Egīls Ermansons “Cilvēks ar bērnu ratiņiem”

Pastaiga cilvēces muļķības dārziņā ap sasistu sili

Egīls Ermansons. Cilvēks ar bērnu ratiņiem. Romāns. R., Karogs, 1994

Tātad — Apokalipse. Jāņa pravietojumi ir piepildījušies arī latviešu literatūrā (gan ne pirmo reizi), septiņi zieģeļi norauti, septiņi nāves eņģeļi zemi pārskrējuši — tiesa, viņi bijuši pavirši un atstājuši dzīvību joslu joslām, turklāt starp dzīvajiem ne jau izredzētie vien palikuši; sabiedrības sociālā struktūra sagrauta līdz pamatiem, tikai mazas laupītāju bandas un neokolhoznieki risina organizatoriskas problēmas; līķi netrūd, bet sažūst un saraujas, arī rūgušpiens un alus vairs nerūgst… Un vēl — mazi un savā patmīlībā tomēr godīgi kosmiskie cilvēciņi, kas labprāt uzpērk Latvijas zemi, lai pumpētu laukā organiku (jā, līdz patukšajai Sibīrijai vai Amazones džungļiem krietns gabals ko lidot). Dzīvs ir palicis arī Arhivārs, humanitāri nepraktiskais „cilvēks ar bērnu ratiņiem”, kurš klīst pa Latviju, ievākdams ziņas par katastrofas mirkli un pūlēdamies tikt skaidrībā par to, kas īsti noticis. Arhivārs tātad raksta „vēstures beigas” (vai varbūt „vēstures sākumu”), taču, saprotams, ne jau vēsturei Arhivārs nepieciešams, bet gan autoram, lai lasītājs ar Arhivāra acīm pieredzētu pasauli pēc Apokalipses.

Diez vai Cilvēku ar bērnu ratiņiem varētu pieskaitīt pie science fiction, ko savulaik kā “zinātnisko fantastiku” aizguva no šī jēdziena aplamā krievu tulkojuma. Fantastiskā romānā pienāktos ar vismaz šķietami zinātniskas atribūtikas palīdzību apskaidrot, kas par kataklizmu piemeklējusi Zemi, kādi ir tās cēloņi un, pats galvenais, kas pie tās vainīgs. Tāpat nāktos izķidāt mazos kosmikomiskos cilvēciņus — kas šiem īsti aiz ādas, ka tik godprātīgi ievēro biznesa likumus, nevis liek nazi pie rīkles un ņem ar varu vai, gluži pretēji, nesavtīgi neaplaimo cilvēces badīgos pārpalikumus ar „humanoīdās palīdzības” paciņām. Uzreiz jāaizrāda arī par kādu pagalam aloģisku nekonsekvenci, kas mani samulsināja jau romāna sākumā: ja nu patiesi vairs nekas nepūst un nerūgst, tad kā cilvēki pārstrādā barību; un — kur bez labi sapuvuša mēslojuma radīsies kosmosniekiem tik nepieciešamā organika un Saimniekam vēl nepieciešamākie kartupeļi?

Bet lai nu pagaidām paliek loģika, jo Cilvēks ar bērnu ratiņiem drīzāk ir alegorisks romāns vai romāns, kurā ar pārlieku konsekventu loģiku viegli var iebraukt purvā. Alegoriska romāna mērķis — ar alegorijām, groteskām, hiperbolām, parabolām un visu pārējo ekvilibristiku formulēt acīm redzamo (t. i., to, kas gan redzams, bet ir tik pašsaprotams un ierasts, ka vairs nav ieraugāms) un šo vēsti paziņot lasītājam. Pirmkārt par alegorisko romānu liecina autora kolekcionāra noslieces: visi cilvēki, ko Arhivārs sastop savā ceļā (Saimnieks, kolhoza priekšsēdētājs, Mellais Gunārs, dakteris Juris, sirotāji, vidiots Viķka, Ivanda, Baiba utt.) kopā veido diezgan pilnīgu psiholoģisko tipu, pasaules skatījuma variantu, pārliecību un ilūziju kolekciju; tādējādi veidojas drūms civilizācijas sērgu, vainu un inžu modelis. Otrs moments — alegorijas un līdzības parasti ir diezgan caurspīdīgas, tālab nav nejaušība, ka pēcapokalipses skatos pavīd daudzas mūsdienu Latvijas būšanas un nebūšanas. Vārdu sakot, romāns ir mazliet skumji ironiska pastaiga cilvēces muļķības dārziņos zem sociālkritiski ietonēta lietussarga, jo sava tiesa muļķības un aprobežotības piemīt katrai no minētajām personām.

Tiktāl viss būtu kārtībā. Spēles likumi pazīstami, un arī pati spēle nav no sliktākajām. Vēl vairāk — kad lasīju romānu Karogā, kur tas bija sadalīts pa diviem numuriem, pirmā puse likās krietni intriģējoša. Tālab otrajā pusē cerēju sagaidīt to āķi, ar kuru talantīgs autors mēdz aizķert lasītāju aiz žaunām tā, ka viņam no pārsteiguma aizraujas elpa un izbolās acis. Šāda veida literatūrā āķis ir nepieciešams, jo apokaliptisko notikumu redzējumu kopš Jāņa Atklāsmes grāmatas ir sakrājies vairākas tonnas, un uz šī bagātīgā fona debitēt ar pirmo romānu ir diezgan problemātiski.

Taču āķa nav. Kopš aptuveni pusromānā Arhivārs atstāj Saimnieku, sākas nebeidzama vienu un to pašu motīvu variēšana: Arhivārs un viņa opozicionārais dubultnieks Ašmanis klīst šurpu un turpu, precīzāk, mīcās uz vietas (līdz ar viņiem arī autors), Saimnieks saimnieko, kosmosa radībiņas tirgojas, visi uzjautrinās par kolhozu, dzērājbaibiņa dzer utt. Tiesa, ir jau vēl piedzīvojumi ar vidiotu, tomēr tie šķiet pārņemti no draņķīgajām filmām, kas atrodamas tā paša vidiota videotēkā. Turklāt šim romānā būtībā nesvarīgajam maniakam — viņa vietā tiklab varētu būs cits — nez kāpēc atvēlēta nesamērīgi liela vieta. Autors kļūst apbrīnojami loģisks un sīki apraksta vidiota sarežģīto signalizācijas sistēmu — gluži tāpat kā soli pa solim, žestu pa žestam līdzīgā pedantismā aprakstīta Ivandas atbrīvošanas epizode. Tikpat loģiski apcerēta Arhivāra domu gaita, kad viņš atklāj „dzīvības joslas”. Te atcerēsimies tos efektīgos sižeta savērpumus, kuri prasīt prasījās pēc daudzmaz loģiska atrisinājuma. Romāns prasa vienu — autors dara pavisam ko citu. Un galu galā lasītājs paliek pie sasistas siles, gudrodams par neskaitāmajiem „kā” un „kāpēc”. Taču ar to vien autoram nepietiek — viņš vēl siles paliekas izberzē ar kāju. Daudzie sižetisko motīvu un „problēmu” gali ne par ko negrib eleganti savienoties, tālab tiek aizmests prasts un strups mezgls. Kaut kā nebūt romāna telpa jāsakārto — tālab Ašmaņu ģimeni aizrauj prom kosmosa cilvēciņi; jo mazāk personu — jo mazāk problēmu. Vai tiešām autors ir pārliecināts, ka pietiek uzdāvāt vaislas lopiņu Ivandu Saimniekam, lai ar šo cēlo žestu varētu nobeigt romānu? Kolhozs, protams, nomirs suņa nāvē, Mello Gunāru nolaidīs no kātiem kāds ieroču brālis, sirotāji pamazām paši apmirs, jo nerūpēsies par vairošanos Latvijai, vidiots apslīks šņabī utt. Jā, vēl jau ir arī “simboliskā” jautājumzīme pašās beigās dzērājbaibiņas puikas paskatā — bet sile kā bija sasista, tā arī tāda palika.

Un tomēr — kāda velna pēc nerūga sasodītais rūgušpiens?

Diena, 18.03.1994

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s