Džons Faulzs “Franču leitnanta draudzene”

Rakstnieks, kurš sakās esam Dieva līdzinieks

Džons Faulzs. Franču leitnanta draudzene. Romāns. No angļu val. tulk. Ainis Ulmanis. R., Jumava, 1993

Džons Faulzs Franču leitnanta draudzene Sākumā maza atkāpe. 1982. gadā Liesma izdeva Faulza stāstu krājumu Melnkoka tornis (nez kāpēc mazliet apcirptā veidā – krājumā trūkst viena stāsta). Tajā autors rakstīja, ka vispirms krājumu gribējis nodēvēt par Variācijām, ar to uzsvērdams, ka šie stāsti ir variācijas par dažiem viņa daiļradei raksturīgiem motīviem. Taču, kad pat labi Faulza romānu pazinēji Variācijās nav saskatījuši nekādas variācijas, viņš par krājuma nosaukumu izvēlējies stāsta Melnkoka tornis virsrakstu. Pēc Franču leitnanta draudzenes izlasīšanas nu arī latviešu lasītājam iespējams atšifrēt, ka Mīkla no Melnkoka torņa, bez šaubām, ir variācija par Franču leitnanta draudzenes noslēguma variācijām.

Ar ko tad īsti ir ievērojams šis garumā pārlieku stieptais un vietumis diezgan garlaicīgais, kaut arī meistarīgi izstrādātais Čārlza un Sāras mīlas stāsts? Sižets pagalam triviāls un bezgalīgi reproducēts visos laikos un visās kultūrās: mīlas trīsstūris, kurā sastīvinātais un savu seksuālo kompleksu izmocītais viktoriānis Čārlzs klīst starp vienlīdz sastīvināto Ernestīni un emancipēto Sāru, vienlaikus starp “veselā saprāta” balsi un dvēseles aicinājumu, starp sociālajiem priekšrakstiem un brīvību, starp zūdošo pagājības “angliskumu” un draudošo nākamības “amerikāniskumu” utt. Viss, kā pienākas kārtīgā “reālismā”, lieku reizi apstiprinot ierastos stereotipus gan par to, kas ir literatūra, gan arī par to, kā dzīvoja un mīlēja “vecajā, labajā Anglijā”. Pa druskai no Hārdija, pa druskai no Dikensa, pa druskai no Džordža Eliota. Vārdu sakot, spēle ir pazīstama, pat pārāk pazīstama, lai to uztvertu nopietni. Taču tieši šī “acīm redzamā acīmredzamība” ir Faulza trumpis. Jo Franču leitnanta draudzeni nav sarakstījis vis Viktorijas laikmeta brits, bet gan krietnu gadsimtu pēc viņa dzīvojošais ironiskais intelektuālis un intelektuālais spēlmanis Faulzs, kurš atšķirībā no pašpārliecinātā brita lieliski apzinās, kādu vietu viktoriāņu literatūra ieņem kultūras vēsturē, un pirmām kārtām jau to, ka vispār tiek lietots tāds apzīmējums kā viktoriāņu literatūra (dažkārt sevī ironiski novīpsnājot). Borhesam ir stāsts Pjērs Menārs, Dona Kihota autors, kurā aprakstīta iespaidīga literatūriska situācija: Pjērs Menārs, divdesmitā gadsimta rakstnieks, no jauna sacer Donu Kihotu, kas vārds vārda atbilst Servantesa oriģinālam; taču, lai cik tas paradoksāli liktos, nu jau tas ir pavisam cits romāns, jo tagad tam ir gan citi sacerēšanas dzinuļi, gan – kā jau mūsdienīgam tekstam – citas interpretācijas. Aizritēja pārdesmit gadu pēc Pjēra Menāra publicēšanas, un Faulzs savā veidā realizēja Borhesa utopiju: dzīvodams mūsdienu Anglijā, viņš sarakstīja tipiski viktoriānisku romānu (jāpiebilst, ka spēle bija diezgan riskanta, jo ir jau vēl daudz citu autoru, kas labprāt izklaidē britu mājsaimnieces ar pseidovēsturiskām lubenēm par karalienes Viktorijas laikabiedriem, un Faulzam vajadzēja tikai mazliet zaudēt līdzsvara izjūtu, lai nonāktu virtuvē blakus pavārgrāmatai). Daži to dēvēs par stilizāciju, citi par imitāciju, vēl citi par tipiski postmodernu simulāciju.

Faulzs jau bija izspēlējies pēc sirds patikas iepriekšējā romānā Burvis, ļaudams spēlēt gan sev, gan romāna personām, taču arī Franču leitnanta draudzenē spēles elementu ir atliku likām. Pirmkārt, protams, tie ir trīs beigu varianti, visi vienlīdz ticami, tātad vienlīdz “patiesi” (vai “nepatiesi”): “viktoriāniskais”, kurā Čārlza prāts uzvar miesu un viņš apprec Ernestīni, kamēr autors ar lielu prieku personīgi izrēķinās ar otrā plāna varoņiem, vieniem atvēlēdams patriarha cienīgu vecumu, citus patriekdams ellē (282. lpp.; saprotams, šis noslēgums mūsdienu lasītājam nav pieņemams, tādēļ autors pastiepj sižetu vēl krietnas simt lappuses); ir pasakaini skaists happy end; un ir “eksistenciālais” noslēgums, kurā Čārlzs, atradis sevī “pašapziņas graudiņu”, sparīgi dodas “izturēt” dzīvi (336. lpp. potenciālā līmenī iezīmēts vēl ceturtais variants). Lasītājs, kurš nav informēts par to, ka literatūra mēdz būt arī spēle, droši vien jutīsies saērcināts par šo variantīgumu, jo Faulzs izmaitā patīkamo identificēšanās sajūtu vai sajūsmu (“es Čārlzs, “es Sāra” vai “ko es darītu viņu vietā”): ja reiz ir vismaz trīs atrisinājumi, tad tikpat labi iespējami trīsdesmit trīs un kurš pateiks, “kā tad bija īstenībā”. Punkta nav, nav arī banālā daudzpunkta, teksts ir “atvērts”, kā teiktu Umberto Eko. Romāns sevi apzinās esam kā romānu, nevis kā “erzacrealitāti”.

Savukārt autors šajā romānā sevi apzinās kā Dievu: viņš ne tikai uzbāzīgi mēdz iespraukties tekstā ar saviem kritiskajiem komentāriem un izraibināt nodaļu sākumus ar bagātīgiem epigrāfu ornamentiem, bet arī pats personīgi klīst pa romāna lappusēm. Lasītājs, kurš redzējis Faulza fotogrāfiju, viņu noteikti atpazīs mazliet mīklainajā glūnīgajā bārdainī, kurš te “nejauši” pagadās vilcienā, te uzrodas Roseti nama tuvumā. Šajos brīžos autoram nepietiek ar glūnēšanu vien, viņš savā prātā apsver, kā vēl vairāk sarežģīt jau tā no sava laikmeta izgrūstā Čārlza biogrāfiju un lasītāja lasīšanu. Turklāt savas iedomas viņš tūlīt realizē, vārdu sakot, ieceļ sevi Dieva vietā, valdīdams pār romāna personu miesām un dvēselēm. Vēl vairāk, romānā atrodama savā tiešumā apburoša atzīšanās: Faulzs, sēdēdams vilciena kupejā iepretī Čārlzam, deklarē, ka viņam piemītot Dieva skatiens, “kurā dīvaini savijas ziņkāre un valdonīgums, ironija un uzmācība”, taču, “par spīti iespaidīgajai ārienei, šis tips ir gaužām nenozīmīga figūra”. Nudien, spoža Dieva-autora definīcija. Konsekvences labad formulēsim ari literatūras definīciju: nekas nav patiess, nekas nav melots, viss ir izdomāts. Bet Dievs — viņš droši vien ir ģeniāls rakstnieks.

Diena, 22.03.1994

____________________________________________

Vēl par Džonu Faulzu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s