Lauris Gundars “Pēdas stikla kalnā”

Romāns ar cilpu kaklā

Lauris Gundars. Pēdas stikla kalnā. Romāns. R., Karogs, 1994

1. Romāns

Lauris Gundars — līdz šim rakstniecībā šis vārds nav manīts — ir kino un teātra dramaturgs, režisors un pasniedzējs Kultūras akadēmijā. Viņa pirmais romāns Pēdas stikla kalnā ieguva veicināšanas prēmiju Karoga 1993. gada romānu konkursā.

Kādā stāstā Borhess iezīmēja grandioza un ieceres ziņā utopiska romāna struktūru. Tajā aprakstītas laikā apslēptās varbūtības: tradicionālajā romānā personāžs parasti izspēlē vienu no iespējām, ko attiecīgajā vietā pieļauj sižets, toties Borhesa romāna varonis izmanto visas šīs iespējas. Tādā veidā viņš vienlaikus dzīvo bezgala daudzas paralēlas dzīves; jebkurš notikums realizē visus savus iespējamos turpinājumus, gan ar to atšķirību, ka Pēdās stikla kalnā aprakstītā persona — sākotnēji stipri vien bezpersoniskais dakteris Olis — paralēli dzīvo nevis bezgala daudzas, bet gan trīs dzīves.

Romāns sākas ar šķietamu kriminālintrigu: absolūti bezjēdzīga strīda laikā dakteris netīšām nosit savu sievu Regīnu. Pēc tam, lai novirzītu aizdomas no sevis, viņš mēģina inscenēt slepkavību, ko izdarījis dzīvoklī iebrucis laupītājs. Saprotams, sākas izmeklēšana; nedrošais alibi sairst, dakteris sāk justies aizvien neomulīgāk un, noprazdams, ka izmeklētājam radušās aizdomas, bēguļo no policijas. Tad kādu brīdi viņš piepeši atjēdzas atkal savā dzīvoklī un ierauga pirms dažām dienām nobērēto Regīnu mierīgi dzeram kafiju. Pamazām kļūst skaidrs, ka dakteris Olis pamīšus dzīvo divas dzīves: vienā viņš tiek iesēdināts cietumā, apsūdzēts tīšā slepkavībā un tiesāts, bet otra ir ierasti ikdienišķi draņķīgā un kašķīgā sadzīvošana ar Regīnu, kurai nav ne jausmas, ka citā vietā un citā laikā viņa ir noslepkavota. Turpretī dakteris lieliski atceras abas dzīves; “pārceļošana” noris miegā neatkarīgi no viņa gribas; turklāt atšķirībā no romantismam raksturīgā pretstatījuma „sapnis — īstenība” abas daktera dzīves ir vienlīdz ,,reālas” (vai „nereālas”). Otrā dzīve apraujas tai mirklī, kad, liekas, tiek panākts vismaz īslaicīgs izlīgums ar Regīnu. Bez tam vēl ir arī trešais daktera biogrāfijas variants, taču par to mazliet vēlāk.

Saprotams, ar „mistiku” romānam nav nekāda sakara (norobežošanās no lēta misticisma ir diezgan vienkārša: Regīna aizrautīgi lasa žurnālus par visādām okultām padarīšanām, tostarp arī par „citām eksistences pasaulēm”; savukārt dakteris Olis un līdz ar viņu arī autors skeptiski smīkņā par šo lietu, t. i., romāns pats atbrīvojas no nevēlamajām interpretācijām). Jau romāna pašā sākumā rodas tāda īpatnēja izjūta — „kaut kas nav kārtībā”. Slepkavnieciskais strīds liekas pārāk absurds; dakteris ir pārāk bezpersonisks (bezmaz klasisks atsvešinātības paraugs — noslēdzies savā čaulā, uz pasauli viņš reaģē tikai fizioloģiski); arī citas personas pārāk uzcītīgi spēlē lomas, kuras tām iedalījis autors. Regīnai ir malā atstumtās un kašķīgās sievas loma, Butei — glūnīgās kaimiņienes loma, Urbim — urķīgā un pārcentīgā kriminālizmeklētāja loma; tāpat ir daktera mīļāko, Regīnas vecāku, cietumnieku u. c. lomas. Loma ir arī autoram: viņš spēlē ne tik daudz rakstnieku kā pierakstītāju, hronistu, vienkārši fiksēdams faktus — bezkaislīgi un bez īpašiem komentāriem, ja vien par komentāru nevar uzskatīt nepārtraukti klātesošo, vietumis ar melno humoru ietonēto ironiju. Viss romānā notiekošais šķiet pārāk likumsakarīgs un teatrāls, un tālab — grotesks (taču ne kariķēts).

Tomēr tikai tad, kad pēc īsa tiesas farsa dakterim tiek izpildīts nāves sods, — turklāt nevis kaut kā, bet ļoti iespaidīgi, ar giljotīnu —, kļūst skaidrs, „no kuras puses pūš vējš”. Bez šaubām, Pēdas stikla kalnā ir ierosinājis tas pats impulss, ko kādreiz palaida pasaulē Kafka un ko pēc viņa pārtvēra citi absurdisti. Vienlīdz neapšaubāmi, ka Gundars nepavisam nav Kafkas sekotājs vai atdarinātājs, — viņš ir tikai izmantojis dažus absurda poētikas elementus. Par to liecina „pasaules — krātiņa” vai „pasaules — labirinta” motīvi, kādi atrodami romānā, jau minētais tiesas farss, kas manāmi sasaucas ar līdzīgu epizodi Procesā, iespaidīgais bende Nestors, kurš neļauj notiesātajiem skatīt viņa seju, komiskais pustrakais advokāts, birokrātiskais policijas un tiesu aparāts. Saprotams, skolotājus vajag mācēt izvēlēties — arī tas ir viens no rakstnieka talantiem, un Kafka nav sliktākais skolotājs.

2. Cilpa

Iepriekšrakstīto varētu uzskatīt par sākumu recenzijai par romānu, nosauktu, piemēram, Pēdas stikla kalnā, kura autors varētu būt, teiksim, Lauris Gundars. Par nenoliedzami profesionāli izstrādātu, intelektuāli piesātinātu un, kas arī nav mazsvarīgi, sižetiski aizraujošu debijas romānu. Diemžēl šīs recenzijas turpinājums un teksta sīkāka analīze izpaliek, jo autors ir izmanījies ne tikai pabeigt, bet arī nobeigt (t. i., nogalēt) jauko romānu.

Šķiet, tā ir brīnišķīga nodarbošanās — rakstīt romānu. Taču laiks rit, arī sižets virzās uz priekšu, sižetiskās līnijas, šai gadījumā daktera paralēlās esamības, slīd uz visām pusēm, arī lasītājam, iespējams, sāk trūkt pacietības, tālab nepieciešams reizi par visām reizēm līnijas savilkt kopā un veikli sasiet elegantā mezglā, ar ko noslēgt romānu. Jo borhesiskā utopija, bezgalīgi rakstāmais romāns, viegli saprotamu iemeslu dēļ tā arī paliek utopija. Romāna Pēdas stikla kalnā noslēguma mezgls šoreiz padevies tāds savdabīgs un drīzāk atgādina cilpu, kas uzmaukusies kaklā pašam romānam un neļauj tam elpot. Un cilpas funkcijas pilda viena no sižeta līnijām.

Runa ir par daktera Oļa biogrāfijas trešo variantu. Tātad pirmajā viņam nocirta galvu; otrs aprāvās, sasniedzis „savas virzības augstāko punktu” — citiem vārdiem, kad dakteris no bezpersoniskās un brīžiem gluži anonīmās absurda literatūras figūriņas sāk pārtapt psiholoģiski interpretējamā personībā. Trešais variants vairāk atgādina sapni — Olis, iegūdams jaunu vārdu, ir ieguvis arī jaunu personību, ir pasakaini skaista mīlestība, ir bērns, ir mājas rūpes, ir zirgs, ir bezmaz pārvietojamā paradīze zaru būdiņā. Drūmā pagātne ir atstāta tālu aiz muguras (šai dzīvē Olis Regīnu gan, izrādās, sitis, taču ne līdz galam; pēcāk tiesāts, iesēdināts cietumā, bēdzis, cietis autokatastrofā; visi ir pārliecināti, ka Olis ir pagalam); tiesa, vienubrīd vēl pavīd pagātnes rēgi, tomēr tie veikli pazūd. Vārdsakot, Antiņš (pēdējais vārds romānā) stikla kalnā uzkāpis, Saulcerīti nonesis, bet savas pēdas šaisaulē atstājis romāna paskatā.

Domājams, jau no šā īsā pārstāsta ir skaidrs, ka brīnumjaukās un drusku pliekanās beigas ir romānam mehāniski pieķibināts svešķermenis. Divu poētiku — „maiga” absurda un gluži lubenieciskas prozas — kontrasts ir tik jūtams, ka „baltie diegi” kļūst acīm redzami: „kafkiānisks” teksts ar galā piestiķētu morāli — pavisam absurds absurds. Morāle, protams, ir sadzīvē noderīga lieta, tomēr vai nu ar to uzreiz jābaro nabaga nevainīgais lasītājs. Romānam patiesi tiek uzmesta cilpa kaklā un aizžņaugta elpa — ierobežota interpretēšanas brīvība.

Varbūt es kļūdos, tomēr, liekas, ka šoreiz ir iespējams atšifrēt, no kurienes cēlusies šī nāvīgā cilpa. No vienas puses, kā jau teikts, romāna pasauso, bezkaislīgo stilistiku nosaka absurda poētikas specifika. Taču, no otras — romāns jūtami atgādina literāri spoži izstrādātu mākslas filmas scenāriju: tikpat kā nav epizožu, kas potenciālajā filmā varētu atrasties „aiz kadra”; viss ir vizuāli viegli iztēlojams un droši vien arī realizējams; paralēlo esamību fragmenti samontēti tā, kā tas tiktu darīts arī filmā (dakteris aizmieg vienā pasaulē, bet atmostas jau citā). Tas nozīmē, Pēdas stikla kalnā ir ļoti kinematogrāfisks romāns, daļēji veidots pēc kinematogrāfijas likumiem, un — arī noslēgumu ir noteikuši šie paši likumi. Kopumā varētu izveidoties tāda mēreni poētiska, mēreni biedējoši absurda, mēreni intriģējoša, mēreni publikai izdabājoša filma ar krietni apgarotām un iejūsminošām beigām, kas uz ekrāna, iespējams, nepavisam neizskatītos slikti. Tomēr literatūras un kino valoda ne vienmēr viena otrai atbilst, un šai gadījumā tieši šis “priekškara nolaišanas” žests, ko autoram varbūt “pateikusi priekšā” viņa dramaturga pieredze, ir neatgriezeniski izmaitājis visu romānu.

Labrīt, 17.06.1994

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s