Airisa Mērdoka “Melnais princis”

Hamlets ar aitas galvaskausu

Airisa Mērdoka. Melnais princis. No angļu valodas tulkojusi Ināra Eglīte. R., Jumava, 2000

Airisa Mērdoka Melnais princis Airisa Mērdoka (1919 – 1999) rādās diezgan aizdomīga persona britu literatūrā. It kā pārāk populāra – modīga rakstniece, kas gāja pie sirds gan intelektuāļiem, gan mājsaimniecēm (mājsaimniecēm jo sevišķi – viņas piecdesmito un sešdesmito gadu mijas romāni, kuros Mērdoka klasiskos mīlestības trīsstūrus pārtapināja tādos n-stūros, kādi mūslaiku teleseriālu producētājiem pat sapņos nerādās; astoņdesmito un deviņdesmito gadu darbi prātnieciskā un moralizējošā balasta dēļ liekas tik smagnēji, ka tos laikam lasīja vairāk aiz inerces un cieņas pret dzīvo klasiķi). Lāgiem Mērdoka klejoja dziļdomīgi prātnieciskās sfērās – pēc izglītības viņa ir filozofe; viņas pirmā publicētā grāmata bija par Sartru. Lāgiem – pinās pavisam melodramatiskās kaislībās (kā stāsta, jaunībā ļoti tuvas attiecības viņu saistījušas ar diviem vēlākajiem Nobela prēmijas laureātiem – Sartru un Eliasu Kaneti). Un – vienlīdz ērti jutās abās šajās teritorijās. Jau kopš pirmā romāna Zem tīkla (1954; latviski 1978) Mērdokas daiļrade bija ļoti labvēlīgi noskaņotas kritikas uzmanības centrā; vēl dzīves laikā iznāca vairākas Mērdokas daiļradei veltītas monogrāfijas. Bukera godalga par romānu Jūra, jūra… (1978; latviski 1996). Viņas ražība bija „nopietnam” rakstniekam pārsteidzoša – sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņa publicēja pa romānam vai katru gadu. Kopskaitā – 26 romāni, lielākoties diezgan apjomīgi; vēl – filozofiski sacerējumi, esejas, lugas, dzejoļu krājums. Zināmā mērā skeptiskā attieksme pret Mērdokas daiļradi ir pamatota, jo bēdīgā kārtā savas nenoliedzami elegantās un aizraujošās spēles poētiku viņa pārtapināja tehniskā paņēmienā: mainījās romānu personas, situācijas, mainījās laiki, autores intereses, taču spēles principi palika nemainīgi. Un tomēr, ja nu mēs tagad pavelkam svītru zem viņas daiļrades un sarēķinam plusus un mīnusus, ir skaidrs, ka vismaz divi romāni nebūt nav tikai literatūrvēsturiski pieminekļi – Melnais princis un Jūra, jūra… Uzmanības vērti ir arī Zem tīkla, Bruno sapnis, Vārda bērns, bet tie tomēr atrodas uz zemāka līmeņa.

Tātad – Melnais princis, kas Anglijā publicēts 1973. gadā, laikposmā, kad Mērdoka sacerēja savus spožākos romānus – drīzumā Melnajam princim sekos Vārda bērns un Jūra, jūra… Rakstnieks Bredlijs Pīrsons noīrējis mājiņu vientuļā vietā pie jūras un grasās doties tur pārvarēt savu daiļrades krīzi (starp citu, līdzīga situācija ir arī romāna Jūra, jūra... pamatā), kas ir tik smaga un ilgstoša, ka viņš četros gadu desmitos publicējis tikai trīs grāmatas, un tās pašas, cik noprotams, maznozīmīgas. Tad atskan tālruņa zvans un… Ja ir lasīti citi Mērdokas romāni, tad apmēram var iedomāties to vājprātīgo notikumu virpuli, kurā nabaga konservatīvais un intravertais Bredlijs pret savu gribu tiek ierauts. Mērdokas personu rīcība ir neprognozējama, visi dara vispēdīgās muļķības, melodramatiskās putas līst pāri malām, traģiskās notis tā sakāpinātas, ka gribot negribot jāsmejas. Kaut kur blakus, protams, jūtamas Sartra un Kirkegora ēnas, kas klusi klāsta par eksistenciālo absurdu – un liela jēga no šīm tik pazīstamajām kaislībām patiesi nav. Tāda ikdienišķa ņudzoņa, kas gan izrotā romānu ar eleganti pieticīgu līķu ornamentu.

Romānā ir trīs daļas: Bredlijs sīkumaini melodramatisko kaislību ellē; Bredlijs mīlas uguņu šķīstītavā; Bredlijs vismaz uz mirkli nokļūst paradīzē, lai tūlīt no turienes taptu izraidīts. Saprotams, recenzijā nav vērts skraidīt līdzi Bredlijam pa viņa sāpju ceļiem – to izdarīs lasītājs pats, piebildīšu vien to, ka gala iznākumā viņš par neizdarītu slepkavību nonāk cietumā, kur raksta piezīmes, kas tad arī veido Melnā prinča pamattekstu. Ja Mērdoka aprobežotos ar to vien, Melnais princis būtu tikai kārtējais nervus mazliet kutinošais ceļvedis pa debesīm un elli. Taču romānā lasāma ne jau tikai Bredlija Pīrsona autobiogrāfija. Ir arī četri pēcvārdi, kuros savas versijas par Bredliju un viņa piezīmēm izsaka citas romāna personas: viņa bijusī sieva, sievasbrālis, nogalētā drauga sieva un divdesmitgadīgā Džuliana, ar kuru kopā Bredlijs pabija paradīzē. Un – šajos pēcvārdos lasāmi vērtējumi, kas ir pilnīgi atšķirīgi gan savā starpā, gan no Bredlija piezīmēm. Var jau būt, ka egoistiskais Bredlijs tiek atmaskots, bet vienlīdz iespējams, ka, atmaskojot Bredliju, pēcvārdu autori patiesībā atmasko sevi – savu sīkumainību, melīgumu, aklumu, pašreklāmas tieksmi (starp citu, tā arī netop skaidrs, vai Bredlijs bijis vienkārši rakstnieks neveiksminieks, vai savā ziņā ģeniāls ziloņkaula torņa iemītnieks, par ko vismaz pastarpināti liecina viņa esejiskās pārdomas par literatūru, kurās saklausāma arī Mērdokas balss). Vēl Melnajam princim ir arī redaktora priekšvārds un pēcvārds. Redaktors ir Bredlija kameras biedrs, kāds slepkavniecisks mūziķis, ļoti mīklaina persona, par kuru zināms tik maz, ka viņā parādās gluži vai dēmoniski vaibsti (šādu mazliet mistērisku tipu Mērdoka iedzīvina gandrīz katrā romānā).

Vārdu sakot, Melnais princis piesātināts ar jautājuma zīmēm un baltajiem plankumiem. Varbūt bija tā, bet varbūt pavisam citādi; viss pastāv tikai kā varbūtības. Formāls paņēmiens tiek pacelts mākslas augstumos. Šī brīvā teritorija, kurā ļauts klejot lasītāja apziņai, tad arī ir romāna centrālā ass. Cita starpā Melnajā princī samanāmas paralēles arī ar Nabokova Lolitu. Runa gan nav par tiešiem aizguvumiem – Bredlijs Pīrsons nav Humberts Humberts un arī par viņu 38 gadus jaunākā Džuliana ne tuvu neatgādina Lolitu, tomēr attāla radniecība ir. Piemēram, Bredlijs gluži kā Humberts tik ļoti apsēsts ar savu kaislību, ka par varītēm tiecas nolaupīt Džulianu. Džulianas vēstuli viņš lasa kā nabokovisku kriptogrammu, kurā iešifrēta viņas atrašanās vieta. Tāpat arī Melnā prinča veidojums ar pēcvārdu virkni, kas tiecas apgriezt kājām gaisā Bredlija rakstīto, līdzīgs Lolitai. Savukārt jokainie Hamleta traktējumi atsauc atmiņā līdzīgas, bet krietni rafinētākas Hamleta interpretācijas Nabokova romānā Zem nelikumīgi dzimušā zīmes.

Bet virsrakstā piesauktais Melnais princis – kas viņš ir? Var jau būt, ka tas ir pats Bredlijs, mūslaiku „viltotais Hamlets”, kuru nemitīgi nomoca hamletiskas problēmas un kurš gluži kā šis klasiskais melanholiķis gremdējas esamības pamatjautājumos, starp divām izvēlēm allaž neizlēmīgi balansēdams uz saikļa „vai”. Melnajā princī ir pat aina ar galvaskausu, tiesa gan, traktēta visai ironiski, jo nu viltotā Hamleta rokās ir aitas galvaskauss. Taču iespējama arī cita interpretācija. Romānā vienubrīd pieminēts kāds „melnais eross” (aizgūts no Platona – Melnais princis tapis laikā, kad autore aizrāvās ar platonismu) – un varbūt šis eross tad arī ir Melnais princis, pasaules valdītājs, kurš vismaz uz mirkli ļāvis Bredlijam iemest aci paradīzē.

Diena, 10.08.2000

_______________________________

Vēl par Airisu Mērdoku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s