Airisa Mērdoka “Jūra, jūra”

Romāns jūras čūskas līkumā

Airisa Mērdoka. Jūra, jūra… Romāns. No angļu vai. tulkojusi Dagnija Dreika. R.,Rija, 1996

image Airisa Mērdoka (1919 – 1999) ir viena no izcilākajām mūslaiku angļu romānistēm. Tikko teiktajā jo īpaši jāuzsver vārds “viena”: viņa patiesi allaž tiek minēta starp tiem rakstniekiem, kuri veidojuši angļu XX gadsimta otrās puses prozu, taču nekad — kā, teiksim, literatūras “pirmā lēdija”. Šedevrus Mērdoka nav radījusi, toties lieliskus un labi lasāmus romānus gan. Viņas ražība ir gluži vai fantastiska — aptuveni četrdesmit gadu laikā, kopš iznāca Mērdokas pirmais romāns Zem tīkla (1954, latviski 1978), viņa ir publicējusi 25 romānus; vēl — prātnieciskus apcerējumus (pēc izglītības Mērdoka ir filozofe, daudzus gadus bijusi pasniedzēja), dzejoļu krājumus, esejas, arī visai savdabīgus darbus — kādi, piemēram, ir Platona iespaidā veidotie dialogi. Tiesa, gan, viņas ziedu laiki jau pagātnē — septiņdesmitajos gados, kad iznāca Vārda bērns, Melnais princis un Jūra, jūra..., kuru, iespējams, var uzskatīt par Mērdokas labāko darbu.

Pieļauju, ka lasītājs varētu justies mazliet aizkaitināts, jau romāna otrajā rindkopā izlasījis, ka “notika kaut kas tik neiedomājams un šaušalīgs, ka nespēju piespiest sevi to uzrakstīt”. Ko gan var gaidīt no grāmatas, kurā šaušalīgas lietas notiek jau pirmajā lappusē? Visdrīzāk tas liecina, ka autorei trūkst gan gaumes, gan mēra sajūtas, līdz ar to — arī profesionālisma. Jo —jebkurš sevi cienošs prozists, ja vien viņš neraksta pēdīgo lubeni, ar nervu tricināšanu vai kutināšanu sāk nodarboties tikai pēc pienācīgi izstrādātas ievaddaļas.

Tātad — Čārlzs Erroubijs ierauga gigantisku jūras čūsku vai šaušalīgu pūķi, kas izniris no aizlaiku teiksmām. Erroubijs ir krietni padzīvojis slavens teātra režisors, kurš iegādājies vientuļu māju mežonīgajā Ziemeļjūras krastā, lai vecumdienās baudītu pelnītu atpūtu un rakstītu — varbūt memuārus, varbūt dienasgrāmatu, varbūt atmiņas; katrā ziņā — kaut ko mazliet vecmodīgu, specifiski anglisku, kam nosaukums varētu būt Čārlza Erroubija dzīve un uzskati. Lai arī romāns sākas ar jūras čūsku, tomēr 100 lappušu garajā ievadā, dēvētā par pirmstāstu, Erroubijam izdodas saglabāt dvēseles mieru un iecerēto stilistiku. Lasītājs iepazīstas ar Erroubija bērnību un vecākiem, radiem, teātra karjeru un daudzajām mīļākajām, uzzina viņa uzskatus par teātri, gūst informāciju par mājas apkaimi, dabu, Erroubija dienas režīmu un jo sevišķi smalki izpēta viņa ēdienkarti (ja romāns nepatīk, to var izmantot arī kā pavārgrāmatu). Bet jūras čūska — tā droši vien bijusi racionāli izskaidrojama vīzija.

Taču izrādās, ka īstenībā jūras čūska bijis tikai pirmais brīdinājums, ko gādīgā autore piesūtījusi Erroubijam. Līdzīgi tam, kā no jūras viļņiem iznira briesmonis, no Erroubija pagātnes iznirst gluži reāli rēgi, kurus viņš tikko aprakstījis pirmstāstā. Cita pēc citas uzrodas viņa bijušās mīļākās, draugi un kolēģi — un visi, ieskaitot pašu Erroubiju, izrīkojas cits par citu nejēdzīgāk. Nejēdzīgas un neiespējamas situācijas un sagadīšanās vienmēr bijušas Mērdokas vājība, taču, jāsaka, viņai piemīt talants visu nejēdzīgo novest līdz jēdzīgam atrisinājumam. Vecišķā intelektuāļa līdzsvarotā idille pārvēršas neiedomājamā haosā. Cita starpā ir daiļās dāmas nolaupīšana un ieslodzīšana (tas nekas, ka daiļajai dāmai jau pāri sešdesmit), ir traģikomisks slepkavības mēģinājums, ir reāla nāve, ir šis tas no austrumnieku mistikas samezglotas psiholoģiskās kolīzijas un intrigas. Taču Jūra, jūra… piederīgs tiem romāniem, kuru sižetu nav vēlams priekšlaikus izklāstīt, lai nemaitātu citiem lasīšanas prieku. Bez tam joprojām jūtama Mērdokas pirmajos romānos spilgti izteiktā nosliece uz eksistenciālismu — un kaut kur fonā klātesošs ir ari Šekspīrs, jo sevišķi viņa Vētra (ne velti Erroubijs teic, ka savulaik veiksmīgi nospēlējis Prospero lomu), bez kuras romāna izpratne nevar būt pilnīga.

Pirmoreiz jūras čūsku Erroubijs ieraudzīja, tikko sācis nodarboties ar pašanalīzi, uzmanīgāk ielūkojies savā apziņā, kas, starp citu, senāk viņu neko daudz nav interesējusi. Otrreiz tā parādās cieši līdzās Erroubijam, kad viņš ir saskāries ar nāvi un uz mirkli ieskatījies aizapziņas neizzināmajās dzīlēs — un kad pavisam tuvu ir arī romāna beigas. Šķiet, šeit meklējama šī diezgan uzbāzīgi mistiskā simbola jēga — un pie viena arī romāna nosaukuma atšifrējums. Jūra, jūra... — tā nav tikai reālā Ziemeļjūra vai angļu klasiķa Bārijā Kornvela dzejoļa pirmā rinda Pārlieku uzkrītošas ir paralēles starp cilvēka apziņu un jūru: abās ir bezdibenīgi dziļumi, vētras un mierīga vilnīšanās, abās mēdz izspēlēt neparedzamus jokus (Mērdokas romānos personu rīcība ir pilnīgi neprognozējama). Nekad nevar zināt, kādi atbaidoši rēgi — varbūt tikai izlūzijas vai iedomas — izpeldēs no apziņas dzīlēm, kur tie nemanāmi mituši gadu gadiem.

Diena, 09.09.1996

____________________________________________

Vēl par Airisu Mērdoku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s