Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Toms Kreicbergs: „Rakstīt ar fantastikas un fantāzijas elementiem nozīmē sevi neierobežot”

Visupirms Toms Kreicbergs, maskējies par Tom Croshill, pie literatūras apvāršņiem parādījās ASV, kur dažādos fantastikas žurnālos tika publicēti viņa pirmie stāsti. Viens no tiem ieguva godalgu fantastu konkursā Writers of the Future. Taču pirmā grāmata – krājums Dubultnieki un citi stāsti (no angļu val. tulkojis Ingus Josts) – tomēr iznāca Latvijā un latviešu valodā. Krājums nominēts Literatūras gada balvai kā labākā debija. Patlaban Toms atrodas tālu prom, tāpēc saruna noris ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Stāstus tu sarakstīji angliski, latviski tie publicēti tulkojumā. Tu sevi pieskaiti pie latviešu vai amerikāņu literatūras? Jautājums nav bez pamata, jo literatūra vienmēr cieši saistīta ar valodu un vēl vairāk tas jūtams mazu nāciju literatūrās.

Toms Kreicbergs. Es nedomāju tādās kategorijās. Varētu teikt, ka piederu pasaules literatūrai. Angļu valodā rakstu, lai sasniegtu plašu auditoriju. Valoda ir līdzeklis, nevis pielūgsmes objekts. Man svarīgāki ir sižeti, tēli, idejas.

Rakstot es apzinos, ka mani lasīs ne tikai amerikāņi vai angļi, bet arī latvieši, poļi, somi, spāņi un tā tālāk. Tas ietekmē to, kā es pasniedzu informāciju, kā iepazīstinu lasītāju ar notikuma vietu (vienalga, tā būtu Ņujorka, Rīga vai cita planēta), ar varoņu dzīves filosofiju.

Protams, manos darbos ievijas latviskie elementi. Labprāt iepazīstinu plašāku auditoriju ar Latvijas vārdu un mūsu pagātni, kultūru un vestūri. Tā nav mana darba galvenā misija, bet tas man ir svarīgi.

G. B. Tavi stāsti pirmoreiz publicēti ASV, tu esi turienes fantastu apritē, turklāt godalgots. Spriežot pēc atsauksmēm, šķiet, ka lasītāji tavu stāstu tulkojumus uztver kā pilnībā piederīgus latviešu literatūrai. Primitīvā līmenī – beidzot arī letiņiem ir viens kārtīgs topošais fantasts. Kādas šai sakarā ir nākotnes ieceres – turpināt rakstīt angliski vai tomēr mēģināt atgriezties dzimtās valodas?

T. K. Daļēji jau es atbildēju. Katram rakstniekam ir sava vīzija. Svarīgākie jautājumi, ko vēlos apspēlēt, nav specifiski Latvijai un latviešiem, tāpēc rakstu pēc iespējas plašākai auditorijai. Tulkojuma problēmas dēļ uzskatu, ka rakstīt latviski pasaulei – tā, lai tevi kvalitatīvi tulkotu vairāk, kā trīs, četrās, piecās valodās – ir ļoti grūti.

Ja man kādu dienu būs iedvesma romānam, kura tematika ir specifiski svarīga tieši latviešiem, tad rakstīšu latviski. Piemēram, mani uztrauc etniskais saspīlējums mūsu valstī. Uzskatu, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem trūkst cilvēku, kuri publiski diskutētu par šo problēmu ar iejūtību pret abām pusēm — bez partizāna dusmām, aizspriedumiem, naida. Bet rakstīt par to būtu ļoti nopietns projekts. Man vēl nav skaidra koncepcija par to, kā es to darītu.

Turpināt lasīt

Džeimss Balards “Kristāla pasaule”

Džeimsa Balarda drūmās vīzijas

Džeimss Balards. Kristāla pasaule. No angļu vai. tulk. Zane Rozenbergs. R., Zvaigzne ABC, 1996

Patlaban triviālā literatūra tiek izdota bagātīgi un bezmaz jebkurai gaumei. Taču palaikam šajā diezgan viduvējas kvalitātes tekstu plūsmā atrodamas īstas pērles. Ja mēs pieņemam nosacīto literatūras dalījumu triviālajā un nopietnajā, tad Džeimsa Balarda romāns Kristāla pasaule atrodas starp šim teritorijām: žanra ziņā it kā piederīgs fantastikai (tiesa gan, visai nezinātniskai), tomēr neapšaubāmi poētisks un iespaidīgs darbs.

Džeimss Balards (1930) debitēja 1956. gadā; sešdesmitajos gados, sarakstīdams tematiski līdzīgas ievirzes romānu virkni, viņš kļuva par vienu no fantastikas reformētājiem, tā sauktā jaunā viļņa pārstāvjiem. Šajos romānos nav nekā no tā laika fantastikas ierastā arsenāla — nav ne kosmisko ceļojumu, ne zvaigžņu karu, ne citplanētiešu, ne ekspedīciju laikā. Racionālas prāta konstrukcijas un literārās klišejas lielākoties atvieto drūmi poētiskas metaforas. Romānā Vējš no nekurienes (1962) mežonīga vētra iznīcina dzīvību uz Zemes. Nogrimušajā pasaulē (1962) Saules aktivitātes ietekmē uz poliem izkūst ledus. radīdams jaunus grēku plūdus. Sausumā (1964) ekoloģiskas katastrofas rezultātā Zeme pārvēršas tuksnesī. Savukārt Kristāla pasaulē (1966) kādas mīklainas kosmiskas kataklizmas iespaidā uz Zemes parādās apgabali, kuros laiks pamazām sastingst un viss dzīvais pārtop kristāliskos veidojumos.

Dīns Kūncs “Ziemas mēness”

Viņi, kas grib apēst mūs

Dīns Kūncs Ziemas mēness. Romāns. R., Rija, 1995

Dīns Kūncs patlaban ir viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem triviālās literatūras autoriem (viņš ir sarakstījis vairāk nekā sešdesmit romānu; tiesa gan, apmēram četrdesmit no tiem ir tapuši ārkārtīgi straujā tempā Kūnca daiļrades sākumposmā, kad viņš diez ko nerūpējās par savu darbu kvalitāti). Arī latviešu lasītājiem Kūnca vārds vairs gluži svešs nav — Rija izdeva divus viņa romānus: Čuksti un Nakts balss (oriģinālā abi 1980), kuri savulaik iezīmēja krasu pavērsienu Kūnca daiļradē: no mazpazīstama draņķīgu grāmatiņu producētāja uz pastāvīga bestselleru sarakstu iemītnieka pusi. Nu kārta pienākusi krietni svaigākam romānam. Ziemas mēness ASV publicēts 1994. gadā un, protams, tūlīt pat uzšāvās pašā bestselleru spicē.

Mazliet par Ziemas mēness priekšvēsturi. 1975. gadā Kūncs ar Ārona Vulfa pseidonīmu (Kūncs strādāja daudzos triviālās literatūras žanros, katram žanram izmantodams kādu pseidonīmu — kopskaitā vienpadsmit) publicēja romānu Iebrukums. Tas iznāca sērijā Pirmais romāns un, piebildīšu, tā arī palika Ārona Vulfa vienīgais romāns. Iebrukums bija visai kanoniska zinātniskā fantastika un, kā liecina jau virsraksts, vēstīja par pagalam ļaunprātīgu kosmisko ciemiņu ierašanos. Pēcāk parādījās viedoklis, ka Iebrukuma īstais autors ir Stīvens Kings, jo tajā bija daži Kinga daiļradei raksturīgi elementi. 1993. gadā, kad Kūncs jau bija pārtapis masu beletristikas klasiķi un daudzi viņa agrīnie romāni piedzīvoja atkārtotus un pārstrādātus izdevumus, Kūncs ķērās arī pie Iebrukuma pārstrādāšanas. Dīvainā kārtā pārstrādāšana šoreiz trīskāršoja Iebrukuma apjomu, un no oriģinālteksta tajā saglabājās tikai viena sižetiskā līnija, turklāt arī tā tika radikāli mainīta. Tā nu Ziemas mēness būtībā ir pilnīgi jauns romāns, turklāt, manuprāt, tas ir viens no sižetiski visaizraujošākajiem Kūnca darbiem.

Laimdota Sēle “Spoguļa pārbaude”

Romāns, kas apzinās savu vietu

Laimdota Sēle. Spoguļa pārbaude Romāns. R., Sprīdītis, 1994

Laimdota Sēle Spoguļa pārbaude Laimdota Sēle debitēja kā dzejniece 1989. gadā ar krājumu Izšķilt mīlestību, par ko kritikas atsauksmes, cik atceros, bija maigi skeptiskas; pēc tam viņas vārds centrālajā presē neko bieži nav manīts. Nu — krietni apjomīgais romāns Spoguļa pārbaude (sarakstīts 1985. — 1991. gadā). Uzreiz jāsaka, ka Spoguļa pārbaude ir viens no patīkamākajiem pār­steigumiem, kādu sagādājusi beidzamo gadu latviešu proza, un vienlaikus ārkārtīgi veiksmīga debija romānistikā. Taču — nebūt ne izcils sava žanra sasniegums. Liekas, visprecīzāk to varētu formulēt šādi — romāns apzinās savu vietu literārajā procesā un nepretendē ne uz ko citu, kā tikai uz to, kas tas ir. Pastāv vesels autoru slānis, kas, nezin kāpēc uzskatīdami, ka visādā ziņā ir pārāki par nabaga nevainīgo lasītāju, burtiski terorizē viņu ar savu apbrīnojami pašpārliecināto un preten­ciozo “idejiskumu”. Turpretī romāns Spoguļa pārbaude, gan neizceldamies ar īpašu oriģinalitāti (ja vien par oriģinali­tāti pašreizējā literatūras kontekstā nevar uzskatīt autores pro­fesionālismu un romāna “būves” pamatīgumu), ir aizraujošs, mazliet romantiski estetizēts un perfekti izstrādāts lasāmgabals — ne vairāk, bet ne arī mazāk.

Lai apjēgtu, ko nozīmē šī tēze — romāns, kas apzinās savu vietu — mazliet uzmanīgāk ielūkosimies Spoguļa pārbaudē. Sižets ir visai triviāls: trīs draugi — Katrīna, Valfrīds un Zig­munds — no mūsdienām nokļūst 1685. gada Ventspilī un tur, veikli iejutušies no Drēzdenes atceļojušu muzikantu ādā, pavada aptuveni gadu, saprotams, tai laikā pieredzēdami daudz dažādu piedzīvojumu. Īsi par analogiem — un tādu nav mazums — tepat pašmāju literatūrā. Vispirmām kārtām jāmin vairāki Marģera Zariņa darbi, kuros autors ļauj saplūst tagadnei un pagātnei (Viltotais Fausts, Mistērijas un hepeningi, Autīnes novada princis Hamlets u. c.). Laika bar­jeras pārvarēšana ir pamatā Visvalža Lāma romānam Tava valstība; līdzīgi sižetiski elementi lielākā vai mazākā mērā iesaistīti Bela Bezmiegā, Lāma Pavarda kungā Ašgalvī, Andra Puriņa Bezrūpīgajos ceļotājos un pavisam nesen Daces Priedes romānā Saule špagas asmenī. Šoreiz nav no svara, kādā veidā vai kāda iemesla dēļ notiek ceļojums laikā — iedziļinoties valodas esamībā vai “spēlējot teātri” kā Marģerim Zariņam, vizionārā ceļā kā Lāmam un Belam, aprakstot piedzīvojumus pagātnē kā pašsaprotami reālus kā Puriņam (vai — ar “spoguļa” palīdzību kā Laimdotai Sēlei). Svarīgs ir kas cits: šajos romānos (izņemot Marģera Zariņa darbus) tek­sta “telpas” paplašināšana uz pagājības rēķina ir nākusi romā­nam par ļaunu (Bela Bezmiegā XIII gadsimta banālais burlaksižets tik ļoti kontrastē ar pārējo tekstu, ka būtībā iznīcina autora intelektuālo rafinētību un eleganto romāna struktūru). Tas ir tāpēc, ka apbrīnojamā vienprātībā vēsture tiek inter­pretēta, izmantojot tikai tos rakstības principus, kurus savu­laik izstrādāja Aleksandrs Dimā un Valters Skots un kurus latviešu vēsturiskajam romānam uzpotēja Aleksandrs Grīns un Rutku Tēvs. Zobeni un apmetņi, batālijas un dueļi, daiļās dāmas un karakalpi, pilis un klosteri, jātnieki un karietes, grāfi un baroni, musketes un lielgabali, pa vidu vēl kāda ragana, lai uzskatāmāk atainotu “viduslaicīgo specifiku” — un tas arī ir viss arsenāls, turklāt katram no šiem elementiem iedalīta stin­gri noteikta loma. Citiem vārdiem — tradicionālajā vēstu­riskajā romānā, lai kāda būtu tā realizācija konkrētajā tekstā un lai cik atšķirīgām paaudzēm piederētu autori, vēsture tiek traktēta tikai un vienīgi kā dēku romāns: jo vairāk līķu, jo dziļdomīgāks vēsturiskums.

Turpināt lasīt

Egīls Ermansons “Cilvēks ar bērnu ratiņiem”

Pastaiga cilvēces muļķības dārziņā ap sasistu sili

Egīls Ermansons. Cilvēks ar bērnu ratiņiem. Romāns. R., Karogs, 1994

Tātad — Apokalipse. Jāņa pravietojumi ir piepildījušies arī latviešu literatūrā (gan ne pirmo reizi), septiņi zieģeļi norauti, septiņi nāves eņģeļi zemi pārskrējuši — tiesa, viņi bijuši pavirši un atstājuši dzīvību joslu joslām, turklāt starp dzīvajiem ne jau izredzētie vien palikuši; sabiedrības sociālā struktūra sagrauta līdz pamatiem, tikai mazas laupītāju bandas un neokolhoznieki risina organizatoriskas problēmas; līķi netrūd, bet sažūst un saraujas, arī rūgušpiens un alus vairs nerūgst… Un vēl — mazi un savā patmīlībā tomēr godīgi kosmiskie cilvēciņi, kas labprāt uzpērk Latvijas zemi, lai pumpētu laukā organiku (jā, līdz patukšajai Sibīrijai vai Amazones džungļiem krietns gabals ko lidot). Dzīvs ir palicis arī Arhivārs, humanitāri nepraktiskais „cilvēks ar bērnu ratiņiem”, kurš klīst pa Latviju, ievākdams ziņas par katastrofas mirkli un pūlēdamies tikt skaidrībā par to, kas īsti noticis. Arhivārs tātad raksta „vēstures beigas” (vai varbūt „vēstures sākumu”), taču, saprotams, ne jau vēsturei Arhivārs nepieciešams, bet gan autoram, lai lasītājs ar Arhivāra acīm pieredzētu pasauli pēc Apokalipses.

Diez vai Cilvēku ar bērnu ratiņiem varētu pieskaitīt pie science fiction, ko savulaik kā “zinātnisko fantastiku” aizguva no šī jēdziena aplamā krievu tulkojuma. Fantastiskā romānā pienāktos ar vismaz šķietami zinātniskas atribūtikas palīdzību apskaidrot, kas par kataklizmu piemeklējusi Zemi, kādi ir tās cēloņi un, pats galvenais, kas pie tās vainīgs. Tāpat nāktos izķidāt mazos kosmikomiskos cilvēciņus — kas šiem īsti aiz ādas, ka tik godprātīgi ievēro biznesa likumus, nevis liek nazi pie rīkles un ņem ar varu vai, gluži pretēji, nesavtīgi neaplaimo cilvēces badīgos pārpalikumus ar „humanoīdās palīdzības” paciņām. Uzreiz jāaizrāda arī par kādu pagalam aloģisku nekonsekvenci, kas mani samulsināja jau romāna sākumā: ja nu patiesi vairs nekas nepūst un nerūgst, tad kā cilvēki pārstrādā barību; un — kur bez labi sapuvuša mēslojuma radīsies kosmosniekiem tik nepieciešamā organika un Saimniekam vēl nepieciešamākie kartupeļi?

Bet lai nu pagaidām paliek loģika, jo Cilvēks ar bērnu ratiņiem drīzāk ir alegorisks romāns vai romāns, kurā ar pārlieku konsekventu loģiku viegli var iebraukt purvā. Alegoriska romāna mērķis — ar alegorijām, groteskām, hiperbolām, parabolām un visu pārējo ekvilibristiku formulēt acīm redzamo (t. i., to, kas gan redzams, bet ir tik pašsaprotams un ierasts, ka vairs nav ieraugāms) un šo vēsti paziņot lasītājam. Pirmkārt par alegorisko romānu liecina autora kolekcionāra noslieces: visi cilvēki, ko Arhivārs sastop savā ceļā (Saimnieks, kolhoza priekšsēdētājs, Mellais Gunārs, dakteris Juris, sirotāji, vidiots Viķka, Ivanda, Baiba utt.) kopā veido diezgan pilnīgu psiholoģisko tipu, pasaules skatījuma variantu, pārliecību un ilūziju kolekciju; tādējādi veidojas drūms civilizācijas sērgu, vainu un inžu modelis. Otrs moments — alegorijas un līdzības parasti ir diezgan caurspīdīgas, tālab nav nejaušība, ka pēcapokalipses skatos pavīd daudzas mūsdienu Latvijas būšanas un nebūšanas. Vārdu sakot, romāns ir mazliet skumji ironiska pastaiga cilvēces muļķības dārziņos zem sociālkritiski ietonēta lietussarga, jo sava tiesa muļķības un aprobežotības piemīt katrai no minētajām personām.

Turpināt lasīt