Džons Gārdners “Fredija grāmata”

Maza pazīšanās ar Gārdneru

Džons Gārdners. Fredija grāmata. Romāns. No angļu val. tulk. Tamāra Liseka. R., Balta, 1993

Šoreiz maza iepazīstināšana patiesi ir nepieciešama, jo izdevēji nez kāpēc nav pateikuši, kas isti ir šis Džons Gārdners, pat ne parastās reklāmiskās frāzītes uz ceturtā vāka, teiksim, “pazīstamais”, “viens no ievērojamākajiem” vai “nozīmīgākajiem” un tamlīdzīgi (kaut vai tālab, lai šo Gārdneru nesajauktu ar kādu citu — arī Džonu, arī Gārdneru, kurš joprojām cītīgi producē aizraujošas lubenes, kamēr Fredijā grāmatas autora beidzamais romāns Maikelsona rēgi iznāca īsi pirms viņa nāves 1982. gadā). Taču Gārdners tik tiešām ir viens no ievērojamākajiem septiņdesmito gadu romānistiem, un viņa ieguldījums ASV literatūrā patiesi ir nozīmīgs.

Tātad: Džons Gārdners (1933 — 1982) bija filologs, universitātes pasniedzējs, literatūras analītiķis un vēsturnieks (autors divām grāmatām par Čoseru un viņa laiku), kurš sešdesmitajos gados pievērsās prozai. Darbi lielākoties publicēti septiņdesmitajos gados un astoņdesmito sākumā: astoņi romāni, divi stāstu krājumi, divas pasaku grāmatas bērniem, divi eseju krājumi un — literārs kuriozs — Eiripīda traģēdijas Mēdeja pārveidojums heksametrā sacerētā poēmā, kas apjoma ziņā neko daudz neatpaliek no Odisejas. Šo apskaužami ražīgo darbību pārtrauca Gārdnera nāve autokatastrofā — tāpat kā Kamī, kā Rolānam Bartam.

Iespējams, Fredija grāmata nav pats izcilākais Gārdnera romāns, taču pietiekami raksturīgs viņa daiļradei gan. Pirmkārt, jau ar kompozīciju: to veido divi šķietami neatkarīgi vēstījumi — mēreni intelektuālā, mēreni ironiskā, mēreni patoloģiskā (monstrozā Fredija klātbūtne), “universitāšu prozas” tradīcijas garā ieturētā ievaddaļa; un — pati Fredija grāmata, vēsturiskais romāns, ko sacerējis milzenis Fredijs. Analoģisku paņēmienu Gārdners izmantoja romānā Rudens gaisma (1976), kurā maigi ironisko un gluži ikdienišķo stāstījumu par divu padzīvojušu cilvēku, māsas un brāļa, absurdo strīdu caurvij vienlīdz absurds, pēc triviālās literatūras sliktākajiem paraugiem sarakstīts teksts. Otrkārt, arī vēsturei Gārdners bija pievērsies jau agrāk — tā, piemēram, romāna Agatona gals (1970) darbība noris senajā Spartā. Un, ja reiz vēsture, tad skaidrs, ka divdesmitā gadsimta rakstniekam te neiztikt bez mitoloģizācijas elementiem, kādi, ja labi pameklē, atrodami gandrīz visos Gārdnera romānos, bet jo sevišķi Grendelā (1971), leģendas par Beovulfu pārfrāzējumā no pavisam negaidīta skatu punkta. Treškārt, mazliet pazīstama ir paša Fredija persona — līdzīgs, apjomos pārmēru izplūstošs un sevī noslēdzies tips sastopams romānā Niķeļa kalns (1973). Ceturtkārt un galvenokārt — milzīgais prātniecisko dialogu īpatsvars, kas Gārdneru atšķir no būtībā visas pārējās amerikāņu prozas. Agatona galā Agatons cietumā aizrautīgi diskutēja ar savu skolnieku, bet viss gigantiskais romāns Saulesgaismas dialogi sastāv no gigantiskiem dialogiem. Vēl jāpiebilst, ka Gārdners dažkārt mēdz būt liels morālists (tiesa gan, ļoti ironisks morālists) un, kas ir pavisam neraksturīgi mūsdienu literatūrai, arī optimists vai, ja tā varētu izteikties, “optimistisks fatālists”.

Arī Fredija grāmatā ievērots šis nebeidzamo dialogu princips (“Es pārtieku no retorikas tāpat kā zirneklis no saviem tīkliem” — ar šiem bīskapa Braska vārdiem Gārdners, liekas, raksturo pats sevi). Vispirms tās ir profesionālu vēsturnieku sarunas par vēstures interpretēšanas iespējām un robežām, kuras nepastarpināti sasaucas ar pašu vēstures — XVI gadsimta Zviedrijas — interpretāciju Fredija sarakstītajā Karali Gustavā un Velnā (tāpēc ievaddaļa it kā paliek “karājoties gaisā”, bez “īsta” noslēguma vai atrisinājuma). Uz nebēdu diskutē arī XVI gadsimta zviedri, nemaz nesatraukdamies par to, ka viņu diskusijas par ētiskām, semiotiskām un metafiziskām būšanām autors kontrabandas ceļā ievazājis no XX gadsimta — gluži tāpat kā Platons, kurš arī diez ko nerūpējās, lai iekļautos sava laika rāmjos. Platons, bez šaubām, ir bijis viens no Gārdnera skolotājiem, atšķirība vien tā, ka Platonam nebija ne jausmas ne par Dievu, ne par Nīčes proklamēto Dieva nāvi, kurpretī Gārdners mūsdienu cilvēka pašapmierinātajā (paš) ironijā sper nākamo soli un ar elegantu žestu pārgriež rīkli arī Velnam. Un — tāpat kā Platona, arī Gārdnera dialogi pie laba gala nenoved, precīzāk, tie nenoved ne pie kāda gala: strīdos patiesība vis nedzimst (ja vien par patiesību neuzskata bīskapa Braska pārliecību: “tas viedoklis, kurš ņems virsroku, kļūs par patiesību”); strīds — tas ir naivā un nesamaitātā bruņinieka Larsa Jorena un “ciniķa un neticīgā” bīskapa Braska ceļš uz ziemeļiem, kur ir tik velnišķīgi auksts (jo tur atrodas Velna miteklis), ka pat domas sasalst kramā un nobirst uz papīra efektīgu aforismu paskatā. Taču tā — atkal bīskaps Brasks — jau ir “tīrā retorika”.

Saprotams, ne jau prātnieciskas diskusijas vien atrodamas Fredija grāmatā. Lai izvairītos no tikko piesauktās “tīrās retorikas”, Gārdners, stilizēdams vēsturiskā romāna rakstību, tām radījis iespaidīgu ietvaru. To veido dinamiskais sižets — karaļa Gustava Vāsas augšupceļš cauri galma intrigām, dēvētām par politiku, un nebeidzamiem kariem, ir vecu valstu brukšana un jaunu tapšana, ir pat šis tas no lapu šamaņu padarīšanām. Vārdu sakot, “viduslaicīgā specifika”, ieskaitot pašu Velnu un kādu apkārtklīstošu mironi. Jāpiebilst, Gārdnera Velns nebūt neatgādina sātanisku neradījumu. Viņš ir apskaužami talantīgs intrigants, kura lielākais prieks ir radīt pasaulē haosu. Bez tam Velns ir evolūcijas mācības piekritējs (pēc principa “izdzīvo stiprākie”) un, kā liecina bīskapa ausī iečukstētie vārdi “literatūra ir ilūziju māksla”, arī labs literatūras pazinējs. Fredija grāmata ir viens no tieni patīkamajiem romāniem, no kuriem katrs lasītājs saņem to, ko pelnījis, jo, galu galā, Gārdnera vērienīgās refleksijas un pašrefleksijas iespējams arī izlaist un lasīt tikai vēsturisko romānu (un, kas zina, atrast tajā arī dažam mūsdienu latviešu politiķim mērķētas itin kodīgas replikas). Vēl pie romāna labajām īpašībām varētu pievienot brīnišķīgo Tamāras Lisekas tulkojumu.

Diena, 16.03.1994

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s