Valdis Felsbergs “Nemiers”

Mīļotās smadzenes auzu putriņas vietā

Valdis Felsbergs. Nemiers. Stāsti. R., Gandrs, 1994

image Iedomāsimies lugu, nodēvētu, piemēram, par Maucību. Iznāk uz skatuves aktieris, sirdi plosošā balsī nobrēcas — Mauka-a-a! — piemetina varbūt vēl kādu maķ, kādu fuck (laikmeta specifika!) un, bezgala sajūsmināts par savu atļaušanos, sāk klanīties, gaidīdams vētrainos aplausus un skatītāju prieka aurus. Tas viss — mācītāja cienīgā nopietnībā.

Aptuveni šāds iespaids rodas, izlasot Valda Felsberga stāstu krājumu Nemiers. Tā ir viņa pirmā grāmata, kurā apkopotie četrpadsmit stāsti, kā nesen intervijā izteicās autors, sacerēti beidzamā pusotra gada laikā. Šķiet, nav īpaši korekti bargi kritizēt jaunu autoru pirmās grāmatas. Kā nekā iesācējs, kam „visi ceļi vaļā”, ka tik nenogalē jaunu talantu un tamlīdzīgi. Tālab pieņemts drusku paslavēt, drusku pakritizēt, pavilkt dienas gaismā pāris profesionālas dabas trūkumus un novēlēt laimīgu ceļavēju. Gan ar vienu noteikumu — ja apceramais teksts ir literatūra. Tomēr šoreiz Nemieram ar literatūru ir tikpat tuvi tāls sakars kā augstākminētai lugai — ar teātri.

Taču sāksim no sākuma un pēc kārtas. Tātad — četrpadsmit stāsti, itin veiksmīgi sakomponēti piecās nodaļās, kas kopumā veido bezmaz „liriskā varoņa” biogrāfiju — sākot no tīnīša gadu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem līdz savu bēru scenārijam stāstā Čau! Bēru scenārijs, jāpiebilst, nudien brīnišķīgs — dod Dievs katram tādas bēres, vien pats stāsts palicis pusratā. Stāsti sarakstīti pirmajā personā; stāstītājs lielākoties ir kāds anonīms „es”, kurš ir tik fantastiski bezpersonisks, ka nav būtisku atšķirību, vai viņš ir „viņš” vai „viņa”. Felsberga proza ir izteikti „melna” (laikmeta specifika!), un vislabprātāk viņš uzturas tajās teritorijās, kur godīgs latviešu prozists savu kāju nesper. Mīlēšanās un drātēšanās krustām šķērsām uz velna paraušanu, izvarošanas, lezbietes, sadisms, pašnāvības, labprātīgi nogrieztas kājas, ielauzti pakauši un tamlīdzīgi. Un miroņi — kaudzēm, steriem, kubikmetriem. Kas par buķeti! Dažs literāts visā mūžā nesaražo tik daudz līķu kā Felsbergs vienā grāmatiņā. Bet tiktāl viss būtu kārtībā — bez līķu smakas literatūra ir tas pats, kas sieviete bez smaržām.

Un tomēr — lasot Felsberga stāstus, es izjutu nepārvaramu garlaicību. Kāda te, jautās lasītājs, varētu būt garlaicība. Un vispār — no kura laika, vērtējot literatūru, pastāv tāds kritērijs kā garlaicība, ja pirmām kārtām jau klasiķu diždarbi ir nešķīsti biezi un garlaicīgi, turklāt, ja tajos mīlējās, tad ļoti konservatīvi, aci pret aci, nevis kā Felsbergam — zemeņu (Zemenes) vai olīveļļas (Šoseja) mērcē.

Liekas, šoreiz šai sekundārajai un parasti tīri subjektīvajai emocijai ir viens pamatīgs pamats. Lai to ieraudzītu, mazliet uzmanīgāk ielūkosimies stāstā Šoseja, kurš, ja ticam autora teiktajam, esot viņam „īpaši mīļš”. Tajā kāds visnotaļ hamletisks tips („Dzīvība man bijusi svēta vai nu nekad, vai jupis vien zina, kad,” viņš manifestē) sastop bijušo mīļāko. Seko brauciens glaunā limuzīnā (laikmeta specifika!), džins ar toniku, izģērbšanās līdz melnām zeķēm un filmēšanās (lasīsim un apskaudīsim autora erotisko fantāziju), zieķēšanās ar olīveļļu (varēja gan drusku oriģinālāk — teiksim, ar firmas Neste mašīneļļu, pavisam cits kaifs, un arī laikmeta speficika nebūtu pamesta novārtā) un, protams, mīlēšanās — nevis kaut kā, bet spoguļa priekšā. Šīs intīmās procedūras laikā hamletiskais tips nodur savu mīļāko — un tikai un vienīgi ar Dakotā pirktu dunci (laikmeta specifika, tomēr banāli — vajadzēja ar āmuru iedzīt sirdī sarūsējušu pieccolīgo naglu, klausoties šamās kaisles brēcienos — bet spoguļa vietā no kaimiņdzīvokļa atstiept paralizētu večiņu — lai sēž un skatās). Seko galvaskausa ielaušana un smadzeņu izēšana (neuzsildītas, bez sāls, pat bez Uncle Ben ‘s mērces). Tālāk šamais šamo iestiepj ne vairs glaunajā limuzīnā, bet vecā moskvičā (cik daudznozīmīgi!) un abi — blaukš! — taisni vienam Volvo autofurgonam (laikmeta specifika!) purnā. Kapu zvani, sērojošie lasītāji un punkts.

Acīm redzami, ka nemiera dīdītais Felsbergs jo sevišķi centies uzsvērt šo brīnumjauko epizodi — mīļotās smadzeņu apēšanu (erudītie lasītāji uzreiz jābrīdina, lai nemeklē tajā ne mitoloģiskas, ne psihoanalītiskas alūzijas — Felsberga teksts ir tik bezpalīdzīgi plakans, ka starp klišejiskajām frāzītēm nekādas alūzijas pie labākās gribas nevarētu iestarpināt). Iedomāsimies mazliet citu situāciju. Pieņemsim, mīlēšanās noslēgusies bez varmācīgiem ekscesiem, sieviete godprātīgi patriekta mājās un hamletiskais tips pilnā sparā stumj vaigos auzu putru ar siermaizītēm. Diez vai sevi cienošs autors šādas situācijas aprakstu — lai vai pēc padsmit orgasmiem — atļausies dēvēt par stāstu, ja nu vienīgi par Herkulesa reklāmu. Manis pēc viņš var strēbt smadzenes rītos un vakaros, klāt piekozdams mīļoto sirdis un aknas — no tā jau atšķirība starp smadzenēm un auzu putriņu lielāka nekļūs. Nekā nebija, iebildīs lasītājs, sieviešu smadzenes vis nav tas pats, kas auzu putra! Tas ir ārprāts! sadisms! kanibālisms! un tepat latviešu prozā! Tā sakot, kārtējā pļauka sabiedrības gaumei vai spļāviens publikai ģīmī („Vecākā gadagājuma cilvēkiem šis stāsts ir sevišķi nemīļš,” intervijā jūsmo Felsbergs). Un te nu mēs nonākam līdz pašam pamatam. Liekas, autora kvēlākā vēlme ir bijusi sakustināt latviešu prozas sastāvējušos ūdeņus, palaist tajos vienu baigi seksīgo ērzeli no grāmatas vāka (varbūt tā ir ķēve?) — lai šis tur spārdās, kūleņo un plunčājas. Šim nolūkam palīgos ņemti divi mūžīgie nemiera ģeneratori — erotika un nāve, gan kopus, gan atsevišķi. Saprotams, uzteicama vēlēšanās, jo ūdeņi patiesi mazkustīgi — un galu galā literatūra tikai iegūtu, ja tajā brīžiem paflederētu ar cirvjiem bruņoti maniaki, lezbiešu pāris vai plikas meitiņas melnās zeķēs. Taču te ir viens „bet”. Latviešiem, šķiet, Blaumanis pirmais formulēja to slēdzienu, pie kā būtu svētīgi nonākt katram literātam, pirms viņš sēžas pie rakstāmmašīnas: „Nevis tas, vai tu rozi vai mēslu gubu apraksti, ir tas svarīgākais, bet gan tas, kā tu to dari.” Un ar šo „kā” Felsbergam ir tik bēdīgi, ka bēdīgāk vairs nevar būt. Ir diezgan komiski, ja literāts, dzīvodams XX gadsimta beigās, apbrīnojamā nopietnībā mēģina plaukāt vai apspļaudīt publiku ar bērnišķīgi primitīvu naturālismu — gluži tāpat kā komisks ir recenzijas sākumā minētais pretenciozais teātra āksts. Ja šīs izdarības visai vienveidīgi atkārtojas no stāsta stāstā — tās kļūst jau apnicīgas un muļķīgas. Diez vai Marsels Dišāns, ja viņš dzīvotu mūsdienās, stieptu uz izstādi pisuāru — viņš papūlētos izdomāt ko oriģinālāku. Felsbergs acīm redzot uzskata, ka piepūle nav rakstnieka cienīga — arī ne tai ziņā, lai daudzmaz apgūtu latviešu valodu — un droši sper laukā visādas valodiskas un sižetiskas klišejas, kas kopumā atgādina scenārija uzmetumus draņķīgām videofilmām. Rezultātā visa viņa košā erotiski sadistiski gastronomiskā buķete vienā rāvienā pārvēršas pelnu čupiņā — tik pelēkā, ka tur nav jēgas rakņāties un vilkt ārā visādus eksistenciālus un psiholoģiskus pekstiņus, kādus dažkārt mēdz meklēt šāda veida prozā. Var jau būt, ka Felsbergs klusībā pretendē uz kādu lapiņu no Henrija Millera vai marķīza de Sada lauru vainagiem (vismaz tādu iespaidu rada nekrofili gastronomiskās kaislības Šosejā), bet no tās tāda pieticīga vīģes lapiņa vien iznākusi, ar ko piesegt savu rakstnieka impotenci.

Iespējams, velns (Felsbergs) nav nemaz tik melns, kā es viņu mālēju. Jo ir jau daži teksti, no kuriem, ja vien autors tomēr iemācītos latviski, sanāktu pa itin pieņemamam stāstam. Pirmām kārtām te jāmin Salidojums; zemē metams nav arī Ceturtais cēliens (apskaužama pretenciozitāte — stāsts veltīts “Dižajam Amerikas vientuļniekam”, t. i., Edgaram Po; te jāatgādina, ka Po bija ne tikai „dižs vientuļnieks”, bet arī dižs stila meistars); kāds simpātisks, mazliet liriski izlocīts āķis pavīd snobiski lezbiskajā lovestory Brīnišķā pludmale; dubultošanās Vienkaujā gan palikusi triviāla aizgūta paņēmiena demonstrēšanas līmeni; Alu varētu uzskatīt par tipisku iesācēja darbu.

P. S. Pieļauju, ka esmu kļūdījies, un ar nākamo grāmatu, kas, spriežot pēc Felsberga ražības, gaidāma ne pārāk tālā nākotnē, viņš tiks vaļā no grafomānijas ligas un parādīs mums kaut ko „tādu”, ka visiem kritizētājiem mutes būs ciet. Tādā gadījumā apsolos simboliski apēst šo recenziju, un šīs svinīgās procedūras fotogrāfiju publicēt presē.

Labrīt, 12.05.1994

Advertisements

4 thoughts on “Valdis Felsbergs “Nemiers”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s