Visvaldis Lāms “Ķēves dēls Kurbads”

Cik cilvēkam pirkstu?

Visvaldis Lāms. Ķēves dēls Kurbads. Romāns. R., Liesma, 1992

Visvaldis Lāms Ķēves dēls Kurbads „Es sastopu marsieti, un viņš man jautā: „Cik cilvēkam pirkstu?” — Es saku: “Desmit. Es tev tos parādīšu,” un novelku zābakus. Ja nu viņš izbrīnīsies, ka es tik pārliecināti to zinu, kaut arī neredzu savus pirkstus, — vai man viņam jāsaka: „Mēs, cilvēki, zinām, cik mums pirkstu, neatkarīgi no tā, vai mēs tos redzam vai ne”?” — 1951. gadā savā piezīmju grāmatiņā ierakstīja Ludvigs Vitgenšteins. Attiecināts uz literatūru, šis jautājums varētu būt apmēram šāds: ja mēs visi — gan autori, gan lasītāji — kaut ko zinām, kādu diezgan precīzi formulējamu ideju, domu vai ko tamlīdzīgu, turklāt esam pārliecināti par šīs idejas pareizību, patiesīgumu vai vismaz atbilstību mūsu priekšstatiem, — vai ir vērts to tīstīt tekstā kārtu pēc kārtas un pēcgalā sanākušo tīstokli (kuru vēlāk itin viegli var attīstīt atpakaļ līdz „idejas” līmenim) dēvēt par literatūru? Varbūt precīzāks ir pretējais apgalvojums: nevis kāda ideja (dažkārt saukta arī par „galveno domu”) ir literāra teksta pamatā, bet gan teksts rada un iekustina domas un idejas? Idejas un teksta attiecības diez vai atrodas pilnīgā līdzsvarā un nemaz tik ļoti nelīdzinās pazīstamajam lingvistiskajam paradoksam par vistu un olu, šai gadījumā — kurš bija pirmais, ideja vai teksts?

Visvalža Lāma Ķēves dēls Kurbads neapšaubāmi ir pēdējo gadu nozīmīgākais latviešu oriģinālprozas romāns (pēc Alberta Bela Cilvēkiem laivās, 1987) — un tāds tas šķiet arī uz autora iepriekšējo romānu fona (atcerēsimies, ka Zemi viņpus Mordangas un Bāleliņus kritika vērtēja diezgan skeptiski). Romāna sižeta pamatā ir mums visiem jau no bērnības labi pazīstamā teiksma par Kurbadu, un tātad jau no paša sākuma sižeta vispārējās aprises ir skaidras: Kurbads veiks varoņdarbu pēc varoņdarba, kausies uz velna paraušanu un beigās kritīs varoņa nāvē. Viss ir iepriekšnoteikts un šķietami zināms, atliek vien literatūras mūžīgā problēma — autora meistarība: kā aprakstīts, apcerēts un apspēlēts zināmais un pazīstamais.

Lāms izmanto mūsdienu literatūrā bieži sastopamu un nu jau par gluži ierastu kļuvušu metodi: mītiski vai teiksmaini notikumi aprakstīti, vadoties no mūsdienu priekšstatiem par „reālo”, — ķēves dēla Kurbada motīvs romānā iekļaujas pēc principa: „kā tas bija (t. i., varētu būt) īstenībā”. Kurbads saglabā savas teiksmā iezīmētās brīnumainās īpašības, pat vēl vairāk — autors tik izšķērdīgi apvelta viņu ar visādiem pārcilvēciskiem dotumiem, vienlaikus gan saglabājot tīri cilvēciskas vājības, ka Kurbadu apskaustu jebkurš mūsdienu supermens. Turpretī pasaule ap viņu veidojas kā vairāk vai mazāk pazīstams vēsturiskais teksts, šai gadījumā — plaši un detalizēti atsevišķu laikposmu vēstures izklāsti. To varētu nosaukt arī par „atnācēja” motīvu: Kurbads ir svešs šaisaulei (romāna sākumā vairākkārt uzsvērts, ka viņš piedzimis nelaikā) un nācis to labot pēc sava ģīmja un līdzības vai, kas šoreiz šķiet ticamāk, sūtīts to glābt. Tātad variācija par tēmu — Dieva dēls, viņa brīnumainā piedzimšana, dzīve un darbi, nāve un prātā paturamā atdzimšana. Te jāpiezīmē, ka Pēteris Šmits savulaik aizrādīja, ka teiksma par Kurbadu ir latviešu pasakām neraksturīga — jo Kurbads iet bojā un iztrūkst gaišo un optimistisko beigu; pasakas teicējs esot bijis liels fantazētājs un varbūt daudz ko piedomājis klāt. Tomēr iespējams ir arī pretējais variants — teiksma par Kurbadu nav vis jaunlaiku izdomājums, bet gan sensena mitoloģiska vēstījuma atlieka: acīmredzama ir analoģija ar visās zemkopju kultūrās izplatīto mītu par dieva nāvi (Kurbada nokāpšana pazemē) un augšāmcelšanos; tāpat arī nostāstam par Kurbada piedzimšanu — saimniecei klēpī ielekusi runājoša zivs, kuru ēdusi gan pati saimniece, gan kalpone, gan ķēve, un pēcāk visām trijām piedzimuši dēli (šo nostāstu min arī Lāms kā vienu no varoņa dzimšanas versijām, gan atrunādamies, ka tam nu nekādi nevarot ticēt) — ir ārkārtīgi senas saknes, jo zivs ir pazīstama kā viens no auglības simboliem; šajā kontekstā Kurbada nāve no raganas indes vairs nemaz nav „īsta” nāve, bet gan tikai pasakas likumsakarību — pasaka taču nevar nemitīgi atkārtoties — uzspiests nosacījums, būtībā — aiziešana, lai atgrieztos. Paradoksāli, ka Lāms, romānu veidodams pēc pasakas, pēcmītu laikmeta teksta, motīviem, it kā ir atgriezies dziļākos slāņos, vairāk „mitoloģizējies” nekā pats romāna avots. Grūti pateikt, vai tas darīts apzināti vai ne, tomēr šīs kopsakarības ar pasaules kultūras arhaiskajiem slāņiem manāmi izceļas. Teiksim, Kurbada bezgalīgā karagaita, brīžiem pat apnicīgi vienveidīgie varoņdarbi būtībā ir viena un tā pati kauja — un reizē šī kauja ir arī Latvijas vēstures projekcija. Tāpat Kurbada vairākkārtējā aiziešana no pasaules (ceļojums uz Mūžības klintīm, nokāpšana pazemē, pārtapšana ubagā vai kalpā) un nenovēršamā atgriešanās nepārtraukti atgādina par mīta cikliskumu. Tādējādi atklājas pavisam īpatnējas analoģijas: Lāma Kurbads daudzējādā ziņā līdzinās citiem teiksmainajiem varoņiem — ķeltu karalim Arturam un anglosakšu Beovulfam (atcerēsimies arī to, ka gan Arturs, gan Beovulfs funkcionēja ne tikai kā mitoloģiskas cilmes personāži, bet arī kā nacionālās vienotības simboli — un tā var interpretēt arī Kurbadu). Līdzība atrodama sižetu veidojumos: Artura Grāla kausa meklējumi, Beovulfa brauciens pāri jūrai — un Kurbada ceļojums uz Mūžības klintīm (kuras Lāms savdabīgi „vēsturiskojis”: Mūžības klintis ir Ēģiptes piramīdas); Beovulfa cīņa ar briesmoni Grendelu un tā māti — un Kurbada cīņa ar velniem (kuri ir šodienīgi „reālistiskoti”: velni pārtapuši no Tukuma atbraukušos huligānos) un viņu māti raganu; uz aizsauli ceļo gan Kurbads, gan Arturs; Artura brīnumainais zobens Kaliburns — un Kurbada varenais ierocis; un visbeidzot — pēdējā kauja, kurā visi trīs varoņi tiek nāvīgi ievainoti; arī šajā kaujā ir kāda paralēle: Arturs cīnās ar savu radinieku Mordredu, bet Kurbads — ar raganu, savu mūžīgo pavadoni, kuru var interpretēt arī kā Kurbada daļu, dubultnieci, savā ziņā arī radinieci. Te gan jāpiezīmē, ka šīs dažbrīd pat uzkrītošās sakarības un alūzijas drīzāk ir šādam romānam nenovēršamas, nevis tīšprātīgi radītas, jo starp mītu un romānu ir vēl viens labi pazīstams starpslānis — Lāčplēsis un Uguns un nakts, kuru motīvi reizumis itin skaidri iznirst Ķēves dēla Kurbada tekstā. Arī pats autors iezīmē šo orientāciju: „…stāstītāji (Stabulnieki) precīzi izmantojuši rindas no Raiņa „Uguns un nakts”, tātad lasījuši šo darbu…” (116. lpp.). Tomēr neapšaubāmi, ka romāns sakņojas vai vismaz pastarpināti sasaucas ar milzīgu tekstu slāni.

Kā jau katrā teiksmā, varonis iziet veselu pārbaudījumu ciklu — lai pierādītu, ka viņš patiesi ir „atnācējs”: ir tradicionālā cīņa ar dabisko (pieveic lāci) un pārdabisko (ietriec purvā huligānus), viņš tiek kārdināts ar pasaulīgajiem labumiem (čūsku ķēniņš kārdina Kurbadu ar varu, Stepa — ar mīlu), tālāk seko zobena kalšana — arī savā ziņā pārbaudījums, sevišķi epizodē, kad Kurbads atklāj, ka nespēj pārcirst upes straumi, un visbeidzot — Māras pārbaudījums, sastopoties ar mazo gani. Pēc tam Kurbads dodas apgūt pasauli, un visu romāna ritumu tad arī nosaka šis motīvs — vai pasaules apgūšana izvērtīsies pasaules pakļaušanā, vai ne (šeit gan romāna pamatīgajā būvē paveras maza plaisiņa: ja vēl pie Melnsvārča Kurbads ir neaptēsts teiksmu stiprinieks, tad, nonācis pie leišiem, viņš jau spriež un rīkojas kā parlamenta cīņās rūdīts politiķis).

Saprotams, vēl jau varētu meklēt mitoloģiskās alūzijas vai, teiksim, klasificēt to, ko autors pārņēmis no teikas, ko aizguvis no pasaules kultūras un ko pats pievienojis klāt — kas ir ļoti aizraujoša nodarbošanās, — bet ne jau tur atrodama romāna poētikas būtība. Lāms apgalvo, ka „…vispāratzīta ir tautas tradīciju mijiedarbība ar moderno kultūru” (116. lpp.) — un arī rīkojas atbilstoši šai populārajai tēzei: romānā mijiedarbojas divas rakstības — teiksmojošā, kas nosaka sižeta virzību, arī nacionālo patosu, un autora ironiskā, apspēlējošā rakstība (īstenībā gan romāns ir daudzbalsīgāks, polifoniskāks — laika dimensiju no teiksmas bezgalīguma sašaurina un precizē daudzie beletrizētie vēstures izklāsti, un savdabīgu, dažkārt diezgan ironisku „literatūriskuma” dimensiju piešķir daudzie dzejas panti — ir gan dainas, gan folklorizējušās ziņģes, gan Dreslers, gan Ziedonis Purvs utt.). Šo divu rakstību attiecības nebūt nav tīri formālas — romāns nav tikai mīta „virsbūve”, un mīts nav tikai apspēles objekts. Autors ir atradis lielisku masku — viņš slēpjas aiz Stabulnieku dzimtas vārda, un Stabulnieku teiksmošana vai stabulēšana varētu nozīmēt arī to, ka viņi, piemēram, muld kā pa ķešu. Arī Lāms to neaizmirst atgādināt: „…teicēji, kā vispār literāti, tiekušies pārspīlēt un sapūtuši krietni pavirši” (21. lpp.) vai „…senajām tautas tradīcijām ikkatra paaudze pieliek kaut ko no sevis…” (46. lpp.). Tomēr tas nenozīmē, ka romāns noliedz pats sevi vai, cits variants — apraksta savu tapšanu, kā tas dažkārt tiek darīts intelektprozā; te drīzāk var runāt par ironisku teksta pašinterpretāciju. Autors nepārtraukti apstrīd, pārfrāzē un apspēlē tikko teikto, turklāt svarīgākajiem notikumiem, no kuriem atkarīga paša romāna esamība— Kurbada dzimšanai un nāvei —, ir vairāki varianti, bet neviens no tiem nav pasludināts par patieso. Vārdsakot, autors aizrautīgi melo, labi apzinādamies, ka melo, bet visu atbildību noveļ uz Stabulnieku dzimtu. Tāpēc lasītāju vairs nenodarbina ticamības problēma, atbilstība vēsturiskajai “patiesībai”, kas raksturīga šādas ievirzes romāniem, un kontekstā labi iederas arī ironiskās pasāžas, caur kurām negaidīti ieplūst it mūsdienīgas reālijas. Literatūrai nav jātic, literatūru ir jālasa — un te jāsaka, ka Ķēves dēls Kurbads lasāms patiesi brīnišķīgi.

Tomēr tas sakāms aptuveni par romāna divām trešdaļām. Pēc tam autors velk nost kurpes un sāk inventarizēt kāju pirkstus, un līdz ar viņu to spiests darīt arī lasītājs. Lāmam raksturīgo personāžu formalizāciju (arī Pavarda kungā Ašgalvī šī pārliecīgi “matemātiskā” attieksme nenāca romānam par labu), Kurbada “sadalīšanu reizinātājos” — labajā supermenī Kurbadā un absolūti ļaunajā raganā, tāpat arī triviālo opozīciju Kurbads/Melnsvārcis vēl varētu pieņemt, kaut arī kailas un viennozīmīgas alegorijas drīzāk noplicina tekstu, nevis ienes tajā citus jēdzieniskos slāņus. Kā jau teicu, romāna centrālais motīvs ir Kurbada ceļš, kuram „…jāpadara viņš par tautas gara izteicēju, jānoved līdz varoņnāvei, kas vienīgā spēj saglabāt kāda vīra mūžīgumu tautas atcerē” (57. lpp.). Šķiet, šis “tautas gara izteicējs” tad arī ir idejiskā ass, ap kuru rotē viss romāns, — un tāpēc Kurbadā it kā saplūst, uzkrājas un vienojas visa Latvijas vēsture. Kurbads apgūst pasauli — viņš ir gan ubags (un ubags, kā zināms, redz visu, pats palikdams nemanīts), tiecas mainīt vēsturi savienībā ar vāciem, strādā pie mežcirtējiem, izlīdz jaunsaimniekam Sainim utt., un visur viņš neveiksmīgi mēģina lāpīt pasauli. Mēs izejam cauri Latvijas vēsturei: saprotams, diez vai mūsu zināšanas vēsturē ir pārāk spožas, un tomēr romāna beidzamajai trešdaļai pietrūkst tā pārsteiguma momenta, kas ir tik svarīgs literatūrā un kāds piemīt Ķēves dēla Kurbada sākumam. Autors variē jau apgūto rakstību un motīvus, un vietumis romāns pat sāk atgādināt tādu kā komiksu, neobligātu komentāru vēsturiskajiem iestarpinājumiem. It kā aptverta vai visa Latvijas vēsture, pierādīts, ka tautas varoņgars ir bijis bezspēcīgs likteņa priekšā un galu galā nodzirdīts, un tomēr paliek tāda kā tukšuma sajūta. Tā vien gribas pajautāt: un tikai? Autors ir pedantiski saskaitījis pirkstus un patiesi pierādījis, ka to ir ne vairāk, ne mazāk kā desmit, — bet tas taču jau bija zināms. Vai zināmo un acīmredzamo ir iespējams padarīt vēl zināmāku un acīmredzamāku? Varbūt Lāms ir pateicis pārāk daudz un jau romāna tekstā iekļāvis burtiski visas asociācijas un idejas, kādas rodas lasītājam pēc Ķēves dēla Kurbada izlasīšanas?

Lāma romāns ir sarakstīts 1985.—1989. gadā, tātad laikā, ko tagad pieņemts dēvēt par Atmodu, — un šis ir viens no tiem pēdējos gados tik retajiem gadījumiem, kad var sacīt, ka laiks radījis literatūru. Jo tas, ka teksta pamatā ir skaidri formulējama nacionālā ideja un teksts rakstīts šīs idejas dēļ, reizē to arī izsmeļot, ir raksturīgs visu laiku atmodām.

Karogs, 09.1992

____________________________________

Vēl par Visvaldi Lāmu:

__________________________________

Visvaldis Lāms Latvijas Literatūras centra datubāzē

Visvaldis Lāms e-bibliotēkā

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s