Kurts Vonnegūts “Galapagu salas”

Pasaules gals Vonnegūta gaumē

Kurts Vonnegūts. Galapagu salas. No angļu val. tulk. J. Elsbergs. R., Tapals, 2001. 234 lpp.

Kurts Vonnegūts Galapagu salas Jaunus Kurta Vonnegūta darbus vairs nav cerību sagaidīt – 1997. gadā viņš paziņoja, ka metīšot mieru rakstniecībai. Vēsts līdz lasītājam tika nogādāta tipiski vonnegūtiskā formā: romānā Laikatrīce viens no galvenajiem notikumiem bija paziņojums par to, ka Vonnegūts vairs nerakstīs romānus. Pagaidām viņš solījumu ir turējis, vienīgā Vonnegūta publiskā saskarsme ar literatūru – lekcijas rakstnieku kursos. Tā nu nākas lasīt un pārlasīt vecos Vonnegūta romānus. Kaut arī Vonnegūts izpelnījies pārsteidzošu izdevēju ievērību – latviskoti jau deviņi viņa romāni – vēl šis tas palicis: pirmie divi piecdesmitajos gados publicētie Vonnegūta romāni Mehāniskās klavieres un Titāna sirēnas, kuriem gan krietni jaušama vecuma piesmaka, jau pieminētā Laikatrīce, Cietuma putns (1979), Hokus pokus (1989) un autobiogrāfiskā kolāža Liktenis sliktāks par nāvi (1991).

Galapagu salas (1985), šķiet, ir labākais, ko Vonnegūts sarakstījis astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Romāns radās pēc tam, kad pats autors apmeklēja Galapagu salas. Taču īstenībā reālās Galapagu salas ar savām iguānām, milzu bruņurupučiem un citiem dabas brīnumiem nepavisam nav svarīgas. Šis no pasaules izolētais nostūris jau kļuvis par metaforu. Savulaik tur pabija Darvins, gūdams iespaidus, kas viņu uzvedināja uz sugu izcelšanās un evolūcijas teorijas radīšanu, t. i., priekšstats par dzīvības un tātad arī cilvēka evolūciju cieši saistīts ar Galapagu salām. Vonneguts loģiski turpina šo metaforu, Galapagu salas saistīdams arī ar cilvēces galu.

Kur Vonnegūts, tur uzreiz lielāka vai mazāka apokalipse. Šoreiz – liela: mirst visa pasaule. Tas gan nenotiek vienā rāvienā kā Kaķa šūpulī. Galapagu salās civilizācija rāmi laižas dibenā bez īpaša trokšņa un elegances: krīzes, kari, sērgas – klasiskais antiutopistu komplekts. Taču pasaules gals šoreiz Vonnegūtu neko īpaši neinteresē. Daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta jaunās pasaules dzimšanai. Proti, cilvēki, kuriem autors uzticējis dzīvības turpinātāju lomu, ar tūristu kuģi dodas uz Galapagu salām. Visupirms Vonnegūts pedantiski izseko paradoksālo sakritību un nejaušību virkni, kas ārkārtīgi nesaderīgo kompāniju savedinājusi uz mūslaiku Noasa šķirsta klāja. Tie ir gluži ikdienišķi atgadījumi, taču tiem, no vienas puses, lemts atbalsoties pat pēc miljons gadiem, no otras – tie uzskatāmi raksturo jokaino bacili, ar kuru inficējusies zemeslode un kuru cēli mēdz dēvēt par cilvēku.

Uz kuģa ir kapteinis, kurš neko nejēdz no jūrniecības, ir bioloģijas skolotāja, kurai autors atvēlējis ciltsmātes lomu (cilvēku dzimuma pēctecību viņa gan nodrošinās visai netradicionālā manierē – ar pirkstu), ir kāds mirstošs afērists (Vonnegūta īpatnējā humora izjūta: personas, kuras drīzumā pametīs šo pasauli un tātad arī romānu, viņš atzīmē ar zvaigznīti), ir japāniete, kas samaitātu gēnu dēļ piedzemdēs spalvainu meitenīti, kura savukārt ar kažoku aplaimos arī savus pēctečus, tādējādi atbrīvodama viņus no apģērba problēmām, ir sešas kādas izmirstošas Amazones indiāņu cilts meitenes un vēl piedevām dators, kas pieslānīts pilns ar klasiķu darbu citātiem, kurus tas nerimstas bārstīt pie katras izdevības.

Un ir arī stāstītājs, kāda reti mīklaina persona. Lāgiem viņš aizplūst garumgaros, patoloģiski naivos prātuļojumos par visdažādākajām tēmām, lāgiem izceļas ar īpaši vesela saprāta uzplūdiem. Un tikai pamazām kļūst skaidrs, ka, pirmkārt, viņš jau ir vairāk nekā miljons gadu vecs (stāstīšana notiek tālā nākotnē), otrkārt, viņš ir spoks, treškārt, laikā, kad viņš vēl nebija spoks, viņš bija Kilgora Trauta dēls Leons Trauts. Runa ir par to pašu rakstnieku Kilgoru Trautu, kurš piedzima 1965. gadā romānā Lai Dievs jūs svētī, mister Rouzvoter un kuram lielāka vai mazāka loma iedalīta septiņos Vonnegūta romānos. Vienubrīd pazib arī paša Kilgora Trauta spoks – lai pavēstītu: “Jo vairāk tu uzzināsi par cilvēkiem, jo lielāks riebums tevi pārņems.” Leona Trauta traktējumā tad arī aplūkota cilvēces vēsture. Viņaprāt, visas cilvēka nelaimes cēlušās no hipertrofēta intelekta – “cilvēka smadzenes bija pārāk lielas un pārāk neuzticamas, lai būtu praktiskas”. Turpretī tagad (t. i., miljons gadu tālā nākotnē) viss ir labākajā kārtībā: smadzenes samērīgas, cilvēkiem ir kažoki, purni un pleznas, viņi ideāli piemēroti videi un vairs nenodarbojas ar tādām muļķībām kā savstarpēja apkaušanās.

Viena cilvēka nāve literatūrā allaž tiek rādīta kā traģēdija vai vismaz melodrāma. Taču dīvainā kārtā, jo vairāk mirst vai tiek galēti ļauži, jo tālāk teksts atbīdās no traģēdijas kanoniem. Pasaules gals varētu būt pats drūmākais un traģiskākais notikums. Tomēr nav gadījies lasīt nevienu romānu, kurā pasaules gals būtu zīmēts melnos toņos. Tikai ironiski, ņirdzīgi un smieklīgi. Šķiet, Vonnegūtam pasaules gals ir viens no patīkamākajiem notikumiem cilvēces vēsturē.

Diena, 11.01.2002

_________________________________________

Vēl par Kurtu Vonnegūtu:

Advertisements

One thought on “Kurts Vonnegūts “Galapagu salas”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s