Džons Faulzs “Burvis”

“Nejaušas veiksmes un naivas intuīcijas sasniegums”

Džons Faulzs. Burvis. No angļu val. tulk. K. Tillberga un N. Pukjans. R., Kabinets, 2001.

Džona Faulza Burvis parasti tiek cildināts kā viņa labākais romāns, tostarp tas atrodams arī slavenajā 20. gadsimta simts labāko angļu valodā sacerēto romānu sarakstā (un arī vairākās alternatīvajās aptaujās). Pats autors gan noskaņots krietni skeptiskāk – Burvi viņš uzskata par “nejaušas veiksmes un naivas intuīcijas sasniegumu”. Kopš 1986. gada, kad iznāca romāns Tārps, Faulzs prozu vairs neraksta, pagaidām viņa pēdējā grāmata ir eseju krājums Wormholes (1998).

Burvis tapa ļoti ilgi – no piecdesmito gadu sākuma, taču publicēts 1966. gadā – jau pēc tam, kad Faulza pirmais romāns Kolekcionārs (1963) bija kļuvis par bestselleru. Iespējams, Faulzs, rakstīdams un nekādi nepabeigdams Burvi, bija nonācis strupceļā, no kura mēģināja tikt laukā ar Kolekcionāru, kas būtībā ir variācija par Burvja maģiskās pasaules tēmu (nav grūti pamanīt, ka Kolekcionāra Kalibans ir Burvja Končisa līdzinieks, bet Mirandai atvēlēta Nikolasa loma, nemaz nerunājot par Šekspīra Vētras alūzijām, kas pamatā abiem romāniem). Taču autors ar Burvi nebija apmierināts, tāpēc 1977. gadā publicēja romāna pārstrādātu izdevumu – jau pēc tam, kad Franču leitnanta draudzenē atkal bija apspēlējis ideju par mākslu kā pasaules radīšanu, šoreiz pats sev atvēlot dievišķā mistifikatora, t. i., Končisa lomu. Faulza rīcība jau pati par sevi šķiet visai daiļrunīga. Pārstrādāt jau publicētu darbu – tā romānistam ir ļoti svarīga izšķiršanās. Ar to viņš zināmā mērā atsakās no sava gara bērna, gan lasītājiem, gan pats sev atzīdamies neprofesionālismā. Tātad – Faulzam bija pietiekoši svarīgi iemesli, lai to darītu: romāns nebija pabeigts, tas turpināja dzīvot un attīstīties autorā. Par to liecina arī nemitīgā atgriešanās pie Burvja variācijām citos darbos.

Airisa Mērdoka “Melnais princis”

Hamlets ar aitas galvaskausu

Airisa Mērdoka. Melnais princis. No angļu valodas tulkojusi Ināra Eglīte. R., Jumava, 2000

Airisa Mērdoka Melnais princis Airisa Mērdoka (1919 – 1999) rādās diezgan aizdomīga persona britu literatūrā. It kā pārāk populāra – modīga rakstniece, kas gāja pie sirds gan intelektuāļiem, gan mājsaimniecēm (mājsaimniecēm jo sevišķi – viņas piecdesmito un sešdesmito gadu mijas romāni, kuros Mērdoka klasiskos mīlestības trīsstūrus pārtapināja tādos n-stūros, kādi mūslaiku teleseriālu producētājiem pat sapņos nerādās; astoņdesmito un deviņdesmito gadu darbi prātnieciskā un moralizējošā balasta dēļ liekas tik smagnēji, ka tos laikam lasīja vairāk aiz inerces un cieņas pret dzīvo klasiķi). Lāgiem Mērdoka klejoja dziļdomīgi prātnieciskās sfērās – pēc izglītības viņa ir filozofe; viņas pirmā publicētā grāmata bija par Sartru. Lāgiem – pinās pavisam melodramatiskās kaislībās (kā stāsta, jaunībā ļoti tuvas attiecības viņu saistījušas ar diviem vēlākajiem Nobela prēmijas laureātiem – Sartru un Eliasu Kaneti). Un – vienlīdz ērti jutās abās šajās teritorijās. Jau kopš pirmā romāna Zem tīkla (1954; latviski 1978) Mērdokas daiļrade bija ļoti labvēlīgi noskaņotas kritikas uzmanības centrā; vēl dzīves laikā iznāca vairākas Mērdokas daiļradei veltītas monogrāfijas. Bukera godalga par romānu Jūra, jūra… (1978; latviski 1996). Viņas ražība bija „nopietnam” rakstniekam pārsteidzoša – sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņa publicēja pa romānam vai katru gadu. Kopskaitā – 26 romāni, lielākoties diezgan apjomīgi; vēl – filozofiski sacerējumi, esejas, lugas, dzejoļu krājums. Zināmā mērā skeptiskā attieksme pret Mērdokas daiļradi ir pamatota, jo bēdīgā kārtā savas nenoliedzami elegantās un aizraujošās spēles poētiku viņa pārtapināja tehniskā paņēmienā: mainījās romānu personas, situācijas, mainījās laiki, autores intereses, taču spēles principi palika nemainīgi. Un tomēr, ja nu mēs tagad pavelkam svītru zem viņas daiļrades un sarēķinam plusus un mīnusus, ir skaidrs, ka vismaz divi romāni nebūt nav tikai literatūrvēsturiski pieminekļi – Melnais princis un Jūra, jūra… Uzmanības vērti ir arī Zem tīkla, Bruno sapnis, Vārda bērns, bet tie tomēr atrodas uz zemāka līmeņa.

Turpināt lasīt

Entonijs Bērdžess “Mehāniskais apelsīns”

Postapokaliptiskais morālists Entonijs Bērdžess

Entonijs Bērdžess. Mehāniskais apelsīns. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. R., Atēna, 1999

Entonijs Bērdžess Mehāniskais apelsīns 1959. gadā ārsti atklāja Entonija Bērdžesa smadze­nēs ļaundabīgu audzēju un paziņoja, ka viņam atlicis labi ja gads starp dzīvajiem. Apmēram tai pašā lai­kā kāds kritiķis pēc pirmo Bērdžesa romānu publicē­šanas paziņoja, ka viņš esot otršķirīgs rakstnieks.

Kļūdījās gan ārsti, gan kritiķis. Bērdžess nodzīvoja vēl 34 gadus, publicēja vairāk nekā piecdesmit grāmatu un nu uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem angļu XX gadsimta otrās puses prozistiem.

Bet visupirms — mazs ieskats Mehāniskā apel­sīna (A Clockwork Orange) autora biogrāfijā. Entonijs Bērdžess — īs­tajā vārdā Džeks Vilsons — dzimis 1917. gadā. Drīz pēc viņa piedzimšanas gripas epidēmijā nomira māte; viņas meitas uzvārds bija Bērdžesa, kuru rakstnieks pieņēma 1956. gadā, publi­cēdams savu pirmo romā­nu (sešdesmito gadu sākumā divi Bērdžesa romāni iznāca arī ar Džozefa Kella vārdu; pēc tam Kells pagaisa nebū­tībā). Tēvs — īrs ar klasiski īrisku noslieci uz aizrautīgu viskija degustāciju (vēlāk Bērdžess neko daudz neat­palika, lielāku cienību gan izrādīdams džinam). Tālāk — skološanās pie jezuītiem, kas, ņemot vērā arī kato­lisko audzināšanu ģimenē, ir svarīgs faktors Bērdžesa morāles tapšanā, katrā ziņā — katolicisma metastāzes un dis­kusijas ar Dievu atstājušas pēdas daudzos Bērdžesa darbos, tostarp arī Mehāniskajā apelsīnā. Mančestras universitāte. Kara laikā itin mierīgs die­nests angļu kara bāzē Gibraltārā — laiks, kas pavadīts bāros un dažbrīd arī policijas iecirkņos, piemēram, par to, ka Bērdžess bārā, sludinādams demokrātijas ideālus, neizvēlīgiem vārdiem raksturojis ģenerāli Franko (Gibraltārs tolaik tikai formāli piederēja Anglijai, vietējā policija bija spāņu). Un — iepazīšanās ar armijas kārtību un ar disciplīnu maskēto haosu, par ko Bērdžess vēlāk nevarēja vien beigt jūsmot: militārais kretīnisms romānis­tam ir visīstākā medusmaize. Pēc kara Bērdžess lasīja lekcijas Birmingemas universitātē (1946 – 1950), strādāja Izglītības ministrijā (1948 – 1950), bi­ja skolotājs (1950 – 1954). Tai laikā uz Bērdžesu milzīgu iespaidu atstāja Džordža Orvela romāns 1984. Iespaids ar gadiem nepagaisa— 1979. gadā Bērdžess publicēja savdabīgu Orvela antiutopijas turpinājumu vai komentāru — 1985.

No 1954. līdz 1959. gadam Bēr­džess strādāja par skolotāju Malajā un Borneo. Jau no 16 gadu vecuma viņš komponēja mūziku, bet rakstnie­cībai pievērsās tikai 37 gadu vecumā — jo viņa kompozīcijas nekādu lielo ievērību neizpelnījās. 1956. gadā iznāca Bērdžesa pirmais romāns Tīģera laiks (Time for a Tiger), kas līdz ar diviem citiem kolonijās sa­rakstītajiem romāniem veido tā sau­camo Malajas triloģiju (The Malayan Trilogy). Kritikas atsauksmes bija visai skeptiskas. 1959. gadā, kad, kā jau teikts, ārsti kļūdainas diagno­zes dēļ parakstīja viņam nāves sprie­dumu, Bērdžess atgriezās Anglijā. Un, nolēmis atlikušā gada laikā sarakstīt desmit romānus, lai nodroši­nātu sievas dzīvi, bet sev — paliekošu vietu literatūras vēsturē, sēdās pie rakstāmgalda. Viņam izdevās pabeigt piecus romānus (un iesākt sesto — Mehānisko apelsīnu), kad atklājās, ka no smadzeņu audzēja nav ne vēsts. Bērdžesa sieva Linna nomira 1968. gadā no alkoholisma izraisītas aknu cirozes; drīz pēc tam Bērdžess apprecējās otrreiz ar itālieti Liliānu Mačelari un pārcēlās uz ASV, kur viņa daiļradi vērtēja krietni augstāk nekā konservatīvajā Anglijā.

Viljams Goldings “Smaile”

Viljama Goldinga meistardarbs

Viljams Goldings. Smaile, romāns, no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs. R., AGB, 1998

Viljams Goldings Smaile Deviņdesmito gadu sākumā izdevniecība Avots bija ieplānojusi izdot Viljama Goldinga darbu izlasi. 1987.gadā latviski jau bija iznācis viņa pirmais romāns Mušu valdnieks, kas, Anglijā publicēts 1954. gadā, atnesa līdz tam literatūrā nezināmajam Solsberijas skolotājam pasaules slavu. Izlasē bija paredzēts ietvert trīs tā saucamajā Goldinga daiļrades pirmajā posmā sacerētus romānus – Pinčeru Mārtinu (1956), Brīvo krišanu (1959) un Smaili (1964). Romānus iztulkoja Mārtiņš Poišs. Taču tad valsts izdevniecības sāka putēt laukā, labā iecere pačibēja un Goldinga romāniem, kā jau tas izcilām grāmatām mūslaiku Latvijā piedien, gadiem nācās klīst garus ceļus citos apgādos. Brīvo krišanu 1994. gadā izdeva Preses nams, nu iznākusi Smaile, vēl palicis Pinčers Mārtins. Maz cerību, ka tuvākajā laikā parādīsies kāds no astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sarakstītajiem Goldinga romāniem, kas ir stipri atšķirīgi no viņa daiļrades pirmā posma darbiem.

Viljams Goldings (1911 – 1993) publicēja 12 romānus, ar tiem iekļūdams XX gadsimta literatūras dižgaru panteonā; Smaile ir viņa pazīstamākais darbs, kas 1983. gadā sagādāja autoram Nobela prēmiju. Savā ziņā tā ir romānistikas paraugstunda: rakstīdams par gotiskas katedrāles torņa celtniecību, autors arī savu romānu darinājis līdzīgu gotikas šedevriem: viss ir funkcionāls, lakonisks, augšuptiecošs, uz vienu mērķi vērsts, un tai pašā laikā eleganti izstrādāts; romāns ir XX gadsimta prozai neraksturīgi vienkāršs – gan sižetiski, gan kompozicionāli, bet vienlaikus fantastiski sarežģīts – katrai smalkākajai niansei ir sava nozīme, un arī šķietami tikai dekoratīvajiem elementiem piemīt slēpta jēga (gluži tāpat kā gotisko katedrāļu akmens mežģīņu vijumi bija ne tikai rotājumi, bet tiem piemita arī sakrāla jēga); romāns ir pilnībā pabeigts, taču tas turpinās Goldinga daiļrades izraisītajos interpretāciju plūdos.

Turpināt lasīt

Džons Faulzs “Kolekcionārs”

Par tauriņu un sieviešu kolekcionēšanu

Džons Faulzs. Kolekcionārs. No angļu val. tulkojusi Signe Rirdance. R., Jumava, 1996

Faulzs Kolekcionārs Džons Faulzs (1926) nu jau kļuvis par angļu literatūras dzīvo klasiķi, un grūti izprotams, kālab viņam vēl nav Nobela prēmija. Latviešu valodā savulaik izdota Faulza grāmata Melnkoka tornis (Liesma, 1982); viena no pirmajām grāmatām, ko izdeva apgāds Jumava, bija Faulza romāns Franču leitnanta draudzene (1993).

Kolekcionārs ir Faulza pirmais romāns, Anglijā publicēts 1963. gadā. Zināmā mērā tas ir viņa turpmākajai daiļradei neraksturīgs – gan ar nelielo apjomu, gan ar visai kompakto formu un gredzenveida ietvaru (romāna noslēgums atspoguļo sākuma situāciju), gan arī ar it kā nevērīgo rakstību (vai – nevērības imitāciju, jo Faulzs ir meistarīgs stilizētājs). Melnkoka torni Faulzs sākotnēji gribējis nodēvēt par Variācijām, ar to uzsverot, ka šie stāsti ir variācijas par viņa daiļradē iepriekš jau izstrādātiem motīviem. Taču, kad pat labi Faulza prozas pazinēji Variācijās nav saskatījuši nekādas variācijas, viņš krājumu pārdēvējis par Melnkoka torni. Nu, uzmanīgāk ielūkojoties, var saskatīt, ka stāsts Nabaga Koko ir variācija par Kolekcionāra tēmu – varbūt. Nabaga Koko sākas ar šādiem vārdiem: «Dažas melodramatiskas no kriminālromāniem aizgūtas situācijas…». Un Kolekcionāra sižets patiesi tiešā ceļā aizgūts no kriminālliteratūras. Romāna pamatā ir bezmaz klasiskais maniaka – šoreiz bez seksuālas piedevas – motīvs. Sižets īsumā: savu iedomu apsēstais maniaks, iedēvēts par Kalibanu, sagūsta kādu jaunkundzi, sauktu par Mirandu, iesloga viņu savā mājā īpaši šim nolūkam labiekārtotā pagrabā un tur viņu gūstā, kamēr Miranda saslimst ar plaušu karsoni un nomirst (Kalibans un Miranda ir personas no Šekspīra Vētras; lugai ir sava loma romāna izpratnē – starp citu, Vētra ir apspēlēta arī Airisas Mērdokas romānā Jūra, jūra…). Kalibanam šī nodarbošanās tik ļoti iepatīkas, ka Kolekcionāra noslēgumā viņš jau ir nolūkojis savas kolekcijas nākamo eksponātu.

Klaivs Steiplzs Lūiss “Burvja māsasdēls”

Teiksmas par Nārniju

Klaivs Steiplzs Lūiss. Burvja māsasdēls. No angļu val. tulk. Sarma Ozola. R.,Svētdienas Rīts, 1996

Klaiva Steiplza Lūisa (1898— 1963) brīnumainais stāsts Burvja māsasdēls ir cikla Nārnijas hronikas pirmā grāmata. Cikla otro grāmatu Lauva, ragana un drēbju skapis pirms dažiem gadiem jau publicēja Sprīdītis (patlaban šo izdevumu uzskatītu par pirātisku); tagad tā iznāks jaunā noformējumā, un drīzumā ceramas arī pārējās cikla grāmatas, kopskaitā septiņas.

Pastāv reklāmiska frāze: “bērniem no sešiem līdz sešdesmit sešiem gadiem”. To padzirdot, nudien rodas sajūta, ka mums tiecas iesmērēt kaut ķo pavisam nelasāmu. Tomēr, runājot par Nārnijas hronikām, šis banālais izteikums liekas gluži pieņemams. Iespējams, tas tāpēc, ka Lūiss nebija bērnu rakstnieks; precīzāk — viņš sevi neuzskatīja par bērnu rakstnieku. Kopumā Lūiss ir publicējis tuvu pie piecdesmit grāmatām: filoloģiskus pētījumus, daiļliteratūru (ne tikai Nārnijas hronikas — Lūiss ir sacerējis arī vairākus romānus pieaugušajiem) un teoloģiskus sacerējumus. Viņš ilgus gadus bija Oksfordas, vēlāk Kembridžas universitātes profesors, nodarbojās ar Eiropas tautu mitoloģiju un viduslaiku literatūru, bet vaļas brīžos propagandēja savu “vienkārši kristietisma” koncepciju, kas pasaulē ir tikpat pazīstama kā Nārnijas hronikas. Kaut arī Nārnijas hronikas iznāca piecdesmitajos gados, īstenībā Nārnija radās krietni senāk — trīsdesmitajos gados intelektuāļu klubā, kas sevi dēvēja par Inklingiem (vārdu spēle: ink – tinte, inkling — nojauta; samanāma arī saistībā ar vecislandiešu Sāgu par Inglingiem, kas aptuveni raksturo Inklingu interešu sfēru: skandināvu un ģermāņu mitoloģija, viduslaiku literatūra). Inklingiem Lūisa kolēģis un draugs Dž. R. R. Tolkīns lasīja priekšā savu Hobitu, kuru bija aizsācis par prieku saviem bērniem un kurš pazīstams arī latviešu lasītājiem; turpat dzima un veidojās grandiozā Gredzena brālība, pie kuras Tolkīns strādāja 18 gadus. Acīm redzams, ka tieši Inklingi un jo sevišķi Tolkīns uzvedināja Lūisu uz domām par Nārnijas radīšanu, jo citādi grūti izprotams, kālab šis tipiskais “kabineta zinātnieks” būtu sacerējis Nārnijas hronikas (savu bērnu Lūisam nebija).

“Mīti ir ārkārtīgi svarīgi, jo senpazīstamām lietām tie no jauna piešķir jēgu, kas tajās apslēpusies zem ikdienišķuma plīvura,” kādā esejā par Tolkīnu rakstīja Lūiss. Nārnijas hronikās ir gan “senpazīstamams lietas” — drūmi pelēka ikdiena, gan mīts: varbūt par “zaudēto paradīzi”, varbūt par “citu pasauli”. Tolkīns “citas pasaules” radīšanu uzskatīja par svarīgāko posmu brīnumainu stāstu rakstītāja darbībā. Burvja māsasdēlā norit šīs “citas pasaules” — Nārnijas — radīšana; kā parasti, sākumā ir Vārds, šoreiz arī dziesma. Šeit gan jāpiebilst, ka Burvja māsasdēls, ciklu ievadošā grāmata, tika publicēts jau pēc tam, kad bija izdotas piecas Nārnijas hroniku grāmatas; būtībā tajā pievērsta uzmanība ne tik daudz visādiem trakiem piedzīvojumiem un brīnumainām būšanām, cik Nārnijas esamības pamatojumam. Arī reālajos laika rēķinos, salīdzinot ar pārējām Nārnijas hroniku grāmatām, Burvja māsasdēlā darbība notiek krietni senāk — pagājušā gadsimta otrajā pusē. Pastāv teiksmaina “kosmogonija”: ir vesela “citu pasauļu” virkne (lai ceļotu starp tām, nepieciešams tīrais sīkums — burvju māksla) — iespējams, to cilme meklējama arhaiskos mītos vai citu pasaku meistaru vēstījumos, un ir absolūti tukša vieta, ko dēvē par Nekurieni. Savukārt Nekuriene – tas ir Lūisa — un, protams, jebkura brīnumainu stāstu rakstītāja — iztēles poligons. Tajā valda viens vienīgs likums, ko precīzi formulējis Tolkīns: “Ja brīnumainā stāstā runāts par brīnumiem un maģiju, tad tajā nedrīkst būt nekādu izskaidrojumu —nekādu balstu un kruķu, kas uzvedinātu uz domām, ka stāsts ir iztēles vai sapņa auglis.” Vienlaikus Nārnija ir pasaule, kurā projicējas arī paša Lūisaj biogrāfija un nepiepildītie sapņi. Piemēram, Digorijs Kērks. Burvja māsasdēlā viņš ir mazs puišelis; turpmākajās grāmatās, arī vienā no Lūisa romāniem pieaugušajiem, viņš parādīsies jau kā cienījams profesors. Kērka prototips ir īru profesors V. T. Kērkpatriks, kurš savulaik sagatavoja iestājeksāmeniem universitātē. Kērka slimā māmiņa atsauc atmiņā paša Lūisa māti, kura nomira, kad Lūisam bija deviņi gadi.

Diena, 14.10.1996

______________________

Vēl par Nārnijas hronikām:

Klaivs Steiplzs Lūiss un viņa Nārnijas hronikas

Klaiva Steiplza Lūisa vārds latviešu lasītājiem gluži svešs nav — pirms da­žiem gadiem Sprīdītis izdeva viņa pa­saku romānu Lauva, ragana un drēbju skapis, kas ir Nārnijas hroniku otrā grāmata. Bez tam presē publicēti daži fragmenti no viņa reliģiskajiem apce­rējumiem. Nārnijas hronikas, kop­skaitā septiņas grāmatas, ir viens no tiem unikālajiem darbiem, kurus ar vienlīdz lielu interesi var lasīt ij bērni, ij pieaugušie; vēl vairāk — arī literatūr­zinātnieki, mitoloģijas pētnieki un teo­logi to var izvēlēties par savu pētījumu objektu. Un ir jau izvēlējušies: Anglijā un ASV publicētas daudzas monogrā­fijas par Lūisu, viņa grāmatām, Nār­nijas hronikām un to iespaidu uz pa­saules literatūru. Starp citu, ja runājam par ietekmēm, tad viens piemērs zi­nāms katram jau kopš bērnības — Astridas Lindgrēnes Brāļus Lauvassirdis neapšaubāmi ierosinājušas tieši Nārnijas hronikas. Un, šķiet, arī Ursulas Le Gvinas Jūrzemes cikla romāni tapuši ne bez Lūisa līdzdalības.

Tātad — Klaivs Steiplzs Lūiss (1898 – 1963). No vienas puses, tipisks “kabineta zinātnieks”, Oksfordas, vēlāk Kembridžas univer­sitātes profesors, īsti angliski konser­vatīvs cilvēks, no otras — dedzīgs kristietisma aizstāvis, kurš pūlējās izveidot visiem saprotamu un veselajā saprātā sakņotu kristīgās ticības koncepciju. Lūisa biogrāfijā nav daudz ievērības cienīgu notikumu (ja neskaita to, ka Pir­mā pasaules kara laikā viņš krietnu laiku pavadīja frontē). Taču tas nozīmē, ka daudz lielāku jēgu — un līdz ar to arī ietekmi uz viņa darbiem — iegūst no pirmā acu uzmetiena nebūtiski un gluži ikdienišķi fakti un notikumi, pie kuriem vērts pakavēties sīkāk.

Lūiss piedzima un līdz sešpadsmit gadu vecumam dzīvoja Īrijā, Belfāstā. Un jau šeit sākās notikumi, kas cieši saistīti ar viņa vēlāko daiļradi. Kad Lūisam bija deviņi gadi, no vēža nomira viņa māte, un tas atstāja satriecošu iespaidu uz Nārnijas hroniku autoru. Pirmkārt, Dievs viņa lūgšanas nebija uzklausījis — un Lūiss uz vairākiem ga­du. desmitiem kļuva ateists. Otrkārt, lasītāji, kuri jau lasījuši Burvja māsas­dēlu, zina, ka arī grāmatā aprakstītā Digorija māmiņa ir smagi slima, taču pretstatā Lūisam Digorija pūles viņu izglābt — protams, ar pārdabisku spēku palīdzību — izrādās sekmīgas. Tālāk: jau bērnībā Lūisu ieinteresēja ģermāņu un skandināvu mitoloģija; viņš pat sa­cerēja kādu traģēdiju, veidotu pēc vecskandināvu mītu motīviem. Arī šo inte­resi der atcerēties, lasot Nārnijas hronikas. Un trešais fakts: Lūisu, kurš bija pagalam viduvējs skolnieks, iestāj­eksāmeniem universitātē sagatavoja profesors V. T. Kērkpatriks, liels skep­tiķis un Šopenhauera cienītājs, kurš vēlāk kļuva par Burvja māsasdēlā aprakstītā Digorija Kērka, neteiksim, prototipu, bet vismaz ierosinātāju (par to liecina izteikums Burvja māsasdēla pēdējā lappusē: “..kad Digorijs bija pāri pus­mūžam un jau kļuvis par slavenu zināt­nieku, profesoru un ievērojamu ceļotā­ju..”; vēl viens moments — Burvja mā­sasdēlā aprakstītie notikumi risinās laikā, kad profesors Kērkpatriks bijis apmēram Digorija vecumā; un vēl: jau pieaugušais Kērks-Kērkpatriks parādās Lauvā, raganā un drēbju skapī, cikla noslēdzošajā grāmatā Pēdējā kauja un vienā no Lūisa pieaugušajiem pare­dzētajiem romāniem).

Turpināt lasīt

Airisa Mērdoka “Jūra, jūra”

Romāns jūras čūskas līkumā

Airisa Mērdoka. Jūra, jūra… Romāns. No angļu vai. tulkojusi Dagnija Dreika. R.,Rija, 1996

image Airisa Mērdoka (1919 – 1999) ir viena no izcilākajām mūslaiku angļu romānistēm. Tikko teiktajā jo īpaši jāuzsver vārds “viena”: viņa patiesi allaž tiek minēta starp tiem rakstniekiem, kuri veidojuši angļu XX gadsimta otrās puses prozu, taču nekad — kā, teiksim, literatūras “pirmā lēdija”. Šedevrus Mērdoka nav radījusi, toties lieliskus un labi lasāmus romānus gan. Viņas ražība ir gluži vai fantastiska — aptuveni četrdesmit gadu laikā, kopš iznāca Mērdokas pirmais romāns Zem tīkla (1954, latviski 1978), viņa ir publicējusi 25 romānus; vēl — prātnieciskus apcerējumus (pēc izglītības Mērdoka ir filozofe, daudzus gadus bijusi pasniedzēja), dzejoļu krājumus, esejas, arī visai savdabīgus darbus — kādi, piemēram, ir Platona iespaidā veidotie dialogi. Tiesa, gan, viņas ziedu laiki jau pagātnē — septiņdesmitajos gados, kad iznāca Vārda bērns, Melnais princis un Jūra, jūra..., kuru, iespējams, var uzskatīt par Mērdokas labāko darbu.

Pieļauju, ka lasītājs varētu justies mazliet aizkaitināts, jau romāna otrajā rindkopā izlasījis, ka “notika kaut kas tik neiedomājams un šaušalīgs, ka nespēju piespiest sevi to uzrakstīt”. Ko gan var gaidīt no grāmatas, kurā šaušalīgas lietas notiek jau pirmajā lappusē? Visdrīzāk tas liecina, ka autorei trūkst gan gaumes, gan mēra sajūtas, līdz ar to — arī profesionālisma. Jo —jebkurš sevi cienošs prozists, ja vien viņš neraksta pēdīgo lubeni, ar nervu tricināšanu vai kutināšanu sāk nodarboties tikai pēc pienācīgi izstrādātas ievaddaļas.

Airisa Mērdoka “Jūra, jūra…”

Bise un jūra

Airisa Mērdoka. Jūra, jūra… Romāns. No angļu vai. tulkojusi Dagnija Dreika. R.,Rija, 1996

image Grūti pateikt, kur meklējama Airisas Mērdokas prozas pievilcība. Tā ir intelektuāli piesātināta (autore pēc izglītības ir filozofe, sākotnēji aizrāvusies ar eksistenciālismu, pēcāk arī ar freidismu, lingvistisko filosofiju, neoplatonismu — un visas šīs intereses atstājušas labi samanāmas pēdas viņas romānos; viņa ir bijusi pasniedzēja Oksfordas universitātē un sarakstījusi vairākus prātnieciskus apcerējumus), taču vienlaikus — ar efektīgiem sižeta mežģījumiem, psiholoģiskām mīklām, emocijām, kas brāžas taisnā ceļā no zemapziņas, un tamlīdzīgām lasītājam patīkamām padarīšanām. Un, kas arī nav mazsvarīgi, gandrīz katrā romānā viņa noteikti ievij vienu vai divus līķus. Tiesa, Vienradzī (1963) noslēgumā saradās vesela līķu grēda, tomēr šāda izšķērdība Mērdokai parasti nav raksturīga. Vārdu sakot, Mērdoka reti veiksmīgi izlaipo starp intelektuāli un tā saucamo “vienkāršo lasītāju”: pirmais saņem, piemēram, ievadu lingvistiskajā filosofijā (Vārda bērns) vai pārsteidzošu Šekspīra interpretāciju (Melnais princis, 1973), otrs — dramatiskas, dažbrīd melodramatiskas kolīzijas, jo tradicionālos mīlas trīsstūrus Mērdoka vieglu roku pārtapina piecstūros un sešstūros (Nošķeltā galva, 1961). Tāpat grūti pateikt, kālab ar laiku Mērdokas proza sāk, maigi izsakoties, kaitināt. Esmu lasījis kādus desmit viņas romānus (kopskaitā 40 darba gados publicēti 25 — pārsteidzoša ražība “nopietnam” literātam), un, jāatzīst, jebkādas ilūzijas par Mērdokas meistarību ir zudušas. Savas nenoliedzami iespaidīgās un aizraujošās spēles poētiku viņa pārtapinājusi tehniskā paņēmienā: mainās romānu personas, mainās situācijas, mainās laiki, mainās autores intereses, taču spēles principi paliek nemainīgi no grāmatas grāmatā. Turklāt romāni, kas sacerēti aptuveni līdz sešdesmito gadu vidum, ar retiem izņēmumiem atgādina kailas sižetiskās shēmas, kas ilustrē eksistenciālistu iecienīto izvēles problēmu; savukārt astoņdesmito gadu darbos cienījamā vecmeistare sāka kļūt pārmēru liela morāliste. Taču latviešu lasītājam pārsātināšanās ar Mērdokas prozu pagaidām vēl nedraud. 1978. gadā tika pārtulkots viņas pirmais romāns Zem tīkla (1954) un nupat — Jūra, jūra… (1978). Un nav šaubu, ka Jūra, jūra… ir ja ne gluži pats labākais Mērdokas romāns, tad vismaz — līdz ar Melno princi, Vārda bērnu, varbūt vēl Bruno sapni (1969) — viens no tiem noteikti.

Ir banāls aforisms, ko teicis kāds teātra klasiķis: ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad pēdējā tai noteikti jāizšauj. Aforisms no tiesas nodeldēts, tomēr attiecībā uz Mērdokas romāniem tas ir precīzs. Vēl vairāk — ar bisi Mērdoka nesamierinās — viņai nepieciešams vismaz ložmetējs. Proti, katra no personām, kas apdzīvo romānu, kādubrīd “izšauj” — izrīkojas tik neprognozējami, komiski vai absurdi, ka sižeta ritējums pavēršas pilnīgi citā virzienā. Notiek tieši tas, ko lasītājs vismazāk gaida (vai negaida vispār). Turklāt jāatceras, ka Mērdokas septiņdesmito gadu romāni, pie kuriem piederīgs arī Jūra, jūra…, ir krietni apjomīgi un bieži apdzīvoti. Tas nozīmē, ka daudzie “šāvieni” saplūst ložmetēja tarkšķī un romāns pārvēršas fantastiskā haosā.

Viljams Goldings “Brīva krišana”

Tā tumsa, kas tevī

Viljams Goldings. Brīva krišana. Romāns. No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs. R., Preses nams, 1994

Brīva krišana ir Viljama Goldinga (1911 — 1993) ceturtais ronāns. Publicējis, šķiet, gluži vai nejaušu, katrā ziņā — kritikas nepamanītu dzejoļu krājumiņu ar neizteiksmīgo virsrakstu Dzejoļi (1934), viņš prozā debitēja jau itin cienījamā vecumā ar romānu Mušudievs (1954; latviski —1987. gadā ar nosaukumu Mušu valdnieks; jāpiekrīt Mārtiņam Poišam, ka nosaukums Mušudievs ir tuvāks oriģinālam), kas līdz tam literatūrā nepazīstamajam Solsberijas skolotājam atnesa pasaules slavu. Sekoja Mantinieki (1955) un Pinčers Mārtinš (1956). Pēc Brīvas krišanas (1959) Goldings publicēja romānu Smaile (1964), ko varētu uzskatīt par autora tolaik droši vien neapzinātu, taču īstenībā ļoti sparīgu soliNobela prēmijas virzienā. Tad — mazs romāns Piramīda (1967) un mīklaina divpadsmit gadus ilga klusēšana, pēc kuras sākās tā saucamais Goldinga daiļrades otrais posms: romāni Redzamā tumsa (1979), Iesvētīšanas rituāli (1980) un Papīra cilvēki (1984). Ja šeit vēl pieskaita dažus garstāstus un pāris eseju, apceru un ceļojumu aprakstu grāmatu, tad tas arī, šķiet, ir viss, ko Goldings sarakstījis. Salīdzinājumā ar mūsdienu literārajā ainavā iederīgo profesionālo rakstnieku, kas producē pa romānam vai ik gadus — un katrs vienmērīgi stabilā un atzīstamā līmenī, tas liekas apbrīnojami pieticīgi. Pieticīgi iepretī tai reputācijai, kas piemīt Goldingam — un ne jau Nobela prēmija (1983) te ir noteicošā; reputācija dzima jau piecdesmitajos gados, izraisot veselus interpretāciju plūdus. XX gadsimta otrās puses literatūra ir pagalam nabaga ar tāda mēroga figūrām kā, teiksim, Džoiss, Kafka un Prusts, kuri savulaik neatgriezeniski izvirzīja literatūru no ierastās gultnes — un nav šaubu, ka Goldings ir piederīgs pie šā dižgaru panteona.

Tātad — Brīva krišana: pazīstamais mākslinieks Semjuels Mauntdžojs (“Jūs taču pazīstat mani, Semjuelu Mauntdžoju, — esmu izstādīts Teitā”; gan jāpiebilst, ka viņa darbošanās mākslas jomās palikusi ārpus romāna robežām), nolēmis izvētīt paša pagātni, raksta savu dzīvesstāstu. Kā jau tas pienākas — ar visiem ciltsrakstiem, šai gadījumā, precīzāk, aprādot to trūkumu, ar bērnības un jaunības bildēm, ar intīmajām attiecībām starp sevi un Dievu, ar pirmo mīlestību utt. Šī rakstība šķiet aizdomīgi pazīstama un vismaz romāna sākumā atgādina tā saucamo audzināšanas romānu, kas veidojas pēc principa Sema Mauntdžoja dzīve un uzskati. Te jāpiebilst, ka britu literatūrā audzināšanas romāns ir gadsimtiem vecs, plaši izplatīts un ārkārtīgi stabils žanrs, kura funkciju varētu formulēt aptuveni šādi: rūpīgi saklasificēt pa ētisko kategoriju plauktiņiem gan dzīvi, gan uzskatus (sava vieta ierādīta saulainajai bērnībai, sava — skolas gadiem, sava — miesīgajai un garīgajai mīlestībai), lai lasītājam pēc iespējas labāk veiktos ar sevis audzināšanu. Vārdu sakot, tāds sirsnīgi naivs stereotips, kuram sevi cienošs autors atļaujais pievērsties labi ja reizi mūžā vienlīdz sirsnīgos un naivos memuāros, izrādīdams savu dzīvi kā paraugu citiem. Saprotams, ne jau triviālā audzināšanas romāna pakaļdarinājums ir bijis Goldinga mērķis; turklāt Mauntdžojam nekādi nevedas ar žanra uztiepto likumsakarību savaldīšanu. “Viss ir neatšķetināmā mudžeklī,” viņš atzīstas, romānani tuvojoties noslēgumam, nesekmīgi pūlējies šo mudžekli atšķetināt ar vietumis pedantiskajām un metaforiski mežģīņotajām, vietumis nervozi saraustītajām un fragmentārajām piezīmēm (brīžiem tās kļūst tik fragmentāras, ka nevilšus rodas jautājums: kas ir tas — iespējams, ļoti būtisks, — ko Mauntdžojs tik izmisīgi pūlas paslēpt gan no sevis, gan arī no lasītāja; turklāt šī “tukšā telpa”, šis neuzrakstītais “tas” ir lieliska slēptuve citādi grūti jaušamajai autora ironijai). Pēcgalā Mauntdžojs tik klasiski iedvesmoti aizsāktās piezīmes vispār pamet pusratā, kaut gan — Brīva krišana kā literārs teksts ir pabeigts un “apaļš”. Goldinga mērķis ir krietni augstāks — pirmkārt, izmantot audzināšanas romānu kā ēsmu lasītāja pavedināšanai un, otrkārt, apspēlēt šo banālo stereotipu. (Par to, kā un kāpēc Goldings rotaļājas ar literārajiem stereotipiem — un ar to lielākā vai mazākā mērā viņš nodarbojas visos savos romānos, var izlasīt viņa esejā Fabula Karogā, 1992. gada 2. numurā.) Spēlēt vienatnē nav iespējams; spēle vienmēr ir dialogs; dialogs ar banalitātēm — tam, protams, nepieciešama milzu uzņēmība un atsacīšanās no snobisma kārdinājumiem — rada vēl vienu telpu, kur patverties ironijai. Savukārt literārs teksts bez ironijas — tas ir vēl komiskāks par cilvēku bez humora izjūtas. Un vēl jo vairāk ironija nepieciešama tik drūmā romānā, kāds ir Brīva krišana.