurēt ar vēl paradoksālākajiem nejaušību virknējumiem, kādus rada vēsture. Ir arī mūslaiku baisās pasakas – teiksim, par Līķu Pētera māti, kuru nogalē radioaktīva kamīna dzega. Ir Vonnegūta prozai raksturīgās „literārās atkāpes”, t. i., neesošu rakstnieku neesošu darbu pārstāsti, kas daudzos viņa romānos veido savdabīgu dibenplānu. Kaķa šūpulī šī funkcija bija uzticēta plašajiem citātiem no Bokonona grāmatām, septiņos Vonnegūta romānos liela vieta ierādīta fantasta Kilgora Trauta darbiem, bet Līķu Pēterī – lugai par Džonu Fortūnu, kurš devies uz Katmandu meklēt laimes valstību. Vonnegūta prozas pazinēji varēs iedziļināties viņa daiļrades iekšējā tīklojumā un atšifrēt, no kuriem romāniem Līķu Pēterī ieklīdis Dveins Hūvers, Rabo Karapekjans un dažas citas jau pazīstamas personas. Ir arī apokalipse, bez kuras Vonnegūts iztiek vien retajā romānā. Šoreiz gan tās mērogi nav salīdzināmi ar Kaķa šūpuļa pasaules bojāeju, jo autors iznīcina tikai vienu pilsētu.

Tāds tipiski vonnegūtisks paradokss, kas liekas īsti iederīgs cilvēces stulbuma vēsturē: Līķu Pēteris netīšām nogalē vienu sievieti, kļūst par sabiedrības autsaideru un visu mūžu staipa līdzi atmiņas par šo nodarījumu, bet militāristi tikpat nejauši nogalē 100 000 ļaužu – un no tā viņiem ne silts, ne auksts. Vārdu sakot, Līķu Pēterī ir viss, kā jau Vonnegūta prozā tam pienāktos būt. Un tomēr – ja romānu salīdzina ar viņa sešdesmitajos gados rakstīto prozu, jūtams, ka kaut kas vārdos īsti neformulējams, bet noteikti ļoti būtisks ir pagaisis. Var jau būt, ka labdabīgo agresiju un aizrautību aizstājis tāds kā drūms fatālisms. Apmēram pēc šāda principa: viss notiek un notiks tieši tāpat, kā noticis līdz šim, un neko tur labot nevar. Cilvēces stulbuma vēsturi patiesi iespējams uzrakstīt, bet vai no tā cilvēce tiks gudrāka – tas ir stipri apšaubāmi. Turklāt jau Kaķa šūpulī Vonnegūts vēsta, ka doktors Honikers, ledus-9 izgudrotājs un netiešs pasaules gala vaininieks, romānus neesot lasījis. Tad kāda gan jēga tos rakstīt? Bez šaubām, diez vai Vonnegūts jautājumu formulēja tik primitīvi, tomēr viņa astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados rakstītā proza liecina par tādu kā strupceļa izjūtu, orientieru zudumu vai ko tamlīdzīgu.

Diena, 15.09.2000

_________________________

Vēl par Kurtu Vonnegūtu:

Advertisements

One thought on “Kurts Vonnegūts “Līķu Pēteris” “Kaķa šūpulis”

  1. Atpakaļ ziņojums: katru dienu kaut ko radošu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s