Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš “Odu laiks”

Ironiski utopiskais ceļojums

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš. Odu laiks. 1. daļa R., Artava, 1994

image Lienīte Medne savulaik periodikā publicējusi dažus stāstus; Vladim Spārēm iznākušas divas grāmatas – stāstu krājums Mēs atradīsim (1987) un ironiski didaktiska novele Neprāta šarms (1992); Juris Zvirgzdiņš sarakstījis stāstus par pūķiem un vienradžiem un mazu grāmatiņu Esse un… (1993). Odu laiks tapis 1987. – 1988. gadā; drīz pēc tam bijis lasāms turpinājumos Avotā. Liekas, tas ir pirmreizējs gadījums latviešu literatūrā: retumis ir gan bijuši divu autoru kopdarbi (brāļi Kaudzītes, Valdis Grēviņš un Jānis Grīns, Imermanis un Cīrulis, vēl daži maznozīmīgāki pāri), taču trīsvienībā rakstīti romāni nav manīti. Paši autori sava darba žanru, vienlaikus arī stilistiku, raksturo šādi: “Patiess stāsts par laikabiedru dzīvi, autoru fantāzijas un melotkāres izkropļots līdz nepazīšanai.”

Vāka teogonija

Uz Odu laika vāka neofotopostmodernsocreālisma manierē attēlotās trīs personas aizdomīgi līdzīgas grāmatas autoru patiesajām sejām (mākslinieks G. Sietiņš): Juris letiņu kovboja formas ģērbā, Vladis grāmatizdevēja pieticīgajā ancukā (kā tad, pats raksta, pats izdod un vēl uz vāka kāpj virsū), Lienītei rokās aukliņā piesiets ēterisks milicis (dzelzceļnieks?), kam eņģeļa spārniņi pie pleciem. Taču ir arī maza atšķirība: dīvainie, drusku pretdabiskie elipses formas veidojumi virs viņu galvām, kas viņiem piešķir īpaši respektējamu paskatu. Ēnas uz griestiem? Odu mākulīši? Zilpelēkas auras? Garīgās darbības emanācija, kas radusies ōdu sacerēšanas gaitā? Nimbi? Spriežot pēc autoru neparastā pašapzinīguma (viņi ne tikai izkropļo patiesību, bet arī publiski atzīstas šai grēkā) un balstoties uz vizuālām analoģijām ar viduslaiku un renesanses glezniecību, ticamāks liekas pēdējais variants – tie ir nimbi. Līdz ar to rodas interpretācija: sirmbārdainais Juris – Dievs Tēvs, melnbārdainais Vladis – Dievs Dēls, milicis – Svētais Gars, Lienītei vēl atliek Jaunavas Marijas loma. Ja pieņemam, ka romāns veidojas kā noslēgta pasaule ar savām īpatnībām un likumsakarībām, tad ir skaidrs, ka autoriem zināmā mērā piemīt dievišķīgas funkcijas – viņi izdarās ar tekstu pēc savas patikas (t. i., veido to pēc sava ģīmja un līdzības; te rodas arī vilinošā prototipēšanās problēma: ciktāl autori romāna personas «norakstījuši no sevis, un ko no šīm pašu radītajām personām pēcāk aizguvuši priekš sevis – taču šoreiz šai problēmā neiedziļināsimies). Tālāk: reiz Dievs izdomāja autoru. Autors, realizēdams Dieva gribu un tādā veidā pats līdzinādamies viņam, uzrakstīja grāmatu. Kas (kurš) izdomāja Dievu? Kas ir Dieva autors? Varbūt tas ir noslēgts domu aprites loks: Dievs nepārtraukti domā par autoru, viņu izdomādams; savukārt autors domā par Dievu, arī viņu izdomādams? Vai arī – autors domā par sevi kā par Dievu, tā izdomādams Dievu no sevis? Tāda, lūk, teogonija.

Ceļojums

Odu laika sižetiskā struktūra ir vienkārša: to veido četru nejauši kopā sagadījušos personu gluži nejauši aizsācies brauciens lopu vagonos no Rīgas uz kādu visai neskaidru galapunktu, kas pagaidām tiek apzīmēts ar vārdu Kazahija. Tātad – ceļš kā taisnvirziena līnija (sižets), uz kura kā pērlītes diegā savērtas iestarpinātas novelītes – piedzīvojumi un pieturas punkti ceļā. Šīs novelītes savukārt ir relatīvi patstāvīgas un sižetiski nesaistītas; citiem vārdiem, ceļojums kalpo kā attaisnojums, kālab veselumā sakausētas citkārt nesaskanīgās epizodes. Odu laika pirmajā daļā plašāk izvērsta tikai viena no iestarpinātajām novelēm – pirmā ceļa pietura, piedzīvojumi pansionātā Pēdējais Sprīdītis.

Jāpiezīmē, ceļojums ir viens no visplašāk izplatītajiem motīviem pasaules literatūrā – sākot jau no folkloras (“Aizej tur, nezin, kur…”) un Odiseja ceļojumiem, tālāk caur Dantes Dievišķo komēdiju, Rietumeiropas eposiem, Servantesa Donu Kihotu (struktūras un intonāciju ziņā vistuvāk Odu laikam atrodošamies teksts), Rablē Gargantiju un Pantagriēlu, bezgaldaudzajiem pamācošajiem un metafiziskajiem ceļojumiem līdz pat postmodernista Džona Barta variācijām par Sindbada tēmu. Šādas popularitātes cēloņi nav grūti ieraugāmi: viegli iztēlojamais un aprakstāmais ceļš telpā var kalpot ne tikai kā diegs, ar ko sasaistīt atsevišķas epizodes, bet arī kā visdažādāko situāciju modelis – pasaules izzināšanas, pašanalīzes, sevis meklējumu, virziens uz priekšu var nozīmēt arī augšupceļu, attīstību un tamlīdzīgi. Turpretī latviešu literatūrā, ja neskaita triviālo dokumentāla ceļojuma apraksta žanru un tradicionālo ceļu no laukiem uz pilsētu vai, labākajā gadījumā, visai viennozīmīgi interpretējamo ceļu uz Pēterpili, ceļojuma motīvs pārstāvēts diezgan reti (izņēmumi ir, piemēram, Čaka Spēlē, Spēlmani un Lāma Ķēves dēls Kurbads). Iespējams, šis trūcīgums atvedināms uz tīri ģeogrāfiskiem vai sociāliem cēloņiem.

Odu laiku varētu interpretēt kā ceļu no relatīvi sakārtotās pasaules, t. i., viscaur pazīstamās Rīgas, vēl precīzāk, Skapja vides, nepazīstamās un tālab jo haotiskākās pasaules virzienā. Ceļojums – vismaz pagaidām – noris pēc principa: jo tālāk tiek, jo trakāk paliek. Rīga un Skapis autoru traktējumā vēl ir vieta, kur viss ir kārtībā, proti, vieta, kur visi neatlaidīgi dzer un kur dzērājus vienlīdz neadaidīgi trenkā milicija, turklāt šī spēle apbusēji tiek uztverta kā pašsaprotama un nepieciešama. Tas ir diezgan savdabīgs sevi kompensējošas sistēmas modelis; daļa no šīs sistēmas, jāpiebilst, tiek paņemta arī ceļā līdz ar trīs Agdama spaiņiem. Līdz ar to lopu vagona noslēgtā pasaule veidojas samērā stabila; turpretī pasaule ārpus vagona sienām – tā ir nemitīgi mainīga, absolūti sveša un groteska pasaule, kurā iespējams viss, ko vien autori spēj iedomāties. Fantāzijas viņiem netrūkst, un – kas arī nav mazsvarīgi – viņi nekad netiecas pārkāpt iedomājamā robežas. Analoģija ar Donu Kihotu jau tika minēta; vēl varētu piesaukt paralēles ar Rablē, no kurām tikai viens solis ir līdz Bahtina karnevalizācijas koncepcijai (uz ko neuzbāzīgi norāda arī autori 221. lpp.). Kritiķa prātu provocējošā groteskā masku spēle veco ļaužu pansionātā, izstiepta trīs beidzamo nodaļu garumā, patiesi varētu būt radniecīga viduslaicīgajām mistērijām (XX gadsimtā ar nāvi rotaļājas mazliet rafinētākos veidos). Taču Bahtina koncepcija ir tik visaptveroša un tik vienkārši izkārto visu pa plauktiņiem, ka tās iesaistīšana šajā kritiskajā tekstā būtu ceļojuma apturēšana.

Vēl viens ceļojuma atzars – tās ir bagātīgās kultūrvēsturiskās alūzijas. Apkārtklīstošs žūpa iegūst Hārona, bet Daugava – Stiksas aprises; uz mirkli pazib Breigela gleznotais Ikars, lapsu medības Skotijā, fragmenti no antīkām mistērijām, ārkārtīgi literarizēta lauku ainava ar Purapuķu, Upīšu, Straumēnu, Zvirgzdiņu u. c. mājām, traks itāliešu arhitekts, citāti no latviešu klasikas Apinīša interpretācijā, fragmenti no vēsturiskām batālijām un daudz kas cits, saprotams, ironiski pārfrāzēts. Tās, manuprāt, ir izšķērdīgas mežģīnes, bez kurām gan Odu laiks zaudētu savu ārlaicīguma iespaidu: izraujoties no konkrētas vides, ceļotāji izraujas no saistības ar konkrētu laiku. Katrā ziņā apburošie Pēdējā Sprīdīša iemītnieki, kas izmanās nospēlēt paši savu nāvi, rada priekšstatu ja ne gluži par laika bezgalību, tad par savu nemirstību noteikti.

Tēmas pieteikums

Kā jau teikts, Odu laiks sākas ar Skapī notiekošās dzeršanas apceri; arī viss turpmākais romāna teksts piesātināts ar dažāda veida alkoholu. Liekas, tā varētu būt brīnišķīga tēma, piemērota vismaz filoloģijas doktora disertācijai: alkohols un literatūra. Taču – nevis tai triviālajā nozīmē, cik un ko izdzēris autors, lai spētu uzrakstīt romānu (arī šī tēma nav zemē metama, bet tā lai paliek biogrāfiem), bet gan – kā funkcionē alkohola jēdziens literārā tekstā: sākot no alus pieminējumiem dainās un Vecā Stendera poētiskajām žūpības kritikām, no pirmā īsti vērienīgā dzīru apraksta Mērnieku laikos, caur jaunromantiķu dzeju, Andreja Upīša pirmajiem trakas žūpošanas piesātinātajiem romāniem, caur Čaka dzeju, jo sevišķi Matīsu, kausu bajāru un Anšlava Eglīša bohēmas bildēm, tālāk caur socreālistu tekstiem, caur Ezeras un Skujiņa dzērājiem līdz pat jaunākās paaudzes literārajiem alkoholiķiem. Bez šaubām, pats vienkāršākais variants te būtu sociālā analīze, t. i., fiksēt, kā literārs teksts diagnosticē alkoholismu kā sabiedrisku problēmu; tomēr ir arī vēl bezgaldaudzi citi jautājumi: kāpēc tekstā tieši šajā vietā iznirst alkohols? Ko teksts no tā iegūst (zaudē)? Kāda ir plītēšanas strukturējošā loma? Kāda ir dzeršanas funkcija sižeta veidošanā? Vai pastāv sakarība starp dzeršanas aprakstu un autora asprātības izpausmēm? Alkohols un poēzija? Alkohols un sapnis vai vīzija? Ko var simbolizēt alkoholisms un dzeršana? utt.

Taču atgriezīsimies pie Odu laika sākuma. Aptuveni trešā daļa no romāna veltīta ekspedīcijai caur naksnīgo Rīgu alkohola meklējumos; turklāt meklējot šņabi, t. i., virzoties uz priekšu, ceļotāji vienlaikus arī bēg no milicijas (jau minētās paškompensējošās sistēmas diezgan pragmatisks traktējums). Tas nozīmē, ka šai gadījumā alkohols ir galvenais un arī vienīgais sižeta virzītājspēks – alkohols atvieto jebkurā tekstā tik svarīgo cēloņsakarību; ja ceļotājiem nekārotos šņabja, ceļojums – un arī sižets – nebūtu sācies – tas nemaz nevarētu sākties, jo visas darbojošamies personas priekšlaikus aizietu gulēt. Princips jo tālāk tiek, jo trakāk paliek mazliet modificējas: jo vairāk dzer, jo tālāk tiek, jo trakāk paliek. Tātad šņabis ir tas iemesls, ar ko autori attaisno ceļinieku izraušanos no sociālisma sakārtotās pasaules, ko, starp citu, lielā mērā sakārtojis (vai vismaz radījis sakārtotības ilūziju) tas pats alkohols. No otras puses – romānu gluži vienkārši nedrīkstēja noslēgt ar likumsakarīgām vai, citiem vārdiem, cēloņsakarīgām paģirām, jo tādā gadījumā tas būtu nevis romāns, bet gan pretalkohola propagandas plakāts. Līdz ar to ceļa motīva ieviešana būtībā ir vienīgā izeja gan personāžam, gan autoriem: personāžam – lai ceļa iespaidi kompensētu paģiru gurdenumu, autoriem – lai romāns neaprautos, knapi sācies.

Ironija

Ar alkoholu pastarpināti saistīta vēl viena no Odu laika būtiskākajām īpatnībām – visu cauraudošā ironija. Romāna otrā nodaļa nodēvēta par Rēgu nakti; tajā aprakstīti šņabja meklējumi kādreizējā šņabja tirgoņu metropolē – Dzirnavu ielā (krietna loma ierādīta kādam motorizētam bezkāju invalīdam – visbrīnišķīgākajam invalīdam, kādu man nācies sastapt literārā tekstā). Tātad dzērumā ieraudzītā – reibumā transformētā – Rīga ir rēgaina, proti, it kā pazīstama un tai pašā laikā atbaidoši sveša – kā jau jebkura rēgaina parādība. Viens no ironijas pirmajiem teorētiķiem Fridrihs Šlēgelis savulaik izteicās, ka ironija pasauli pārtapina “dīvaini pazīstamu”, t. i., tieši tādu, kādu to redz apdullušie ceļotāji un ar viņu acīm arī lasītājs – dzērumā visikdienišķāko priekšmetu un notikumu aprises iegūst savādus apveidus; savukārt autori, interpretēdami šo dzēruma interpretāciju un paši, romānu rakstot, liekas, būdami pie skaidras saprašanas, rada ironiju (ar šo dubultinterpretāciju varētu izskaidrot arī faktu, ka autori, ne tuvu nebūdami muļķi, brīžiem atļaujas dzīt tik muļķīgus jociņus, ka pēdīgam muļķim kļūst skaidrs – aiz tā kaut kas slēpjas).

Romāns sarakstīts 1987. – 1988. gadā, taču tā darbība noris vēlākais septiņdesmito gadu beigās. Tātad – pārlēciens no sabrūkošā sociālisma fāzes tieši satīstljušamies sociālisma ziedu laikos. Bez šaubām, ir skaidrs, ka šāda pārlēciena dēļ jebkuras sociālisma izpausmes iespējams skatīt tikai ironiskā gaismā. Taču sociālisms – tā ir ārkārtīgi stabila zīmju sistēma, turklāt katrai zīmei piemīt gandrīz ar likumu apstiprināta viena vienīga oficioza interpretācija. Tieši tāpēc ironizēšana par sociālismu ir tik patīkama, vienkārša un prasta nodarbošanās (gluži tāpat kā sociālisma laikā ironizēt par kapitālismu): sociālisma pazīšanās zīmes nespēj ne novērsties, ne aizgriezties no ironiskas vīpsnās vai homērisku smieklu šalts – jebkura ironija vienmēr trāpa precīzi mērķī. Autoriem par labu jāsaka – kaut gan sociālai ironijai romānā ierādīta liela vieta, viņi tomēr nebūt neaizraujas ar šo literārās daiļamatniecības nozari – viss noris gaumes robežās.

Vēlreiz citējot Šlēgeli, “ironijā viss ir nopietni, un viss – pa jokam”. Citiem vārdiem, ironija ir ārkārtīgi nopietna nodarbošanās. Tā rada spēli, savukārt spēle – ironiju. Iespējams, tālab tajās vietās, kur autori tikai ironizē, iznirst mazliet garlaicīgi gaudulīgas intonācijas (dažas mazas epizodes Pārdaugavā, pēdējā Habsburga veidols); turpretī ļoti nopietnu iespaidu atstāj nodaļas, kurās autori gan spēlē, gan ironizē, ironizējot spēlēdami un spēlējot ironizēdami. Jo sevišķi tas sakāms par piedzīvojumiem pansionātā Pēdējais Sprīdītis, kuros dažādu laikmetu dažādu kultūru dažādas spēles klājas kārtu kārtām.

Utopija

Odu laika ceļojumam nav precīzi formulēta mērķa. Tiesa, ceļotāji zina, ka viņi dodas uz Kazahiju, taču pagaidām visa informācija par Kazahiju aprobežojas ar ziņu, ka tur ir tuksnesis; tiklab galapunkts varētu būt, piemēram, Turkmēnijā vai Habarovskā. Jebkurā tekstā, kura pamatā ir ceļa motīvs, ceļa mērķim ir ārkārtīgi svarīga, bieži vien simboliska funkcija; nevar būt, vismaz ne literatūrā, ceļojums bez mērķa – tādā gadījumā tas pārtop bezjēdzīgā ceļojumā, un līdz ar to jēgu zaudē arī teksts. Turklāt, jo simbols vienkāršāks vai, citiem vārdiem, ziņas par ceļa mērķi skopākas, jo tas kļūst daudznozīmīgāks. Odu laikā kā ceļa mērķis nefunkcionē pat ilūzija – kā tas ir, piemēram, Donā Kihotā vai Svētā Grāla kausa meklētājiem. Par Kazahiju lasītājs neuzzina gandrīz neko, kas nozīmē, ka šis ceļojums būtībā ir ceļojums uz utopiju šā vārda vistiešākajā nozīmē (u topos tulkojumā no grieķu valodas nozīmē vieta, kuras nav).

Pagaidām publicēta tikai romāna pirmā dala. Nepavisam nav zināms, kad iznāks nākamā un vai tā vispār būs. Iespējams, otrās daļas varētu arī nebūt. Tā ir tāda īpatnēja melnā humora izjūta – publicēt tikai romāna pirmo daļu, kas izrādītos arī vienīgā; līdz ar to ceļojuma galapunkts kļūst par visutopiskāko no visām utopijām – tā patiesi nav šā vārda visās nozīmēs. No otras puses, iespējams arī utopijas pretējais variants: Odu laiks potenciāli varētu kļūt par bezgalīgi rakstāmu romānu – ceļinieki ceļo, autori raksta sējumu pēc sējuma, nebeidzami izvērsdami iestarpinātas noveles, bet Kazahija netiek sasniegta tā vienkāršā iemesla dēļ, ka autori cits pēc cita apmirst no vecuma. Odu laiks nav pabeigts, tāpēc visagala pēcgalā arī šo recenziju nobeigšu ar nenobeigumu.

Nenobeigums. Kopsavilkums

Par prozisku farsu vērts rakstīt tikai kritisku farsu, un tas nu būtu izdarīts.

Labrīt, 14.06.1994

_____________________

Vēl par Odu laiku:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s