Trīs variācijas par mehāniskās prozas tēmu

Triviālā literatūra, bulvāru romāni, lubenes, melodrāmas, “ziepju operas”, utilitārā proza, lasāmviela, beletristika — visi šie diezgan daudzveidīgie jēdzieni — katram savas nianses, katru lieto dažādos kontekstos — apzīmē aptuveni vienu un to pašu: to literārās produkcijas, manuprāt, šimbrīžam ļoti nepieciešamo daļu, ko lasītājs patērē ikdienā — ko mēdz lasīt, teiksim, tramvajā, vilcienā vai bezmiega naktīs (tai piemīt kāda patiesi cildināma īpatnība: cik viegli tā izlasāma, tikpat viegli aizmirstama). Snobiski noskaņotie kritiķi reizumis tai mēdz pieskaitīt arī visu detektīvprozu un fantastiku, kaut gan šai jomā arī pastāv sava hierarhija un sava vērtību orientācija. Būtībā tā vienmēr ir vairāk vai mazāk mehāniska proza, kas orientējas uz kanonu, kurā robežās darbojas stingri spēles noteikumi; līdz ar to tā reproducē jau zināmo un, vēlams, labi pazīstamo — savukārt lasītājam allaž sagādā prieku atklāt, ka cienījamais autors raksta gluži tāpat, kā rakstītu viņš, lasītājs, ja vien būtu autors. Turklāt spēles noteikumi jau ir tapuši tik pašsaprotami un acīm redzami, ka vairs nav pamanāmi: teksts nepretojas lasītājam (citiem vārdiem, lasītājs „aprij” tekstu); teksts ar nenozīmīgām izmaiņām ir atkārtojis kādu citu, lasītājam sen pazīstamu un apgūtu tekstu. Te tad arī meklējama triviālo žanru popularitātes atslēga.

Taču problēma nebūt nav tik skaidra. Jo — ir izcili draņķīgas lubenes, un ir žilbinoši spožas lubenes, kas rāpjas bestselleru sarakstu spicēs un kuras pusslepšus lasa visas pasaules intelektuālie snobi, lai pēcāk izklaidētos, izsmērējot tās pa sienām. Tas, protams, atkarīgs no autora profesionālisma. Proti, autoram jāizmanto žanra „kanonisko formulu” pasniegt tā, lai lasītājs tajā ieraudzītu nevis blāvu un garlaicīgu reprodukciju, bet gan autora meistardarbu. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo, kā jau teikts, spēles noteikumi ir iepriekš zināmi, būtiski tos mainīt nav vēlams, un tā nu autoram nākas piepūlēt savu radošo garu, lai ar kādu paradoksālu (starp citu, intelektuāls paradokss vai aloģisms ir jebkura detektīva pamatā) intrigas pavērsienu, sižeta samezglojumu vai akcentu pārbīdi aizmālētu acis lasītāja vai, vēl labāk, kritiķa kritiskajam orgānam. Tas nozīmē, vienīgais kritērijs, pēc kā vērtēt šāda veida literatūru — tas ir autora profesionālisms: ciktāl viņš spēj justies brīvs stingri iežogotā teritorijā.

Bez šaubām, tas ir brīnišķīgi, ja tepat Latvijā uzrodas vai varbūt atdzimst autori, kas apzināti orientējas uz masu literatūras producēšanu. Tādā gadījumā vismaz nav jāiztiek ar importēto produkciju vien, kas, jāpiebilst, lielākoties nebūt nav augstākās raudzes. Nelaime vien tā, ka spožumu šai jomā pagaidām pagrūti saskatīt. Toties redzams kas cits: milzīgā distance starp autoru pretenzijām un reālo varēšanu. Iespējams, tālāk apcerētās trīs grāmatas varētu uzlūkot kā zīmes, kas ierobežo pašreizējo triviālās literatūras teritoriju. Precīzāk, kā klupšanas akmeņus, pret kuriem nāksies apkrist ne tikai šai rakstā minētajiem autoriem vien.

1. Defektīvproza

“Diemžēl daudziem pat neienāk prātā, ka var būt labs detektīvs; viņiem tas liekas tikpat bezjēdzīgi kā tas, ka var būt labs velns,” savulaik rakstīja Čestertons. Šī ironiskā replika gan bija vērsta pret tiem kritiķiem, kas detektīvam iedalīja pagalam zemu vietu literārajā hierarhijā, taču šoreiz Čestertona vārdus drīzāk gribētos attiecināt uz detektīva autoru. Proti, uz Gunāru Cīruli, kura grāmata Ekstrasensa kāzu ceļojums (Asja, 1994) liecina, ka par detektīvžanra potencēm īpaši augstās domās viņš nav. Krājumā apkopoti pieci stāsti; tos vieno “galvenais varonis” — par privātdetektīvu pārkvalificējies bijušais milicis Jānis Pakalns, kurš, maskējies aiz caurspīdīgā pseidonīma Džons Hills, atver savu biroju un kura mērķis ir iegūt „naudu, protams, un panākumus”. Vārdsakot, mehānisma atspere tiek uzvilkta — t. i., spēles noteikumi iezīmēti — jau pirmajās lappusēs: acīmredzami, ka Ekstrasensa kāzu ceļojums ir diezgan pedantisks detektīva “amerikāņu” (vai „skarbā”) varianta atdarinājums, kurā privātdetektīvam svarīgas ne tik daudz intelektuālās spējas, kā prasme izmeklēšanas gaitā balansēt uz likuma robežas, lāgiem to pārkāpjot, un māka, kā izsakās pats Pakalns, “aizstāvēties un uzbrukt, mukt un kauties, slēpties un šaut”. Te gan jāpiebilst, ka “amerikāņu” detektīva kanons liekas krietni novecojis un savas iespējas izmēlis līdz pēdējai pilītei, tomēr, ņemot vērā “mežonīgā kapitālisma” kontekstu, kurā nākas darboties Pakalnam (stāstu darbība noris, šķiet, 1992. gadā), arī tas varētu būt itin pieņemams.

Ar ko tad nodarbojas šis pseidoamerikāniskais Pakalns, kurš visādā ziņā tiecas atdarināt savus kolēģus no trīsdesmito līdz piecdesmito gadu amerikāņu detektīviem? Vispirmām kārtām stāstā Sestajā stāvā, pa labi, līdz galam viņš dzen un sadzen pēdas reketieru bandai. Taču jau šeit detektīva mehānismā parādās pirmie defekti. Būtībā detektīvs ir nepārtraukta stīvēšanās starp lasītāju un autoru: lasītājs tiecas rast atrisinājumu, pirms autors noslēgumā ar elegantu žestu visu izkārtojis pa plauktiņiem, savukārt autors savukārt mēģina lasītāju apvest ap stūri, aizvedinot viņa loģisko domu gaitu nebeidzamos sānceļos un strupceļos. Tikai sliktos detektīvos lasītājam var izdoties apsteigt autoru. Cīruļa stāsta intriga ir vienkārša: ir bankas direktors Čerpinskis, ir viņa daiļā sieva Sarma, un ir viņus apsēdusi reketieru banda. Un ir mīkla: kurš no Čerpinskim tuvajiem cilvēkiem piegādā informāciju reketieriem? Neiedziļinoties sižeta izklāstā, atzīmēšu, ka man un, domājams, arī jebkuram citam lasītājam jau 33. lappusē kļūst skaidrs: šī persona ir Sarma. Turpretī Pakalnam, lai to noskaidrotu, nepieciešami vēl piedzīvojumi piecdesmit lappušu garumā un sāpīgs kūliens piedevām. Līdz ar to autors atbildību par savu neprofesionālismu itin viegli uzveļ privātdetektīva infantilismam (spriežot pēc Pakalna pliekanajām un apnicīgajām asprātībām, ar sevišķu prāta gaišumu viņš neizceļas). Tālāk: tā arī nav izprotams, kālab Sarma šo grēcīgo lomu izvēlējusies — tiesa, viņa gan aizbildinās ar kādu mīklainu „šantāžu”, tomēr tas tuvāk netiek izskaidrots. (Atbilde ir acīmredzama: Sarmai grēcīgo lomu uzticējis autors, lai vismaz kaut kā nebūt savilktu kopā uz visām pusēm slīdošos sižeta galus.) Un vēl: kāpēc gan reketieru boss, ja vien viņš nav galīgs kretīns, bez mazākās šaubīšanās ir pārliecināts, ka viņam izdevies „nopirkt” Pakalnu — to pašu Pakalnu, kurš, jāuzsver, miliča gaitās bija slavens tieši ar neuzpērkamlbu — un turklāt vēl izvirzīt par savu vietnieku? (Atbilde: tāpēc, lai autors spētu pavirzīt uz priekšu sižetu.) Turklāt — nevis uzticēdams viņam īpaši kvalificētus pienākumus, bet gan tādu prastu darbiņu kā Sarmas izvarošana nolūkā iebiedēt Čerpinski? Un, ja reiz Sarma patiesi tiek izvarota — šai gadījumā nav svarīgi, vai tas notiek labprātīgi vai piespiedu kārtā — tad kādā veidā šis fakts saistās ar viņas ilggadīgajiem sakariem ar reketieriem?

Šo „kā” un „kāpēc” virkni varētu vēl turpināt, tādējādi papildinot arī defektu kolekciju, taču jautājumu uzskaitīšana vien prasītu krietnu lappusi, nemaz nerunājot par sīkāku analīzi. Pakalns vajā degvielas zagļus (Moris savu padarījis…), atrod kādu pačibējušu meitiņu, pa ceļam pabūdams spēļu ellītēs un tikdamies ar narkomāniem un ielasmeitām (Gaidu meklējot), pēcāk, pārkvalificējies par LR slepenā dienesta aģentu, viņš ķeras vēsturei pie ragiem un pūlas iegrozīt tās ritumu pareizajā virzienā, pa visu Krieviju dzīdamies pakaļ bijušajiem omoniešiem (titulstāstā); bez tam viņš aktīvi maina mīļākās un sekretāres, nez kāpēc iegūst ekstrasensoriskās dotības, nezināmu iemeslu dēļ saņem lodi ribās, nepārtraukti skaudīgi vaimanā par jaunbagātniekiem; noslēgumā viņš — un atkal grūti izprotamu iemeslu dēļ — iepinas kurdu bēgļu kontrabandas padarīšanā, pieredz jahtas avāriju un, liekas, no visa pārdzīvotā sajucis prātā, noprec kurdieti Fatimu. Un visur atkārtojas viens un tas pats: brīžiem Pakalns neredz acīmredzamo, brīžiem autors atstāj intrigas galus karājamies gaisā, diez ko nerūpēdamies par sižetisko loģiku. Tāpat arī darbojošos personu rīcība netiek vis psiholoģiski vai vismaz loģiski pamatota, bet gan burtiski aizbildināta ar miglainiem faktiem, kas atrodas bezgala tālu no sižeta centrālās līnijas un nekādā citādā veidā stāstu struktūrās neiesaistās.

Detektīvā ļoti svarīga ir ticamības ilūzija — teiksim, pedantiski un sīki aprakstīts „otrais plāns” vai precīzs psiholoģisms, uz kā fona kļūst ticami pat vispārgalvīgākie sižeta mežģījumi, turpretī Cīruļa stāstos ir tikai kails sižeta pārstāsts (turklāt izraibināts ar patiesi fantastiskiem „stila ziediem” — nez kāpēc izdevēji nav uzskatījuši par nepieciešamu redaktora darbu), kas papildināts ar tādu patīkamu sociālo būšanu un nebūšanu grabulīti, ko aktualitāšu kārajam lasītājam pažvadzināt pie auss. Autors tiešā veidā lieku reizi ir atražojis “amerikāņu” detektīva kanonu. Var jau būt, ka dažam lasītājam vēl ir saglabājusies nostalģija pēc šā detektīva paveida, tomēr, manuprāt, Ekstrasensa kāzu ceļojums derīgs vienam vienīgam nolūkam — kā mācību līdzeklis iesācējiem detektīvžanrā, lai palīdzētu saprast, ar ko tad īsti atšķiras detektīvproza no defektīvprozas.

2. Fantastika bez fantāzijas

Austra Kalmiņa debijas grāmata Izredzētie (Avots, 1993) ir fantastisks, iespējams, romāns (“iespējams” tāpēc, ka par romānu šo tekstu ne par ko negribētos dēvēt, arī ne par stāstu; tas varētu būt, teiksim, vēstījums par fantastiskiem notikumiem, kam ar literatūru visai attāls sakars). Savā ziņā Izredzētie ir unikāls atgadījums latviešu literatūrā, jo pēdējos piecdesmit gados, t. i., laikā, kad visā pasaulē ir science fiction produkcijas pārpilnība, Latvijā radies, liekas, viens vienīgs šim žanram īsti piederošs romāns — Imermaņa Mortona piramīda (1971); tiesa gan, palaikam, jo sevišķi pēdējos pāris gados, prozā pavīd elementi, kas gandrīz „gatavā veidā” aizgūti no fantastiskās literatūras, taču tie netiek izvirzīti priekšplānā un parasti kalpo kā faktori, kas veido teksta nosacītību. Turpretī Kalmiņa grāmata caurcaurēm pieder pie „īstas” fantastikas.

Spēles noteikumi pietiekami izteiksmīgi formulēti uz vāka: visīstākā „izredzētā” sienu caursitēja stingais ģīmis, šaujamais ar’ rokā, piekļāvīga būtne blakus, dibenplānā — kosmikomiska murmuļa maigi nēģeriskais vieplītis zvaigžņotām actiņām, stūrī — kāds mīklains un noteikti ļaundabīgs tips. Acīm redzot, mākslinieks (V. Parkovs) nez kāpēc uzskata, ka tieši tā jāizskatās komerciāli pievilcīgam masu produkcijas noformējumam.

Uzreiz jāsaka, ka grāmatas vāka radītais iespaids nav mānīgs — saturs nekādā ziņā neatpaliek no komiskā noformējuma. Īsumā par sižetu. Ir XXI gadsimta sākums, pasaule bez valstu robežām un kariem. Pēkšņi uz Zemes apmirst visi ļautiņi, starp dzīvajiem atstājot vien latvieti Andri, kam grāmatā ierādīta centrālā loma, divas jaukas meitiņas no Japānas un Somijas un dūšīgu Kanādas mežcirtēju pēcteci (saprotams, te veidojas arī divi love story — apmēram pēc šāda principa: „tagad Andris juta kvēlu mīlestību pret Penti”). Taču drīzumā atklājas, ka ir arī noslēpumaini Planētas Valdnieki — razbainieku banda, kas tīko sagrābt Zemes pārvaldīšanu savās rokās un tālab uz dažām dienām izmanījušies aizmidzināt zemiešus nāvei līdzīgā miegā. Tad nu Andra internacionālā brigāde, zirgodamies tīniskā garā, līdz zobiem apbruņojusies, joņo visriņķī zemeslodei, talkā ņemot pēdējos tehnikas sasniegumus un, lai glābtu civilizāciju, sit un šauj uz visām pusēm. Izšķirīgajos brīžos viņiem palīgos piesteidzas noslēpumaini smaidoši kosmiskie ekskursanti no Regula ar savu ellišķīgo nāvēšanas tehniku. Planētas Valdnieki tiek sagūstīti, ļaudis atmostas, spriež razbainiekiem bargu tiesu, bet uzvarētājus devīgi apbalvo ANO. Visbeidzot Kalmiņš uzliek punktu uz „i”: vispārējā aizmigšanas situācijā Andra brigāde pie skaidras saprašanas palikusi tāpēc, ka viņu izredzējis ne vairāk un ne mazāk kā pats Dievs, „kuru līdz šim neesam apzinājušies, bet Viņš nekad nav aizmirsis par mums”.

Domājams, komentāri te ir lieki — Izredzētie ir bērnišķīgi primitīvs un aizkustinošs naivs lasāmgabals, ar ko autors, iespējams, varētu izklaidēt savus paziņas — bet vai nu tāpēc tas uzreiz būtu jāizdod grāmatā? Tālāk varētu izlīdzēties ar dažām rezumējoši kritiskām frāzēm, kuras turklāt jau formulējusi Anita Rožkalne Labrīt aprīļa prozas apskatā, apgalvodama, ka Izredzētie sastāv no vienvienlgām klišejām un klasificēdama to kā „normālu lektīru šā žanra cienītājiem” (te gan jāiebilst — un „šā žanra cienītāji”, liekas, man piekritīs, ka Izredzētie nepavisam nav „normāla lektīra”, bet gan žanra profanācija, jo fantastiskā literatūra mēdz būt krietni daudzveidīgāka un kvalitatīvāka).

Problēma slēpjas citā apstāklī. Būt fantastam — tā ir diezgan neapskaužama situācija. Fantastikai, tāpat kā jebkuram citam masu kultūras veidam, piemīt milzīga inerce: ir iespējams iekļauties šīs produkcijas plūsmā, taču nav iespējams to radikāli mainīt, teiksim, pavēršot „citā virzienā”. Fantastiska teksta struktūra zināmā mērā vienmēr jau ir „gatava”; tas nozīmē, ka autoram, lai viņš patiesi būtu autors, nevis akls klišeju reproducētājs, nākas, saglabājot teksta vispārējo struktūru nemainīgu (t. i., apstiprinot lasītāja gaidības), jau gatavajos elementos un klišejās atrast kādu iepriekš nemanītu vai vismaz neakcentētu niansi, izstrādāt to, izvirzīt priekšplānā un tādā veidā paspīdēt ar savu oriģinalitāti.

Turpretī Kalmiņš ir izvēlējies pilnīgi pretēju ceļu. Viņš skolnieciskā uzcītībā no fantastiskās literatūras plūsmas, turklāt orientēdamies ne uz labākajiem un svaigākajiem paraugiem, atlasījis pašus banālākos un nodeldētākos elementus un diezgan pavirši sakombinējis tos kopā. Izredzētajos man izdevās atrast vienu vienīgu teksta izveides principu: vai nav vienalga, par ko un kā raksta, galvenais, ka tik šauj, un, ja šauj ar lāzeriem pa lidaparāta lūku, tad tas jau ir autora meistarības kalngals. Līdz ar to autora fantāzijas klātbūtne Izredzētajos gandrīz nav jūtama — viņš ir darbojies tikai kā kompilators, turklāt nez kāpēc galus savilkdams kopā ar Dieva vārda palīdzību (t. i., savas fantāzijas funkcijas viņš uzticējis Dievam).

Te, bez šaubām, varētu man oponēt: redz, Izredzētie rakstīti ar cēliem mērķiem, tas ir “romāns brīdinājums”, tajā ir caurcaurēm “pozitīvas” idejas, pat Dievs tiek atgriezts nākamības tehnokrātiskajā utopijā un tamlīdzīgi. Uz to jāatbild ar senzināmu patiesību: ar labiem nodomiem (un labām idejām) bruģēts ceļš ved ja ne gluži uz elli, tad šoreiz uz makulatūras saiņiem noteikti.

3. Grafomānija kā prozas žanrs

Ja Cīruļa Ekstrasensu kāzu ceļojumu, neraugoties uz autora neprofesionālismu, dažkārt arī var izmantot kā līdzekli laika nosišanai, ja Kalmiņa Izredzētie savā ziņā Šķiet simpātiski ar autora bērnišķīgo aizrautību un supermeņu kultu, tad, runājot par Māra Druvas “romānu” Reiz Latvijā (Autoceļi, 1994), man atliek tikai noplātīt rokas. Tā ir viskuriozākā grāmata, kādu pēdējā laikā gadījies lasīt. Autors šķietami tiecas spēlēt reālpsiholoģisko prozu ar mazliet lubenieciskiem akcentiem, spriežot pēc kontrabandas ceļā ievazātā virsraksta (Reiz Latvijā notika gluži kā Reiz Amerikā). Darbība noris 1955. — 1985. gadā kādā mazpilsētā; aprakstīti ir divu ģimeņu — Ceļmalu un Lauru māju iemītnieku — likteņi trīs vai četru paaudžu ilgumā. Tātad — vērienīga “ģimenes sāga” vai kas tamlīdzīgs. „Romāna” ritumā pamazām kļūst skaidrs, ka Ceļmalu iemītnieki iemieso autora priekšstatus par “negatīvo” (viņi ir dzērāji, slaisti, spekulanti, cietumnieki, homoseksuālisti, lezbietes, pašnāvnieki, prātā jukušie), turpretī Lauru iemītnieki veido absolūti “pozitīvo” polu (viņi čakli strādā un spēlē teātri, ceļ jaunu māju, sporto, viņiem veidojas laimīgas ģimenes dzīves utt.). Un “dēmoniska” maska, “nelaimes zīme” — pa vidam. Vārdsakot, tradicionālā melnbaltā spēlīte, kas mums tik labi pazīstama no socreālisma prozas un kas palaikam lubenēs funkcionē kā sižeta virzītājspēks. Mehānisms iekurbulēts — nu tik uz priekšu!

Nekā nebija! Kā sācies, tā “romāns” arī beidzas. Ir pilnīgi vienalga, vai darbība noris 1955. vai 1985. gadā — autoram liekas, ka šai laikposmā nav mainījusies ne sociālā vide, ne personu pasaules uztvere; turklāt sižets lielākoties veidojas pēc mūžsenā tenkošanas principa — kurš ar kuru bučojas, kurš kuru mīl, kurš kuru prec. Tāpat autoram ir vienalga, vai darbojošamies persona ir sieviete vai vīrietis, vecis vai bērns; ja neņemam vērā fizioloģiskās atšķirības, tad viņu rīcību attiecīgajā situācijā nosaka vien tas fakts, pie kura no poliem viņi pieder — pie “pozitīvā” vai “negatīvā”; garīgas, dvēseliskas vai intelektuālas problēmas šajā grāmatā vispār nepastāv. Vienlīdz apšaubāmi, ka darbība noris Latvijā — tiklab tā varētu risināties Amerikā vai, teiksim, Zimbabvē, mainītos tikai personu vārdi un “kolorīts”. Būtībā “romāns” aprobežojas ar fakta fiksējumu: redz, Ceļmalās mīt draņķīgi ļautiņi, toties Laurās — labākie no labākajiem, un katrs lai saņem, ko pelnījis. Vēl kāda šādas prozas raksturīga īpatnība — autors par varītēm tiecas būt “lakonisks”. Pastāv rakstniecības leģenda — autoram jābūt “lakoniskam”, proti, jāatmet viss “liekais” un jāraksta “īsi, precīzi un saprotami”. Iespējams, sava tiesa taisnības te ir, taču lielākoties, arī šoreiz, “lakonisms” realizējas kā savas rakstības neesamība: atbrīvodamies no “liekā”, autors atbrīvo tekstu arī no savas klātbūtnes. Tā nu Reiz Latvijā veidojas kā gramatiski pareiza bezjēgas vārdu gūzma, kurā nav ne vēsts ne no “reālisma”, ne no “psiholoģisma”. Un — trakas lietas! — autors šos pekstiņus draud turpināt vēl divās grāmatās.

Manuprāt, Reiz Latvijā ir īsti klasisks grafomānijas paraugs. Grafomānijas jēdziens laikam gan ir ieskaitīts nepieklājīgo vārdu kategorijā; katrā ziņā kritika to izvairās lietot, apcerot pat acīm redzamas grafomānijas izpausmes. Tomēr ir skaidrs, ka grafomāni pastāv. Tāpat ir skaidrs, ka dažam no viņiem izdosies sagrabināt naudiņu grāmatas publicēšanai un atrast izdevēju (titullapā Druva nosauc veselu virkni savu labvēļu — sākot no LR Satiksmes ministrijas līdz 4. Liepājas ceļu pārvaldei). Tas savukārt nozīmē, ka ar grafomānu produkciju mums nāksies sastapties ne reizi vien, un diez vai ir jēga par to uztraukties. Te, bez šaubām, varētu rasties jautājums: kas tad īsti varētu būt šis nenotverami mītiskais tips, saukts par grafomānu? Distance starp rakstnieku un grafomānu nav nemaz tik liela: abi zina gramatiku, abi mīl literatūru, abi ir drusku sajukuši, jo visu savu laiku velta papīra smērēšanai, abu karstākā vēlēšanās ir ieraudzīt savus darbus nodrukātus. Tāpat aplams ir aforisms par to, ka grafomāns ir rakstnieks bez paškritikas. Ja šis aforisms būtu patiess, tad pasaulē paliktu ļoti maz rakstnieku. Taču ir maza, toties būtiska atšķirība. Ja rakstnieks nemitīgi tiecas “peldēt pret straumi”, mainīt priekšstatu par to, kas ir literatūra, tad grafomāna lozungs varētu būt apmēram šāds: “rakstu tā, kā gribu, un tās ir manas tiesības”. Un tur jau ir tas āķis, ka “rakstīt, kā gribu” nav iespējams. Iespējams ir tikai neapzināti izvēlēties kādu no jau gatavajām valodām, gatavajām tekstu struktūrām un mehāniski tās reproducēt, autoram pašam šo reproducēšanu uztverot kā radošu darbu. Būtībā grafomānija — tā ir ideāli mehāniska proza.

Noslēgumā — maza ideja. Palaikam notiek romānu, stāstu un lugu konkursi, kuros tiek apbalvoti un cildināti, saprotams, labākie darbi. Sliktākie parasti netiek ne atzīmēti, ne īsti pamanīti. Kāpēc gan nevarētu būt konkurss, saukts, teiksim, Gada sliktākā grāmata? Ar konkursa nolikumu, žūriju, galveno balvu, lasītāju balvām, ar žūrijas tiesībām galveno balvu sadalīt vairākās mazākās un tamlīdzīgi. Līdz gada beigām vēl tālu, un, domājams, izvēle būs krietni plaša. Šoreiz atļaušos šim konkursam izvirzīt iepriekš apcerētās trīs grāmatas.

Labrīt, 01. – 03.06.1994

Advertisements

One thought on “Trīs variācijas par mehāniskās prozas tēmu

  1. Atpakaļ ziņojums: Austris Kalmiņš. Izredzētie | ELEKTRONISKĀS GRĀMATAS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s