Džons Faulzs “Burvis”

“Nejaušas veiksmes un naivas intuīcijas sasniegums”

Džons Faulzs. Burvis. No angļu val. tulk. K. Tillberga un N. Pukjans. R., Kabinets, 2001.

Džona Faulza Burvis parasti tiek cildināts kā viņa labākais romāns, tostarp tas atrodams arī slavenajā 20. gadsimta simts labāko angļu valodā sacerēto romānu sarakstā (un arī vairākās alternatīvajās aptaujās). Pats autors gan noskaņots krietni skeptiskāk – Burvi viņš uzskata par “nejaušas veiksmes un naivas intuīcijas sasniegumu”. Kopš 1986. gada, kad iznāca romāns Tārps, Faulzs prozu vairs neraksta, pagaidām viņa pēdējā grāmata ir eseju krājums Wormholes (1998).

Burvis tapa ļoti ilgi – no piecdesmito gadu sākuma, taču publicēts 1966. gadā – jau pēc tam, kad Faulza pirmais romāns Kolekcionārs (1963) bija kļuvis par bestselleru. Iespējams, Faulzs, rakstīdams un nekādi nepabeigdams Burvi, bija nonācis strupceļā, no kura mēģināja tikt laukā ar Kolekcionāru, kas būtībā ir variācija par Burvja maģiskās pasaules tēmu (nav grūti pamanīt, ka Kolekcionāra Kalibans ir Burvja Končisa līdzinieks, bet Mirandai atvēlēta Nikolasa loma, nemaz nerunājot par Šekspīra Vētras alūzijām, kas pamatā abiem romāniem). Taču autors ar Burvi nebija apmierināts, tāpēc 1977. gadā publicēja romāna pārstrādātu izdevumu – jau pēc tam, kad Franču leitnanta draudzenē atkal bija apspēlējis ideju par mākslu kā pasaules radīšanu, šoreiz pats sev atvēlot dievišķā mistifikatora, t. i., Končisa lomu. Faulza rīcība jau pati par sevi šķiet visai daiļrunīga. Pārstrādāt jau publicētu darbu – tā romānistam ir ļoti svarīga izšķiršanās. Ar to viņš zināmā mērā atsakās no sava gara bērna, gan lasītājiem, gan pats sev atzīdamies neprofesionālismā. Tātad – Faulzam bija pietiekoši svarīgi iemesli, lai to darītu: romāns nebija pabeigts, tas turpināja dzīvot un attīstīties autorā. Par to liecina arī nemitīgā atgriešanās pie Burvja variācijām citos darbos.

Šī nepabeigtība Burvī jūtama joprojām. Acīm redzami, ka romānu iecerējis ļoti jauns rakstnieks ar ļoti lielām ambīcijām, kuru realizācijai vēl trūkst pieredzes. Par to liecina gan galvenā varoņa Nikolasa ärfa personība, ar kuru Faulzs nemitīgie tiecas identificēties, atvēlot viņam detaļas iz savas biogrāfijas (skolotāja darbs uz kādas Grieķijas salas) un paša pārdomas par visdažādākajām esamības niansēm, gan arī varenais atvēziens. To varētu uzskatīt par “pirmā romāna sindromu”: pateikt “visu, kā ir”, radīt vērienīgu pasaules modeli komplektā ar visaptverošu filosofisku sistēmu, kas patiesībā ir kompilācija, pēc kuras var labi restaurēt Faulza jaunības interešu un lasāmvielas loku. Tajā ietilpst piecdesmitajos gados joprojām aktuālās eksistenciālisma idejas (tik tipisku eksistenciālisma prozas paraugstundu, kādi ir Končisa kara gadu pieredzējumi, vēl var atrast ja nu vienīgi Sartra darbos; tāpat arī Končisa “maģiski pedagoģiskie eksperimenti” ir veidoti pēc eksistenciālistu receptes), Freida un Junga koncepciju atlūzas, antīkās mitoloģijas un angļu klasikas alūzijas. Gluži loģiski, ka, izvedinājis Nikolasu cauri “maģiskā teātra” labirintiem un uzaudzējis savu romānu līdz 700 lappusēm, Faulzs vairs īsti nezināja, ko lai tālāk iesāk, un piekabināja tam “atvērtu” nobeigumu, kuru turklāt pārstrādāja Burvja otrajā versijā. Savulaik Folkners izteicās, ka visi viņa romāni ir “grandiozas neveiksmes”: iecere tik vērienīga, ka pie labākās gribas to nav iespējams realizēt. Tieši šāda “grandioza neveiksme” ir arī Burvis: no svara ir ne tik daudz romāna teksts, ar ko aplaimots lasītājs, cik romāns, kuru Faulzs gribēja radīt un kura aprises – droši vien pateicoties tai pašai naivajai intuīcijai un nejaušajai veiksmei – itin skaidri samanāmas kaut kur Burvja fonā.

No vienas puses – Burvis ir reālistisks vēstījums bezmaz angļu klasiskās prozas garā (ne velti Faulzs priekšvārdā piesauc Dikensu un Hārdiju) par jauna cilvēka pieredzējumiem. Turklāt romāns piesātināts milzumdaudziem prātuļojumiem, no kādiem sevi cienošs mūslaiku romānists muktu pa gabalu. Kāds kritiķis Faulza sakarā rakstīja, ka par smalko dvēseles organizāciju angļi spiesti maksāt ar tādām pašrefleksijas devām, kādas nav rādījušās visiem Dostojevska varoņiem, kopā ņemot. No otras puses – romāns pilnībā piederīgs “spēlējošajai” literatūrai. Patlaban jautājums par to, kur meklējama robeža starp patieso esamību un spēli un vai vispār šāda robeža pastāv, nešķiet neko oriģināls – klejojumi starp daudzkāršajām realitātēm populāri gan literatūrā, gan kino. Taču Faulzs ar savu maniakālo spēlmani Končisu, kurš atļaujas iestudēt Nikolasa esamību kā teātra izrādi, lai pēcgalā nedz Nikolass, nedz lasītājs vairs netiktu skaidrībā, kurā brīdī notiek pāreja no teātra uz reālo esamību, viens no pirmajiem 20. gadsimta literatūrā atļāvās apšaubīt pašu realitātes ideju. Pareizāk sakot, viņam vienam no pirmajiem izdevās šīs šaubas tik veiksmīgi manifestēt ar romānu. “Dieva spēlē viss balstās uz pieņēmumu, ka dzīvē viss ir izdomāts, viss ir fiktīvs un neviena no šīm butaforijām nav būtiski nepieciešama,” ar Seiesas kundzes muti runā pats Faulzs. Abiem šiem rakstības principiem – reālistiskajam un “spēlējošajam” – it kā vajadzētu savstarpēji iznīcināties, pie viena iznīcinot arī pašu romānu. Tomēr tas nenotiek – dīvainā kārtā tie lieliski sadzīvo: naiva intuīcija ir liela vērtība, sevišķi, ja atceramies, ka romānā Tārps krietni pieredzējušākais Faulzs ar savām fantāzijas spēlēm iebrauca galīgā primitīvisma purvā.

Diena, 24.01.2002

_____________________________

Vēl par Džonu Faulzu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s