Laimonis Purs “Tikai sieviete vai Pareizā investīcija”

Šāviens ar ūdenspistoli vai laikmeta dokumentējums?

Laimonis Purs. Tikai sieviete vai Pareizā investīcija. Politiski sadzīvisks laikmeta dokumentējums. R., Liesma, 1996

Uzreiz jāsaka, ka Laimoņa Pura Tikai sieviete vai Pareizā investīcija ir viena no kuriozākajām oriģinālprozas grāma­tām, kāda šogad izdota. Otra varētu būt Irmas Grebzdes klaji grafomāniskais lasāmgabals Tikai pāri ceļam, ko šeit pie­minu tāpēc, ka abu darbu pamatā ir viena un tā pati intriga. Proti, meitiņas no Latvijas, vīrus meklēdamas, spieto Rietu­mu civilizācijas virzienā. Intrigas līdzīgas, tak mācības atšķirī­gas. Ja Grebzdei tik loti vējagrābslīgās meitiņas, demokrātijas izmācītas, veicīgi meklē ceļu atpakaļ, tad Pura aprakstītā Liāna izcili pareizi investē savu miesu un dvēseli krietni padzī­vojušam, tomēr vēl itin sparīgam amerikānim. Ar to vēl nepie­tiek. Pēcgalā autora monologā no kapa (tas nav mans pārspī­lējums — autors te demonstrē savu rakstnieka virtuozitāti, „literāros smalkumus” cirzdams gluži vai ar gulšņu tēšamo) mēs uzzinām, ka Liāna ne tikai bērnus izaudzinājusi latviskā garā, bet arī savu kosmopolitizēto vīru pārtapinājusi īstenticīgā rupjmaizes ēdājā.

Laimonis Purs vairākkārt atgādina, ka Tikai sievietē… aprakstīti reāli, paša piedzīvoti notikumi. Jāatzīst, man gan īsti nav skaidrs, kā šī no dziļumdziļām literatūras padibenēm sa­smalstītā melodrāma varētu būt „reāla”, bet lai nu tas šoreiz paliek. Īstenībā šie notikumi atbīdīti fonā, ja nu vienīgi dažbrīd kalpo par iemeslu kādai moralizējošai pasāžai. Priekš­plānā, kā vēsta jau sacerējuma apakšvirsraksts, ir “laikmeta dokumentējums”. Tāpat arī tekstā bieži sastopamas atrunas, ka Tikai sieviete… neesot romāns, ka “man jātiek skaidrībā ar sevi un šo laikmetu, un varbūt arī lasītājs gūs kādu noderīgu atziņu” un ka “mans nolūks — pietiekami sakarīgi ieskatīties pēdējo gadu notikumos”. Bet, piebilst autors, bez “literāriem smalkumiem”. Pēdējo gadu (1987 — 1995) notikumi patiesi tiek pieminēti — jūtams, ka autors cītīgi pārlūkojis laikrak­stus, jo sevišķi lielu uzmanību pievērsdams paša avīžrakstiem. Tak citus solījumus Laimonis Purs negrib pildīt. Sakarīguma jūtami pietrūkst: tekstā valda haoss, kas tapis pēc principa “kā gribu, tā rakstu”; ar vienu roku autors grābj no lubu literatūras bagātīgās stereotipu krātuves, ar otru — no veciem avīžrak­stiem, mīklainas dejas solī dancodams šurpu turpu, cauri gadiem un gadu desmitiem, lēkādams no viena temata pie cita, lāgiem nez kāpēc gandrīz vārds vārdā atkārtodams jau reizi sacīto. Arī noderīgas atziņas neizdevās atrast: bezgalgarie spriedelējumi visvairāk atgādina “virtuves filozofiju”. Salasās vīri virtuvē pie šņabja pudeles, ierauj graķīti — un ņemas gānīt vai visu pasauli, sākot no kaimiņiem līdz valdībai. Un ej tu viņiem iestāsti, ka tas nav iz tautas dzīlēm nācis “laikmeta dokumentējums”.

Būtībā “dokumentalitāte” — tas ir mūžvecs un bezmaz klasisks attaisnojums autora nevarībai: sak, ja reiz dokumen­tāls lasāmgabals, tad neprasiet no manis augsto mākslu! Teikšu patiesību bez “literāriem smalkumiem”! Bez šaubām, tiek aizmirsts, ka tekstā, tostarp ar dokumentālā, valda tīri tek­stuālas likumsakarības, un tieši “smalkumi” un nianses atro­das visciešākā saistībā ar patiesības jēdzienu. Arī dokumentāls teksts var būt piederīgs “augstajai mākslai”. Taču tas Laimonim Puram nav galvenais. Pudele, atvainojiet, grāmata jau pusē, runas kļūst aizvien patētiskākas un pravietiskākas, un pamazām kļūst skaidrs, uz kuru pusi visa šī padarīšana virzās. Proti, pasludināt, kāds domas, darbu un rakstu dižgars bijis, ir un būs Laimonis Purs — un kādi mūdži mīt viņam visriņķī (tiesa, retumis pavīd arī kāda pozitīva persona — piemēram, Gunāram Astram tikai reizi aizrādīts, kamdēļ viņš tīšuprāt aiz restēm rāvies, Berklavs pagodināts ar cildinošu epitetu, arī Īvāns neesot gluži peļama personība).

Arī sprediķošanas „metodikas” cilme meklējama turpat pie virtuves galda: es teicu (rakstīju) — mani neklausīja („nenovīdīgie” un „skaudīgie” redaktori nedrukāja). Un, redziet nu, kādā bedrē tagad sēžam. Pie viena — mazs, toties košs mo­cekļa lauru vainadziņš („partijas rupors ar tās sīko pakalpiņu balsi” brēcis uz Puru). Cits variants: miglains un ļoti daudznozīmīgs mājiens „zinu, zinu, bet neteikšu” (Purs esot „pietuvojies” LNNK, bet drīz „atgājis sāņus”, jo ieraudzījis „divus vīrus”, par kuriem draud stāstīt memuāros; tie esot „drošā vietā” un tos „pat mana nāve vairs nevar pazudināt”). Lāgiem gan Purs nemana, ka apvedis ap stūri pats sevi. Vieglu roku sadalījis ļautiņus „godīgos nabagos” un „blēžos bagāt­niekos” — šāda klasifikācija viscaur ir Pura spriedumu pa­matā — kvēlais marksisma nīdējs metas slānīt „bagātniekus”, aizmirstot, ka savulaik tieši šķiru cīņas apoloģēti izmanījās tiešā ceļā sasaistīt ētiku ar attiecīgās personas mantisko stā­vokli.

Kuriozu uzskaitījumu varētu vēl turpināt, bet, domājams, pietiks. Kopumā rodas šāds iespaids: iela, šurpu turpu skraidelē ļautiņi, imitēdami laika plūsmu, bet malā stāv Lai­monis Purs, uzrāpies tribīnē, kas būvēta no vecu avīžu blāķiem. Rokās — ūdenspistole. Ļautiņi tik skrien, Purs tik šļakstās; vārdu slūžas vaļā — ūdens neaptrūksies.

Diena, 25.09.1996

___________________

Vēl par Laimoni Puru:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s