Airisa Mērdoka “Melnais princis”

Hamlets ar aitas galvaskausu

Airisa Mērdoka. Melnais princis. No angļu valodas tulkojusi Ināra Eglīte. R., Jumava, 2000

Airisa Mērdoka Melnais princis Airisa Mērdoka (1919 – 1999) rādās diezgan aizdomīga persona britu literatūrā. It kā pārāk populāra – modīga rakstniece, kas gāja pie sirds gan intelektuāļiem, gan mājsaimniecēm (mājsaimniecēm jo sevišķi – viņas piecdesmito un sešdesmito gadu mijas romāni, kuros Mērdoka klasiskos mīlestības trīsstūrus pārtapināja tādos n-stūros, kādi mūslaiku teleseriālu producētājiem pat sapņos nerādās; astoņdesmito un deviņdesmito gadu darbi prātnieciskā un moralizējošā balasta dēļ liekas tik smagnēji, ka tos laikam lasīja vairāk aiz inerces un cieņas pret dzīvo klasiķi). Lāgiem Mērdoka klejoja dziļdomīgi prātnieciskās sfērās – pēc izglītības viņa ir filozofe; viņas pirmā publicētā grāmata bija par Sartru. Lāgiem – pinās pavisam melodramatiskās kaislībās (kā stāsta, jaunībā ļoti tuvas attiecības viņu saistījušas ar diviem vēlākajiem Nobela prēmijas laureātiem – Sartru un Eliasu Kaneti). Un – vienlīdz ērti jutās abās šajās teritorijās. Jau kopš pirmā romāna Zem tīkla (1954; latviski 1978) Mērdokas daiļrade bija ļoti labvēlīgi noskaņotas kritikas uzmanības centrā; vēl dzīves laikā iznāca vairākas Mērdokas daiļradei veltītas monogrāfijas. Bukera godalga par romānu Jūra, jūra… (1978; latviski 1996). Viņas ražība bija „nopietnam” rakstniekam pārsteidzoša – sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņa publicēja pa romānam vai katru gadu. Kopskaitā – 26 romāni, lielākoties diezgan apjomīgi; vēl – filozofiski sacerējumi, esejas, lugas, dzejoļu krājums. Zināmā mērā skeptiskā attieksme pret Mērdokas daiļradi ir pamatota, jo bēdīgā kārtā savas nenoliedzami elegantās un aizraujošās spēles poētiku viņa pārtapināja tehniskā paņēmienā: mainījās romānu personas, situācijas, mainījās laiki, autores intereses, taču spēles principi palika nemainīgi. Un tomēr, ja nu mēs tagad pavelkam svītru zem viņas daiļrades un sarēķinam plusus un mīnusus, ir skaidrs, ka vismaz divi romāni nebūt nav tikai literatūrvēsturiski pieminekļi – Melnais princis un Jūra, jūra… Uzmanības vērti ir arī Zem tīkla, Bruno sapnis, Vārda bērns, bet tie tomēr atrodas uz zemāka līmeņa.

Turpināt lasīt

Airisa Mērdoka “Jūra, jūra”

Romāns jūras čūskas līkumā

Airisa Mērdoka. Jūra, jūra… Romāns. No angļu vai. tulkojusi Dagnija Dreika. R.,Rija, 1996

image Airisa Mērdoka (1919 – 1999) ir viena no izcilākajām mūslaiku angļu romānistēm. Tikko teiktajā jo īpaši jāuzsver vārds “viena”: viņa patiesi allaž tiek minēta starp tiem rakstniekiem, kuri veidojuši angļu XX gadsimta otrās puses prozu, taču nekad — kā, teiksim, literatūras “pirmā lēdija”. Šedevrus Mērdoka nav radījusi, toties lieliskus un labi lasāmus romānus gan. Viņas ražība ir gluži vai fantastiska — aptuveni četrdesmit gadu laikā, kopš iznāca Mērdokas pirmais romāns Zem tīkla (1954, latviski 1978), viņa ir publicējusi 25 romānus; vēl — prātnieciskus apcerējumus (pēc izglītības Mērdoka ir filozofe, daudzus gadus bijusi pasniedzēja), dzejoļu krājumus, esejas, arī visai savdabīgus darbus — kādi, piemēram, ir Platona iespaidā veidotie dialogi. Tiesa, gan, viņas ziedu laiki jau pagātnē — septiņdesmitajos gados, kad iznāca Vārda bērns, Melnais princis un Jūra, jūra..., kuru, iespējams, var uzskatīt par Mērdokas labāko darbu.

Pieļauju, ka lasītājs varētu justies mazliet aizkaitināts, jau romāna otrajā rindkopā izlasījis, ka “notika kaut kas tik neiedomājams un šaušalīgs, ka nespēju piespiest sevi to uzrakstīt”. Ko gan var gaidīt no grāmatas, kurā šaušalīgas lietas notiek jau pirmajā lappusē? Visdrīzāk tas liecina, ka autorei trūkst gan gaumes, gan mēra sajūtas, līdz ar to — arī profesionālisma. Jo —jebkurš sevi cienošs prozists, ja vien viņš neraksta pēdīgo lubeni, ar nervu tricināšanu vai kutināšanu sāk nodarboties tikai pēc pienācīgi izstrādātas ievaddaļas.

Airisa Mērdoka “Jūra, jūra…”

Bise un jūra

Airisa Mērdoka. Jūra, jūra… Romāns. No angļu vai. tulkojusi Dagnija Dreika. R.,Rija, 1996

image Grūti pateikt, kur meklējama Airisas Mērdokas prozas pievilcība. Tā ir intelektuāli piesātināta (autore pēc izglītības ir filozofe, sākotnēji aizrāvusies ar eksistenciālismu, pēcāk arī ar freidismu, lingvistisko filosofiju, neoplatonismu — un visas šīs intereses atstājušas labi samanāmas pēdas viņas romānos; viņa ir bijusi pasniedzēja Oksfordas universitātē un sarakstījusi vairākus prātnieciskus apcerējumus), taču vienlaikus — ar efektīgiem sižeta mežģījumiem, psiholoģiskām mīklām, emocijām, kas brāžas taisnā ceļā no zemapziņas, un tamlīdzīgām lasītājam patīkamām padarīšanām. Un, kas arī nav mazsvarīgi, gandrīz katrā romānā viņa noteikti ievij vienu vai divus līķus. Tiesa, Vienradzī (1963) noslēgumā saradās vesela līķu grēda, tomēr šāda izšķērdība Mērdokai parasti nav raksturīga. Vārdu sakot, Mērdoka reti veiksmīgi izlaipo starp intelektuāli un tā saucamo “vienkāršo lasītāju”: pirmais saņem, piemēram, ievadu lingvistiskajā filosofijā (Vārda bērns) vai pārsteidzošu Šekspīra interpretāciju (Melnais princis, 1973), otrs — dramatiskas, dažbrīd melodramatiskas kolīzijas, jo tradicionālos mīlas trīsstūrus Mērdoka vieglu roku pārtapina piecstūros un sešstūros (Nošķeltā galva, 1961). Tāpat grūti pateikt, kālab ar laiku Mērdokas proza sāk, maigi izsakoties, kaitināt. Esmu lasījis kādus desmit viņas romānus (kopskaitā 40 darba gados publicēti 25 — pārsteidzoša ražība “nopietnam” literātam), un, jāatzīst, jebkādas ilūzijas par Mērdokas meistarību ir zudušas. Savas nenoliedzami iespaidīgās un aizraujošās spēles poētiku viņa pārtapinājusi tehniskā paņēmienā: mainās romānu personas, mainās situācijas, mainās laiki, mainās autores intereses, taču spēles principi paliek nemainīgi no grāmatas grāmatā. Turklāt romāni, kas sacerēti aptuveni līdz sešdesmito gadu vidum, ar retiem izņēmumiem atgādina kailas sižetiskās shēmas, kas ilustrē eksistenciālistu iecienīto izvēles problēmu; savukārt astoņdesmito gadu darbos cienījamā vecmeistare sāka kļūt pārmēru liela morāliste. Taču latviešu lasītājam pārsātināšanās ar Mērdokas prozu pagaidām vēl nedraud. 1978. gadā tika pārtulkots viņas pirmais romāns Zem tīkla (1954) un nupat — Jūra, jūra… (1978). Un nav šaubu, ka Jūra, jūra… ir ja ne gluži pats labākais Mērdokas romāns, tad vismaz — līdz ar Melno princi, Vārda bērnu, varbūt vēl Bruno sapni (1969) — viens no tiem noteikti.

Ir banāls aforisms, ko teicis kāds teātra klasiķis: ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad pēdējā tai noteikti jāizšauj. Aforisms no tiesas nodeldēts, tomēr attiecībā uz Mērdokas romāniem tas ir precīzs. Vēl vairāk — ar bisi Mērdoka nesamierinās — viņai nepieciešams vismaz ložmetējs. Proti, katra no personām, kas apdzīvo romānu, kādubrīd “izšauj” — izrīkojas tik neprognozējami, komiski vai absurdi, ka sižeta ritējums pavēršas pilnīgi citā virzienā. Notiek tieši tas, ko lasītājs vismazāk gaida (vai negaida vispār). Turklāt jāatceras, ka Mērdokas septiņdesmito gadu romāni, pie kuriem piederīgs arī Jūra, jūra…, ir krietni apjomīgi un bieži apdzīvoti. Tas nozīmē, ka daudzie “šāvieni” saplūst ložmetēja tarkšķī un romāns pārvēršas fantastiskā haosā.