Airisa Mērdoka “Jūra, jūra…”

Bise un jūra

Airisa Mērdoka. Jūra, jūra… Romāns. No angļu vai. tulkojusi Dagnija Dreika. R.,Rija, 1996

image Grūti pateikt, kur meklējama Airisas Mērdokas prozas pievilcība. Tā ir intelektuāli piesātināta (autore pēc izglītības ir filozofe, sākotnēji aizrāvusies ar eksistenciālismu, pēcāk arī ar freidismu, lingvistisko filosofiju, neoplatonismu — un visas šīs intereses atstājušas labi samanāmas pēdas viņas romānos; viņa ir bijusi pasniedzēja Oksfordas universitātē un sarakstījusi vairākus prātnieciskus apcerējumus), taču vienlaikus — ar efektīgiem sižeta mežģījumiem, psiholoģiskām mīklām, emocijām, kas brāžas taisnā ceļā no zemapziņas, un tamlīdzīgām lasītājam patīkamām padarīšanām. Un, kas arī nav mazsvarīgi, gandrīz katrā romānā viņa noteikti ievij vienu vai divus līķus. Tiesa, Vienradzī (1963) noslēgumā saradās vesela līķu grēda, tomēr šāda izšķērdība Mērdokai parasti nav raksturīga. Vārdu sakot, Mērdoka reti veiksmīgi izlaipo starp intelektuāli un tā saucamo “vienkāršo lasītāju”: pirmais saņem, piemēram, ievadu lingvistiskajā filosofijā (Vārda bērns) vai pārsteidzošu Šekspīra interpretāciju (Melnais princis, 1973), otrs — dramatiskas, dažbrīd melodramatiskas kolīzijas, jo tradicionālos mīlas trīsstūrus Mērdoka vieglu roku pārtapina piecstūros un sešstūros (Nošķeltā galva, 1961). Tāpat grūti pateikt, kālab ar laiku Mērdokas proza sāk, maigi izsakoties, kaitināt. Esmu lasījis kādus desmit viņas romānus (kopskaitā 40 darba gados publicēti 25 — pārsteidzoša ražība “nopietnam” literātam), un, jāatzīst, jebkādas ilūzijas par Mērdokas meistarību ir zudušas. Savas nenoliedzami iespaidīgās un aizraujošās spēles poētiku viņa pārtapinājusi tehniskā paņēmienā: mainās romānu personas, mainās situācijas, mainās laiki, mainās autores intereses, taču spēles principi paliek nemainīgi no grāmatas grāmatā. Turklāt romāni, kas sacerēti aptuveni līdz sešdesmito gadu vidum, ar retiem izņēmumiem atgādina kailas sižetiskās shēmas, kas ilustrē eksistenciālistu iecienīto izvēles problēmu; savukārt astoņdesmito gadu darbos cienījamā vecmeistare sāka kļūt pārmēru liela morāliste. Taču latviešu lasītājam pārsātināšanās ar Mērdokas prozu pagaidām vēl nedraud. 1978. gadā tika pārtulkots viņas pirmais romāns Zem tīkla (1954) un nupat — Jūra, jūra… (1978). Un nav šaubu, ka Jūra, jūra… ir ja ne gluži pats labākais Mērdokas romāns, tad vismaz — līdz ar Melno princi, Vārda bērnu, varbūt vēl Bruno sapni (1969) — viens no tiem noteikti.

Ir banāls aforisms, ko teicis kāds teātra klasiķis: ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad pēdējā tai noteikti jāizšauj. Aforisms no tiesas nodeldēts, tomēr attiecībā uz Mērdokas romāniem tas ir precīzs. Vēl vairāk — ar bisi Mērdoka nesamierinās — viņai nepieciešams vismaz ložmetējs. Proti, katra no personām, kas apdzīvo romānu, kādubrīd “izšauj” — izrīkojas tik neprognozējami, komiski vai absurdi, ka sižeta ritējums pavēršas pilnīgi citā virzienā. Notiek tieši tas, ko lasītājs vismazāk gaida (vai negaida vispār). Turklāt jāatceras, ka Mērdokas septiņdesmito gadu romāni, pie kuriem piederīgs arī Jūra, jūra…, ir krietni apjomīgi un bieži apdzīvoti. Tas nozīmē, ka daudzie “šāvieni” saplūst ložmetēja tarkšķī un romāns pārvēršas fantastiskā haosā.

Īsumā par romāna Jūra, jūra… sižetu. Slavenais režisors Čārlzs Erroubijs, nolēmis aiziet no teātra, nopērk vientuļu māju mežonīgā jūras krastā, kur vadīt mierīgas vecumdienas, rakstot memuārus — ko atcerēties viņam atliku likām. Erroubija fragmentārās un mazliet haotiskās piezīmes, kurās sajaucas tagadne un pagātne, tad arī veido romāna tekstu. Veselas 100 lappuses viņam izdodas īsti angliski konservatīvā garā apcerēt sevi, savu bērnību un vecākus, bijušās mīļākās un kolēģus; viņš aizrautīgi nododas refleksijām par teātri un pa vārmākslu, jūsmo par jūru, dabu un askētisko mājokli utt. Cita pēc citas pavīd Erroubija pagājības ēnas — brālēns Džeimss, Lizija, Džilberts Opians, Peregrīns, Rozīna, Hartlija un daudzi citi. Pagaidām tie ir vārdi, kas tikpat kā neko neizsaka, bet romāna plašā ievaddaļa — tipisks kamerstila intelektprozas paraugs. Tiesa, pat šajā vientuļnieka idillē Erroubijs gluži bez satricinājumiem neiztiek. Tikko sācis savas piezīmes, viņš piepeši ierauga gigantisku jūras čūsku; vēlāk mājā neizskaidrojamā veidā saplīst spogulis un sašķīst druskās milzu vāze (tas ir viens no “gotiskā” romāna stereotipiem — “māja (vai pils) ar spoku”, kuru Mērdoka jau bija izmantojusi vairākos sešdesmito gadu sākuma romānos, tostarp arī jau pieminētajā Vienradzī; romāna Jūra, jūra… “gotiskie” elementi drīzāk gan atgādina parodiju). Tomēr kopumā rodas iespaids, ka romāns ir no pagājušā gadsimta kontrabandas ceļā ievazāts lasāmgabals, kas veidots pēc principa Čārlza Erroubija dzīve un uzskati.

Bez šaubām, iespaids mānīgs. Erroubija atmiņu ēnas pēc gausās ievaddaļas steidzīgi sāk materializēties, pastorālā idille tiecas pārvērsties ellē, bet intelektuālā spēle aizdomīgi sāk atgādināt farsu (Mērdoka allaž meistarīgi lieto augsto ironijas mākslu). Erroubiju sāk medīt viņa bijušās mīļākās — ekspansīvā Rozīna un mūždien nīkulīgā Lizzija, kura — vēl viens Mērdokas romāniem raksturīgi ironisks akcents — dzīvo platoniskā divvientulībā ar homoseksuālistu Džilbertu Opianu. Kā jau teikts, ar banālu mīlestības trīsstūri Mērdokai nepietiek, tālab autore šai figūrai pievieno vēl dažas virsotnes. Uzrodas Rozīnas bijušais vīrs Peregrīns, bet, pats galvenais, atklājas, ka turpat netālu mīt Erroubija mūža lielākā mīlestība Hartlija, kuras pēdas viņš pazaudējis pirms daudziem gadiem un kura sen jau ir precējusies. Sagadīšanās ir neticama, taču šādas “likumsakarīgas nejaušības” piešķir īpatnēju kolorītu vai katram Mērdokas romānam. Citiem vārdiem, neviena no ievaddaļā minētajām personām nav piesaukta nejauši: tās visas kļūst par “bisēm”, kam kādubrīd lemts “izšaut”. Visi tiecas sagrābt sižeta — un līdz ar to arī Erroubija biogrāfijas — grožus savās rokās, pat allaž lēnprātīgais brālēns Džeimss, ģenerālis un budists (atkal Mērdokas specifiskais kolorīts), kamēr Erroubijs izmisīgi mēģina piespiest pārējos spēlēt pēc saviem likumiem. Farsam piederīga gan daiļās dāmas nolaupīšana — jo īpaši tāpēc, ka daiļajai dāmai jau stipri pāri sešdesmit —, gan arī traģikomiskais slepkavības mēģinājums. Tomēr Mērdokas prozā Eross un Tanatoss allaž ir cieši blakus, tālab farss pēkšņi — un atkal “likumsakarīgas nejaušības” dēļ — pārvēršas traģēdijā, kas veidota pēc principa “cieš nevainīgais”. Dažs paspēj “izšaut” pat pēc savas nāves, kamēr visagala pēcgalā Erroubijs spiests apjēgt, ka nebūt nav radīts vientuļnieka vai mūka esamībai. Romāna noslēgums ar trafareto virsrakstu “Dzīve turpinās” ļauj nojaust, ka Erroubiju sagaida trakas lietas.

Saprotams, visas šīs paradoksālās sakritības, psiholoģiskās spēles, savstarpējo attiecību burleska, masku mainīšana un pārējās sižetiskās padarīšanas ir ārkārtīgi aizraujošas, taču tā ir tikai teksta plānā virskārtiņa. Zem tās — itin pieklājīgi dziļumi, kuros autore lasītājam ļauj justies pilnīgi brīvam. Var, piemēram, meklēt paralēles ar Šekspīru un antīkajiem mītiem. Šo to patīkamu atradīs arī rafinētas mistikas cienītāji — ne velti brālēns Džeimss ir praktizējošs budists. Erroubijs ne tikai raksta, bet vienlaikus arī apcer to, ko, kā un kāpēc viņš raksta, t. i., romāns apraksta pats savu tapšanu — un no šejienes taisna taciņa ved uz romāna interpretāciju postmodernisma garā. Interesanti ir arī Erroubija spriedumi par teātri, jo sevišķi par to, kā esamība uz skatuves saistās ar reālo esamību (tos lasot, nevajadzētu aizmirst, ka gandrīz visas romāna centrālās personas ir aktieri, kuri diez ko nešķiro skatuvi no dzīves; līdz ar to iznirst jautājums, vai tāda “reālā esamība” vispār pastāv). Vēl — dziļumdziļi eksistenciālie ūdeņi, no kuriem — romāns nodēvēts par Jūra, jūra… ne jau tikai tāpēc, ka darbība norisinās pie jūras — lāgiem lien laukā visdīvainākie neradījumi (līdzīgi jūras čūskai, ar kuru Erroubijam nākas divas reizes sastapties).

Un vēl kāda īpatnēja nianse. Piecus gadus pirms Jūra, jūra… Mērdoka publicēja Melno princi, kas veidots pēc līdzīgiem principiem — kā rakstnieka Bredlija Pīrsona autobiogrāfija (tiesa, Pīrsona ar profesionāļa roku rakstītais sacerējums ne tuvu nav tik saraustīts un haotisks kā Erroubija piezīmes un daudz vairāk atgādina “īstu” romānu, taču tas lietas būtību nemaina). Melnā prinča noslēguma daļā ievietoti pieci citu romāna personu sarakstīti pēcvārdi, kuri pilnībā apgāž Pīrsona autobiogrāfijas patiesīgumu: notikumi gan tie paši, taču interpretācija radikāli atšķirīga. Un, lūk: izlasot Erroubija piezīmes (un lasīšanas gaitā atklājot, cik ārkārtīgi egocentrisks un patmīlīgs tips viņš ir), rodas iespaids, ka Erroubijs ir sniedzis tikai vienu notikušā versiju; iespējams, gluži aplama tā nav, tomēr ir skaidrs, ka pārlieku daudz ir noklusēts, šis tas sagrozīts, samelots vai nav pateikts līdz galam. Kaut mazliet nobīdot skatpunktu, radīsies jau pavisam cits romāns, kuru sacerēt autore labvēlīgi ļāvusi katram lasītājam.

Grāmatu Apskats, 09.1996

_____________________________________

Vēl par Airisu Mērdoku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s